Svētku noskaņās atskārstu, ka esmu zaudējusi ticību Latvijai, ticību savai valstij, ticību latviešu tautai. Atskārsme, ka pilnīgs valsts sabrukums, kas jau ir sācies, ir vien pāris desmitu gadu jautājums, ir tik pat pat šokējoša, cik nepieņemama. Bet vēl baisāk ir apzināties, ka sabrucis ir mans pēdējais bastions, kas man ļāva uzturēt dzīvu ideju par Latvijas valsti – ticība cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā.
Ikvienam no mums laiku pa laikam rodas šaubas. Šaubas, kas liek svērt un pārmērīt visu, kam esam ticējuši līdz šim. Bet tieši tad, kad dzīves ceļā piedzīvojam vissarežģītākos un emocionāli smagākos notikumus, mums ir jāsaglabā ticība sev pašiem un saviem tuvākajiem, ticība citiem, Dievam un augstākajiem ideāliem, kā arī tādām institūcijām kā valsts un tiesa. Jānotic, ka viņi visu izdarīs pareizi.
Ticēt valsts institūcijām daudziem no mums Latvijā šodien ir grūti – pat neiespējami. Jau 2013. gada 21. novembris visai uzskatāmi nodemonstrēja, ka valsts aparāts, kuram mēs esam uzticējuši rūpes par savu drošību, nav spējis mūs pasargāt nedz no ārzemju investoru peļņas kāres un alkatības, nedz no līdzcilvēku negodīguma un paviršības, kuri pārkāpjot noteikumus un likumu normas, pakļāva briesmām un nāvei 54 nevainīgus cilvēkus.
Šādos šaubu brīžos prāts veido visdažādākās, neiedomājamākas sazvērestības teorijas par valsts nozagšanu. Tad, kad Latvijas Bankas prezidents Latvijas televīzijā paziņo, ka Latvijas valsts nespēs nodrošināt veselības aprūpi saviem iedzīvotājiem, tāpēc viņiem nekas cits neatliks, kā pirkt to par savu naudu no privātiem uzņēmumiem. Tas nekas, ka vairāk kā divdesmit piecus gadus esam uzticējuši nodokļos valstij noteiktu naudas summu, par kuru tā solījusies rūpēties par mūsu veselību un veselības aprūpes infrastruktūru Latvijā.
Tad, kad Saeimas deputāts, Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs, politiskās partijas "Vienotība" pārstāvis Romualds Ražuks visai Latvijai paziņo, ka Latvijas iedzīvotājiem nav citas alternatīvas, ja vien "zināms skaits cilvēku nevēlas mirt, nesaņemot pienācīgu ārstēšanu, zināms skaits slimot un zaudēt darba spējas", kā vien jauns nodoklis, ko dēvēsim par obligāto veselības apdrošināšanu. Tad, kad saproti, ka politiskās partijas "Vienotība" vadībā no 2009. gada līdz pat 2016. gadam veselības aprūpei piešķirtais valsts finansējums ir ticis tik ļoti samazināts, ka līdz pat šim brīdim nav sasniedzis 2008. gada līmeni, kas toreiz bija 576,6 miljoni latu jeb 820,428 miljoni eiro.
Ņemot vērā, šos apstākļus, gribot negribot, šķiet likumsakarīgi aizdomāties par apzinātu plānu valsts izveidotās veselības aprūpes infrastruktūras nodošanai privātpersonu rokās. Un tad ticība cilvēkiem, kuriem esam deliģējuši varu, lai viņi aizsargātu Latvijas Republikas pilsoņu tiesības uz dzīvību, brīvību, godu un cieņu, sabrūk pīšļos.
Taču ne jau ticība augstākai valsts varai un tās institūcijām ir tā, kas padara stipru tautu un valsti. Valsts ir tik stipra, cik stipra ir tās tauta, bet tauta ir tik spēcīga, cik spēcīga un noturīga ir tās ticība savai valstij, saviem ētiskajiem un morālajiem ideāliem, lai arī kur tie būtu rakstīti vai iekodēti - Satversmē, latvju dainās, desmit baušļos vai kristīgajā ticībā.
Līdz šim dzīvoju ar pārliecību, ka, neskatoties uz daudzajām nepatīkamajām problēmām, uz nejēdzībām un nelikumībām, kas sastopamas vai ik uz soļa, man apkārt ir arī daudz gaišu, strādīgu cilvēku, kas godprātīgi un pēc vislabākas sirdsapziņas veic savu darbu. Cilvēku, kas cenšas padarīt šo pasauli skaistāku, laimīgāku, drošāku, aizraujošāku, interesantāku. Līdz šim man šķita, ka Latvija balstās uz vienkāršo darba cilvēku pleciem, turas uz skolotāju, medmāsu, policistu godaprāta, un ceļas augšup uz mākslinieku un zinātnieku neprāta. Un tad, kad tie, kuriem mēs esam uzticējuši rūpes par mūsu vājākajiem – bērniem, slimajiem, vecajiem, mūs ir pievīluši, mēs vienmēr esam varējuši atbalstīt cits citu gan sametot naudu, gan uzklausot un mierinot, gan palīdzot, kā nu katrs var.
