Trampa gājiena mērķis ir skaidrs un nepārprotams: gāzt Irānas režīmu. Ņemot vērā šo untumu, Eiropas pilsoņi ir apjautuši pareizi: Eiropas drošības intereses vairs neiet cieši roku rokā ar ASV interesēm.
Amerikas iebiedēšanas pieeju Irānai ir veicinājuši – un pat aktīvi īstenojuši – divi ASV sabiedrotie Tuvajos Austrumos, proti, Izraēla un Saūda Arābija. Izraēla izmanto ASV varenību, lai tai nebūtu jāslēdz nekādi kompromisi ar palestīniešiem. Saūda Arābija izmanto ASV militāro spēku, lai iegrožotu savu reģionālo konkurenti Irānu. Abas cer uz tiešu ASV karu ar Irānu.
Amerikas iepriekšējie centieni panākt režīma maiņas Tuvajos Austrumos ir nesuši briesmīgas sekas ASV un Eiropai (nemaz nerunājot par postu, kas piemeklēja tās valstis, kuras bija iesaistītas ASV izraisītajā vardarbībā). Šādi "izvēles kari" ir bijuši visbūtiskākais migrācijas no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu rosinātājfaktors. Pat tajos gadījumos, kad režīma maiņa ir bijusi "veiksmīga", kā Afganistānā, Irākā un Lībijā, tam sekojusi vardarbība un nestabilitāte. Un, kad režīma maiņa ir bijusi neveiksmīga, kā Sīrijā, tad rezultāts ir bijis nerimstošs karš.
Francijas prezidenta Emanuela Makrona, Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas un Vācijas kancleres Angelas Merkeles pazemojošā neveiksme pārliecināt Trampu palikt JCPOA bija paredzama. ASV lēmums atspoguļo divus saplūstošus faktorus: dziļi iesakņojušos ārpolitikas tendenci – ko izrādījušas visas pēdējās ASV administrācijas – tiekties pēc hegemonijas Tuvajos Austrumos un Trampa īpašo psihopātijas veidu. Trampam patīk apkaunot Eiropas līderus, noskatīties viņu mokās viņa triumfā.
Tomēr Eiropas līderi nav bezspēcīgi. Vienošanos ar Irānu vēl var glābt tieši tāpēc, ka tā ir daudzpusēja vienošanās, ko apstiprinājusi ANO Drošības padome (rezolūcija nr. 2231), nevis vienošanās tikai starp ASV un Irānu. Patiesi, saskaņā ar ANO Hartas 25. punktu visām ANO dalībvalstīm, ASV ieskaitot, ir pienākums pildīt JCPOA. Trampa lēmums atsaukt ASV no JCPOA jau ir starptautisks likumpārkāpums.
JCPOA un rezolūcijas nr. 2231 būtība ir tā, ka Irāna atsakās no aktivitātēm, kas var novest pie kodolieroču attīstīšanas. Irānas stingrā pakļaušanās tiek nodrošināta, paredzot starptautisko ekonomisko attiecību normalizēšanu, ieskaitot ANO noteikto sankciju atcelšanu.
Pat ja ASV tagad atsakās no JCPOA, tām ir tikai divi veidi, kā bloķēt vienošanās starp Irānu un pārējo pasauli īstenošanu. Pirmais būtu kūdīt uz karu. Tas, neapšaubāmi, ir ASV dienaskārtībā, īpaši ņemot vērā, ka Baltajā namā kā nacionālais drošības padomnieks ir atgriezies neokonservatīvais "vecmeistars" Džons Boltons. Pasaulei ir stingri jāpretojas vēl kādam iznīcinošam ASV militārajam piedzīvojumam.
