9. jūlijā Itālijas valsts vienība ieguva Pasaules kausu futbolā Iepriekš vienoties par futbola spēles rezultātu ir riskants pasākums. Spēlētājus iespējams uzpirkt, bet tūkstošiem līdzjutēju acu priekšā lieta var noiet greizi. Otra iespēja ir piedāvāt spēles tiesnesim kukuli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nesen kāds vācu arbitrs tika notiesāts par Bundeslīgas otrās divīzijas maču iznākumu ietekmēšanu par labu horvātu derību sindikātam. Itālijā tradicionāli bijis maz vajadzības ķerties pie šādām metodēm – jau kopš 30. gadiem, kad futbols šajā zemē kļuva par masu sportu, tiesnešiem bijusi tendence palīdzēt spēcīgākajiem klubiem. 60. gados šis fenomens kļuva pazīstams ar nosaukumu sudditanza psicologica (psiholoģiskā verdzība). Kad pienāca 90. gadi un šajā sporta veidā ieplūda televīzijas nauda, bagātās komandas – īpaši "Juventus", pati naudīgākā no visām – vairs nebija mierā ar to, ka nākas paļauties tikai uz šo "psiholoģisko verdzību". Tika izstrādāta sistēma, kas klubu kontrolei pakļāva visus – tiesnešus, līnijtiesnešus, žurnālistus, transfēru tirgu un aģentus; šādā veidā panākumi bija garantēti. 2006. gada maijā šī sistēma tika atmaskota.

"Juventus" ir pieraduši būt pirmie. 1994. gadā klubs uzstādīja rekordu, 22. reizi izcīnot Itālijas futbola čempionu titulu jeb scudetto (vairodziņu). Taču, vērtējot pēc pašu augstajiem standartiem, komandā bija iestājies pagrimums. Ar vienu scudetto deviņās sezonās nepietika, lai vienpadsmit miljoni komandas līdzjutēju justos apmierināti. "Juventus", kas pieder Anjelli ģimenei, Fiat auto kompānijas īpašniekiem, nolēma lūgt palīdzību cilvēkam, kura metodes likās aizdomīgas pat uz itāliešu futbola šaubīgās pasaules fona. Lučano Modži, izbijis stacijas priekšnieka palīgs no mazas Toskānas pilsētiņas, bija pamazām izsities par īstu futbola supermākleri. Ar savu ārieni viņš nebūt neatstāja satriecošu iespaidu un nebija arī apveltīts ar smalkām manierēm un iznesību (tas īsti labi nesaskanēja ar aristokrātisko ""Juventus" stilu"), taču klubam vajadzēja sākt atkal uzvarēt, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Savu futbola mahinatora karjeru Modži sāka 1973. gadā, kļūstot par "Juventus" jauno talantu meklētāju. Vēlāk viņš sadarbojās ar klubiem "Roma" (divreiz), "Lazio", "Napoli" un "Torino". Lai nu ko, bet talantus Modži tiešām prata pamanīt – tieši viņš savulaik atklāja Paolo Rosi un Džanfranko Dzolu, – taču klubiem viņš likās pievilcīgs ne jau tikai ar to. Pēc skandalozajiem Maradonas gadiem Neapoles kluba vadībā Modži pārcēlās uz Turīnu, kur pirms mačiem rīkoja pamatīgus izklaides pasākumus starptautiskajiem tiesnešiem. Anjelli ģimenei, pieņemot Modži darbā, par viņu nevarēja būt nekādu ilūziju. Gadu gaitā Modži bija itin bieži pieķerts, draudzīgi pavadot laiku kopā ar tiesnešiem. Šādos gadījumos viņš parasti aizstāvējās ar nu jau mazliet nobružāto "mēs nejauši satikāmies". Savu dēlu Alesio viņš iekārtoja par aģentu un nodibināja labas attiecības arī ar citiem aģentiem. Modži bija arī daži noderīgi draugi no politiķu aprindām, īpaši jau Kristīgo Demokrātu partijā (kas Itālijā bija pie varas no 1948. līdz 1992. gadam), un viņš bija satuvinājies ar daudziem sporta žurnālistiem.

1994. gadā Modži kļuva par "Juventus" sporta direktoru (pēc prezidenta ― pats ietekmīgākais postenis itāliešu futbola klubos) un strādāja plecu pie pleca ar kluba vadītāju un Fiat bosu Antonio Džiraudo un bijušo spēlētāju Roberto Betegu. Kopā viņi kļuva pazīstami kā "triāde". Turpmāko 12 gadu laikā triāde aizvadīja klubu līdz veselai virknei panākumu, kas bija "Juventus" spožās pagātnes cienīgi: to skaitā bija septiņas uzvaras Itālijas čempionātos un viena Čempionu līgas trofeja. 2006. gada martā "Juventus" savu triādi uzteica par to, ka šie vīri esot izstrādājuši "nosvērtu un, galvenais, uzvaras nesošu kluba vadības modeli". Laikraksts "La Stampa" (ko kontrolē Fiat) secināja, ka šajā finansiālo katastrofu laikmetā triāde esot ētiskas stratēģijas paraugs. Nepagāja ne sešas nedēļas, un triāde ar negodu atkāpās no saviem posteņiem, un šiem trim līdzi arī visa "Juventus" valde. Skandāla centrā tomēr bija kluba sporta direktors, un daudzi no epitetiem, ko mediji lika lietā, lai aprakstītu notikušo, dažādi locīja viņa vārdu: Moggiopoli1, Moggiogate, Il sistema Moggi.

