Ir ārkārtīgi svarīgi, ka par Latvijas valstiskās neatkarības nivelēšanos un šī principa aizmiršanu runā latvietis, kādreiz viens no aktīvajiem Latvijas Tautas frontes dalībniekiem. Ja tik kritiski būtu izteicies citas tautības cilvēks ar citu biogrāfiju, tad, visticamāk, atrastos politiķi, propagandisti un vienkārši bļauri no ielas, troļļi no interneta, kuri pat tik mērenu un pārdomātu viedokli kā kolēģa Radziņa izteiktais nopulgotu kā "Kremļa propagandas diskursu, kura mērķis ir mainīt Latvijas ģeopolitisko izvēli un sanaidot mūs ar sabiedrotajiem".
Latvijā jebkuras diskusijas viegli tiek novirzītas uz šo purva taciņu, un tas neliecina par visiem iedzīvotājiem svarīgu problēmu apzināšanos un adekvātu uztveri sabiedrībā. Tomēr sabiedrība sastāv no cilvēkiem. Tāpēc tad, kad mēs sakām "mūsu valsts", "sabiedrība" vai "mēs", katrs no šiem "mums" varētu sākt ar sevi.
Pēc šīs loģikas tad arī sāksim ar Latvijas advokatūru, tiesu sistēmu un tiesībpolitiku.
Ja pirmā tēma parasti plašāku auditoriju neinteresē, tad pēdējās divas nu gan pēdējā laikā ir topā, tostarp arī saistībā ar neseno Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna rīcību Jura Juraša krimināllietas sakarā.
Nenostājoties nevienā pusē šajā konfliktā un pieņemot, ka tieslietu ministrs Bordāns tā nav domājis, tomēr jāatzīst – ja jau ministrs vēršas pie ārvalstu vēstniecībām, tad, manuprāt, nevajag labāku pierādījumu tam, ka Latvijas iedzīvotāji netic Latvijas tiesu sistēmai. Ļoti reti Latvijas tiesa spēj saņemties un tomēr attaisnot cilvēku, kuram celtā apsūdzība nav pamatota un kura vaina nav pierādīta. Izskatās, ka nevienam, ieskaitot tieslietu ministru, nav šaubu: pārāk bieži Latvijas tiesa līdz pēdējam un par katru cenu glābj prokuratūras pozīciju un no attaisnojoša sprieduma vairās kā no katastrofas vai apkaunojuma.
Ko šādā situācijā varam darīt mēs, advokāti? Vispirmām kārtām, protams, strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Bet ne tikai! Tieslietu ministrijas iniciatīva sākt tiesu sistēmas auditu ir ļoti pamatota un savlaicīga, un tā kontekstā mums vajadzētu aktīvāk iebilst pret ierēdņu, policijas pārstāvju un atsevišķu tiesnešu lobismu un mēģinājumiem arvien vairāk ierobežot personas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Pašreizējais tiesību sistēmas attīstības vektors, kurš slēpjas aiz skaista lozunga par tiesvedības paātrināšanu, ir diezgan bīstams, jo procesa ātruma vārdā jau tika izdarīti absolūti kaitnieciski grozījumi procesuālajos likumos un tiek izteiktas vēl ļaunākas idejas.
Ar katru nākamo likumprojektu gan civilprocesā, gan kriminālprocesā paliek mazāk lēmumu, kurus var pārsūdzēt, mazāk juridiski garantētu iespēju personai aizstāvēt savas tiesības. Pašlaik izskan idejas, ka krimināllietās vispār nevajadzētu pratināt lieciniekus tiesā, jo tas esot par ilgu. Ko policists pierakstīja protokolā, tas lai arī paliek kā akmenī iecirsts. Līdzīgi kā Staļina justīcijā, kurai daudz ko var pārmest, bet kura procesu ātruma ziņā nu gan bija nepārspējama.
Mums ir pienākums godīgi pateikt ne tikai saviem klientiem, bet arī visai sabiedrībai kā mūsu kolektīvajam klientam: ja turpināsiet balsot par politiķiem, kuri sola jums ātrus tiesu procesus par katru cenu, tad šī cena būs jūsu tiesības. Tad varat nemaz necerēt uz to, ka tiesu procesi būs taisnīgi un ka tiesnešiem būs laiks, reāls pienākums un reāla iespēja iedziļināties jūsu problēmās. Viņiem priekšplānā būs savējās.
