Viens no galvenajiem pretargumentiem šai iniciatīvai ir tas, ka denacionalizācija Latvijā ir pabeigta un attiecīgi vēsturiskā taisnīguma jautājumi jau ir atrisināti. Šeit vēlos uzsvērt, ka konkrētā likumprojekta labas gribas atlīdzinājums ir jautājums, kurš nav skatāms īpašumu denacionalizācijas un konkrētu īpašumtiesību atjaunošanas kontekstā. Labas gribas atlīdzinājums ir īpašs risinājums īpašai vēsturiskai situācijai.
Pēc Latvijas padomju okupācijas visi Latvijas iedzīvotāji zaudēja savus īpašumus, nemaz nerunājot par kara gadu un okupācijas cilvēciskām traģēdijām, kas skāra Latvijas ģimenes neatkarīgi no nacionālās piederības. 14. jūnija Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi bija tam nepārprotams atgādinājums.
Pēc neatkarības atjaunošanas vēsturisko taisnīgumu, vismaz īpašumtiesību ziņā, varēja atjaunot ar Denacionalizācijas likumu un likumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām. Diemžēl ebreju kopiena nevarēja pilnībā izmantot likumos paredzētas iespējas, jo Holokausta laikā Latvijas ebreju kopiena tika teju pilnībā iznīcināta – no 93 tūkstošiem ebreju, kas dzīvoja Latvijā 1940. gadā, nacisti iznīcināja 75 tūkstošus. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts pārņēma vairākus simtus ebreju cilvēkiem un kopienai agrāk piederējušu īpašumu, kuriem Holokausta laikā tika iznīcināti ne tikai īpašnieki, bet arī pilnīgi visi mantinieki.
Jāuzsver, ka šī likumprojekta rezultātā Latvijas valsts vai nodokļu maksātāji neko nezaudē – Latvijas valsts faktiski tikai nodod ebreju kopienai daļu no to īpašumu vērtības, ko valsts pārņēma neatkarības atjaunošanas laikā. Nekāda cita vai jauna Latvijas valsts vai cilvēku radīta vērtība šī atlīdzinājuma ietvaros nodota netiek.
Tāpat jāpiebilst, ka vēsturiskā taisnīguma atjaunošana ar līdzīgām labas gribas iniciatīvām ir notikusi daudzās Eiropas valstīs, tai skaitā Lietuvā un Igaunijā. Starptautiskajā telpā šādu atlīdzinājumu paredz tā saucamā Terezīnas Deklarācija, ko 2009. gadā ir parakstījušas 47 valstis, tostarp Latvija.
Konkrētais likumprojekts attiecas uz vairāk kā trijiem simtiem īpašumu vai to daļām. Daudziem no šiem īpašumiem šobrīd ir jauni īpašnieki, kas tos no Latvijas valsts ieguvuši pilnīgi likumīgi un gadu gaitā kopuši un uzturējuši. Likumprojekts neparedz nekādu īpašumu atsavināšanu no jauna – tas paredz atlīdzinājumu šo īpašumu daļējas kadastrālās vērtības apmērā, kas pilnīgi noteikti ir daudzkārt zemāka par īpašumu tirgus vērtību.
Mēs ceram uz Latvijas iedzīvotāju izpratni un atbalstu par šo sarežģīto vēstures jautājumu. Gandrīz visi 1940. gadā Latvijā dzīvojušie un Holokausta laikā nogalinātie ebreji bija Latvijas pilsoņi. Mums visiem ir bijusi viena vēsture, nereti sarežģīta un traģiska. Labas gribas atlīdzinājuma likumprojekts ļauj aizvērt šo traģisko vēstures lappusi uz visiem laikiem, vismaz īpašumtiesību ziņā, un raudzīties uz priekšu.