Taču kopš brīža, kad Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā tika parakstīts nāves spriedums divpadsmitgadīgajai Annai, esmu iemesta visdziļākajās šaubās. Un lai arī emocijas "trako", prāts ir mēģinājis loģiski saprast, kāpēc ir nests šis upuris. Taču neviens man nav atbildējis "Kāpēc?"
Anna ir 12 gadus veca meitene ar ļoti retu, iedzimtu vielmaiņas slimību Mukopolisaharidoze. Zāles, ko patlaban saņem Anna, ir vienīgā pieejamā terapija pasaulē, kas aizvieto slimības dēļ organismā trūkstošo enzīmu, un aizkavē Annas slimības progresēšanu. Tieši Annas un vēl četru ar retām slimībam slimojošu bērnu ārstēšanai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā 2009. gadā tika izveidota programma "Reto slimību medikamentozā ārstēšana bērniem". Šīs programmas ietvaros Anna saņems ārstēšanu līdz 2016. gada beigām. Un viss ...
No nākamā gada Annas ārstēšana tiek pārtraukta. Kāpēc? Uz to man nav atbildējis neviens. Ne Bērnu slimnīcā, ne Veselības ministrijā.
Anna nav gluži parasta meitenīte. Diemžēl slimība un tās novēloti uzsāktā ārstēšana ir atstājusi sekas. Annai ir garīga atpalicība, taču terapija iedarbojas uz lielāko daļu orgānu un samazina daudzas būtiskas veselības problēmas. Atceļot terapiju, Anna tiks nolemta ilgstošai un mokošai nāvei pusgada vai gada laikā. Nesaņemot zāles, bērns pakāpeniski zaudēs dzirdi, spēju patstāvīgi elpot (būs nepieciešama traheostomija un mākslīga plaušu ventilācija), iestāsies sirds nepietiekamība, palielināsies aknas, liesa un strauji pieaugs komplikācijas visās orgānu sistēmās. Būtībā notiks mokoša un ilgstoša 12 gadīga bērna eitanāzija. Vai lēmums pārtraukt meitenes terapiju ir saistīts ar Annas garīgo atpalicību un Latvijā tiesības ārstēties ir tikai garīgi veseliem bērniem? Arī uz šo jautājumu atbildes nav.
Tāpat kā neatbildēts paliek jautājums, vai ārstiem ir tiesības patvaļīgi pieņemt lēmumu par bērna ārstēšanu vai neārstēšanu, ja tam nepiekrīt bērna vecāki. Vai citi ārsti var atcelt ārstējošā ārsta lēmumus, kura aprūpē bērns ir bijis kopš trīs gadu vecuma? Smagu onkoloģisko slimību gadījumā, slimnieki saņem terapiju, kas palīdz pārvarēt mokošos slimības sindromus. Komas stāvoklī esošos slimniekus atslēdz no dzīvību uzturošajiem aparātiem vien tad, kad konstatēta smadzeņu nāve. Bet šeit ir maza divpadsmitgadīga meitene un ārstu lēmums – labāk lēna mokoša nāve pusgada laikā, nekā terapija vēl divus trīs gadus? Kāpēc tad ne nāvējoša injekcija – kā dāvana Ziemassvētkos?
Var likties dīvaini, ka vairāku visnotaļ godājamu Bērnu slimnīcas ārstu lēmums, ir tik ļoti licis sašķobīties manai ticībai cilvēkiem. Taču nespēja rast atbildes uz jautājumu "kāpēc", liek man šaubīties par tām ētiskajām normām un vispārcilvēciskajiem ideāliem, kas valda Latvijas sabiedrībā. Ja augstā amatā esošs ārsts, kura pamatdarbs ir cilvēka dzīvības glābšana un veselības sargāšana, tāpat vien bez jebkāda konkrētas slimības terapijā balstīta zinātniska pamatojuma, var pieņemt lēmumu par bērna nolemšanu nāvei, atsakoties to ārstēt, tad kā gan es varu būt droša, ka skolotājs, kuram es ik dienu uzticu savu bērnu, ka policists, uz kuru es paļaujos, ejot cauri tumšam parkam, ka zemnieks, no kura audzētiem graudiem ceptu maizi es ēdu, ir manas uzticēšanās un paļaušanās cienīgi?
Šķiet, ka Annai un viņas mammai, pateicoties, kurām šodien Latvijā vispār tiek ārstēti bērni ar retām saslimšanām, ir daudz vieglāk – viņām vēl ir atvēlēts laiks, ko pabūt kopā, pirms Anna pavisam zaudēs savas spējas. Man, kurai ir vēl jāaudzina bērni, ir nopietni jādomā par to, ko mācīt viņiem, lai viņi spētu izdzīvot šādā pasaulē, lai viņi būtu laimīgi sabiedrībā, kurā, iespējams, ir zaudēta vērtību izpratne.
Bet varbūt ir laiks beidzot pašiem sev atzīties – tā nākotne, ko izsapņojām, - nepienāks. Ir laiks uzrakstīt nekrologu cilvēcībai, humānismam un pieņemt – šai valstij alternatīvas nav – vien lēna un mokoša eitanāzija. Gluži kā Annai.