Otrs veids, kā ASV var nobeigt JCPOA, ir eksteritoriālas sankcijas. Viena lieta ir, ja ASV nolemj vairs netirgoties ar Irānu. Taču pavisam cita ir tā, ja ASV valdība cenšas bloķēt arī citu valstu tirdzniecību ar Irānu. Tāds ir Amerikas nolūks, un tas, kā tam stāties pretī globālā miera, kā arī savu tiešo ekonomisko interešu nodrošināšanai, ir Eiropas un Ķīnas ziņā.
Raugoties no praktiskās puses, ASV pret Irānu vērstās sankcijas spēs uzspiest uzņēmumiem, kas strādā to iekšējā tirgū un, visticamāk, ASV kompāniju apakšuzņēmumiem, kas strādā citās valstīs. Tomēr ASV centīsies iet vēl tālāk, mēģinot bloķēt arī citvalstu uzņēmumu darījumus ar Irānu. ASV droši vien izdosies nepieļaut transakcijas, kas tiek veiktas dolāros, jo tās parasti tiek veiktas caur ASV banku sistēmu. Lielāks izaicinājums būs ar citzemju uzņēmumiem, kas strādā ārpus ASV tirgus un darījumus ar Irānu veic citās valūtās, piemēram, eiro un Ķīnas juaņās.
ASV, neapšaubāmi, centīsies šādus uzņēmumus sodīt, vai nu mērķējot uz to apakšuzņēmumiem ASV, cenšoties izvazāt tos pa ASV tiesām, vai arī liedzot tiem pieeju ASV tirgum. Lūk, tieši šajā ziņā Eiropas Savienībai ir jāpieņem stingra stāja un jāsāk darboties citā līmenī, nevis jālūdzas Trampam "pielaides" attiecībā uz konkrētiem Eiropas uzņēmumu darījumiem – process, kas Eiropas uzņēmumus Trampa kaprīzēm pakļautu pat vēl vairāk. Eiropai vajadzētu ASV eksteritoriālajām sankcijām teikt stingru un nepārprotamu "nē", īpaši attiecībā uz uzņēmumiem, kas darījumus veic citās valūtās, nevis dolāros.
ES vajadzētu uzstāt, ka eksteritoriālās sankcijas pārkāpj starptautiskos likumus (ieskaitot rezolūciju nr. 2231 un tādējādi ANO Hartu) un Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus. ES vajadzētu saprast, ka samierināšanās nozīmētu tikpat kā iedot ASV tukšu lapu, uz kuras pēc sava prāta sarakstīt kara un miera likumus, apejot ANO Drošības padomi, un globālās tirdzniecības likumus, apejot Pasaules Tirdzniecības organizāciju. ES vajadzētu būt gatavai pret ASV izmantot PTO strīdu risināšanas procesu un nodot šo lietu ANO Drošības padomei un Ģenerālajai asamblejai. Kur Eiropai bail spert soli, tur, neapšaubāmi, iesaistīsies Ķīna, lai gūtu labumu no biznesa iespējām Irānā. Un tieši tā Ķīnai būtu jārīkojas.
Eiropas lielākais izaicinājums nav tiesisks vai pat ģeopolitisks. Tas ir psiholoģisks. Eiropas līderi uzvedas tā, it kā ASV vēl aizvien rūpētu transatlantiska alianse ar kopējām interesēm, vērtībām un pieejām. Diemžēl – tā tas vairs nav.
ASV un Eiropai vēl aizvien ir daudz kopīgu interešu, taču ir arī daudz atšķirīgu, īpaši, ja ASV pārkāpj starptautiskos likumus. Eiropai ir nepieciešama pašai sava drošības politika, tāpat kā tai ir nepieciešama sava tirdzniecības un vides aizsardzības politika. Tāpēc situāciju ar JCPOA var uzskatīt par patiesības mirkli. Miers pasaulē ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā Eiropa spēj aizsargāt ANO Hartu un starptautiskās tirdzniecības likumus.
* Džefrijs D. Sakss ir Kolumbijas Universitātes profesors, Kolumbijas Ilgtspējīgas attīstības centra un ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla direktors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