Starp akūtajām problēmām tiesiskuma jomā izceļas vēl viena. Pērn Latviju pārņēma jauna kampaņa: naudas atmazgāšanas apkarošana. 2018. gada 11. oktobrī Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 512 "Par Pasākumu plānu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai laikposmam līdz 2019. gada 31. decembrim".
Nav strīda par to, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un terorisma finansēšana ir jāapkaro. Taču nav pamata jebkuras operācijas ar nerezidentu aktīviem pasludināt par apkarojamu ļaunumu, gandrīz vai pielīdzināt noziegumam. Jau šobrīd ir trauksmes pilni signāli par to, ka šāda politika noved pie cilvēka tiesību nesamērīgas ierobežošanas un pie jauna regulējuma ļaunprātīgas izmantošanas riskiem pat ne valsts, bet privātajās interesēs.
Izlasot iepriekšējās valdības apstiprināto pasākumu plānu, rodas iespaids, ka visam valsts aparātam un vairākām autonomām organizācijām, tajā skaitā advokatūrai, 2019. gadā būs tikai viens uzdevums: "stučīt" un iznīcināt vienu no ienesīgākajiem Latvijas tautsaimniecības sektoriem.
Vēl kaut cik varētu saprast, kādēļ tāds nepateicīgs uzdevums ir dots specializētajām valsts pārvaldes iestādēm. Taču advokāts nav ne policija, ne prokuratūra, ne kontroles dienests. Advokāta uzdevums nav vis informācijas vākšana valsts iestāžu uzdevumā, kuras pašas netiek galā ar saviem pienākumiem (kā vienā no advokatūras organizētajām konferencēm atzina bijušais Kontroles dienesta vadītājs Viesturs Burkāns), bet gan juridiskās palīdzības sniegšana klientam. Tas ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem.
Latvijas Zvērinātu advokātu padomei, kurā darbojas gan kolēģis Radziņš, gan šo rindu autors, šī problemātika nav jauna. Par to teju katrā sēdē ziņo atbildīgais Latvijas Zvērinātu advokātu padomes loceklis Andris Rukmanis. Tāpēc droši vien man nav jāatgādina kolēģiem, cik ārkārtīgi piesardzīgi mēs esam šajā jautājumā, kamēr dažās Eiropas valstīs advokāti jau ir apstrīdējuši tiesas ceļā viņiem uzliktos nesamērīgos ierobežojumus. Šī procesa uzsākšanā viņus ir atbalstījusi Eiropas Advokatūru asociācija (CCBE), kurā iekļauta arī Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija.
Esmu pārliecināts, ka mēs varētu sekot šim piemēram, mācīties drosmi un pašcieņu no ārvalstu kolēģiem. Tas lielā mērā iedrošinātu sabiedrību un palīdzētu tai atbrīvoties no mazvērtības kompleksiem un pārmērīgās padevības, par kuru savā intervijā izteicies kolēģis Radziņš.
Automātiska pievienošanās "sabiedroto", valdības vai jebkura priekšnieka viedoklim cerībā dabūt konfekti, gatavība piekrist, ka jebkuru tiesību un brīvību ar neskaitāmām atrunām var ierobežot "valsts un sabiedrības interesēs", – tas viss liecina ne tikai par valstiskās neatkarības mazināšanos, bet arī par demokrātijas deficītu Latvijā.
Trīsdesmit gadu laikā Latvijā ir izveidoti demokrātiskie institūti, bet īsti labi tie nedarbojas. Diemžēl nereti to var attiecināt arī uz Latvijas advokātu pašpārvaldi.
2019. gada 12. aprīlī notiks kārtējā Latvijas zvērinātu advokātu kopsapulce. Tajā paredzēts pieņemt daudzus svarīgus lēmumus, tajā skaitā kolēģu apspriešanai paredzēts virzīt jaunu Ētikas kodeksu un kārtējo gada budžetu.
Man nav iemesla domāt, ka šogad kopsapulce nebūs konstruktīva. Gribētu tomēr cerēt – ja mēs konstatēsim, ka dažkārt neievērojam labas pārvaldības principu, tad atšķirībā no politiķiem spēsim to atzīt un labot, nevis mīļā miera labad slēpt. Tā teikt, sāksim ar sevi!