Drīz vien gaismā tika celta vesela pagrimuma un korupcijas sistēma, kas, runājot neapoliešu izmeklētāju vārdiem, balstījās uz "varas kupola," kam "raksturīgas vairāku lielu klubu menedžeru, aģentu un tiesnešu starpā noslēgtas vienošanās". Sistēmas galvgalī atradās Modži, kurš bija "ieņēmis absolūtas varas un visas profesionālā futbola sistēmas kontroles pozīciju", izmantojot "šantāžu, iebiedēšanu un visu veidu nelietīgas vienošanās". "La Gazzetta dello Sport" raksta, ka "čempionāts tika kontrolēts uz katra soļa: no transfēru tirgus līdz pēdējā brīdī neieskaitītiem vārtiem, no nepamanītām aizmugurēm līdz piešķirtām vai nepiešķirtām sarkanajām kartītēm ― atkarībā no protekcijas līmeņa, kādu attiecīgais spēlētājs baudīja."

5. maijā tika atstādināti četri futbola tiesneši. Nākamajā dienā Modži un viņa dēlam tika paziņots, ka saistībā ar pārkāpumiem 2004./2005. gada sezonas gaitā uzsākta viņu darbības izmeklēšana. Viņiem pievienojās 9 tiesneši, 11 līnijtiesneši un 21 cita persona. Bija aizdomas, ka tikušas "pieregulētas" vairāk nekā divdesmit spēles. 8. maijā no amata atkāpās Franko Kararo, Futbola federācijas prezidents. Vēl pēc divām dienām aizgāja arī Inočenco Madzīni, šīs organizācijas viceprezidents; viņam uz pēdām sekoja Tulio Lanēze, tiesnešu asociācijas prezidents.

Par spīti šiem paziņojumiem, 14. maijā, kad "Juventus" 29. reizi kļuva par čempioniem, likās, ka viss jau gatavs parastajām spožajām svinībām; vaļējais autobuss jau bija pasūtīts. Tūkstošiem līdzjutēju mēroja ceļu uz Bari, lai atbalstītu savu komandu. "Juventus" bez pūlēm uzvarēja, ģērbtuvē paukšķēja šampanieša korķi un spēlētāji meta krekliņus skatītāju pūlī. Tomēr tārīta "La Gazzetta dello Sporto" virsraksts bija licies neparasts: "Viņi spēlēs ― vairāk vai mazāk", un nākamās dienas numura pirmajā lapā varēja lasīt: ""Juve" izcīna savu 29. titulu... vai varbūt nē?" Turīnas Sanpaolo laukumā uz svinībām sapulcējās tikai daži jauni un naivi līdzjutēji. Pilsētā valdīja klusums. Neskanēja auto taures, tika paplivināti tikai daži karogi, un vaļējā autobusa brauciens tika atcelts. Tajā pašā dienā Modži, asaras slaucīdams, pavēstīja presei, ka "aiziet no futbola pasaules". Kļuva skaidrs, ka kluba 29. scudetto ― bet iespējams, arī 28., no iepriekšējās sezonas, – var tikt atņemts.

Moggiopoli aizēno jebkuru no līdzšinējiem skandāliem vētrainajā itāliešu futbola vēsturē. Tajā iejaukts ne tikai "Juventus", bet arī "AC Milan", "Fiorentina" un "Lazio". Izmeklēšana pievērsusies veselai sistēmai, ieskaitot tiesnešus, cilvēkus, kuri izraugās tiesnešus, žurnālistus, palēnināto atkārtojumu ekspertus, policistus, aģentus, nodokļu policiju, karabinierus, Anjelli ģimenes locekļus un pat valsts izlases vadītāju Marčello Lipi. Kā tik plašu tīklu bija iespējams tik ātri atklāt?

Gluži tāpat kā Itālijas politikā 90. gadu sākumā – visi mēģinājumi panākt reformu no iekšpuses bija izgāzušies. Tikai viena sistēma bija pietiekami stipra, lai mērotos spēkiem ar Modži un viņa draudziņiem – tiesu vara. Izmeklēšana, kas ļāva atšķetināt Moggiopoli mudžekli, bija sarežģīta un ģeogrāfiski plaša. 2004. gadā, izmeklējot Neapoles mafijas – camorra – darbību, tika atklāta nelegāla totalizatora banda, kurā bija iejaukti arī spēlētāji un tiesneši. Izmeklētāji pieprasīja atļauju noklausīties Modži mobilos telefonus (to bija kādi seši). Astoņu mēnešu laikā vismaz sešu atšifrētāju darba rezultātā tika pierakstīts 100 000 sarunu.

Turīnā 90. gados notikušā "Juventus" spēlētāju dopinga skandāla izmeklēšanā (kas bija novedusi līdz sensacionālai tiesas prāvai) arī tika izmantota telefona sarunu noklausīšanās, un tā atklāja vēl citus drūmus Modži sistēmas aspektus. Parmā un Udinē izmeklētāji uzgāja pierādījumus azarstpēļu skandālam, kurā bija iejaukti A sērijas futbolisti. Tikmēr Romā izmeklētāji pievērsās "GEA World", futbola aģentu firmai, kurā strādāja gandrīz tikai augstu stāvošu futbola pasaules cilvēku dēli un meitas, ieskaitot Itālijas izlases menedžera dēlu un ietekmīgu biznesmeņu, politiķu un baņķieru atvases.

Par Futbola federācijas pagaidu prezidentu tika izraudzīts Gvido Rosi, korporatīvās likumdošanas eksperts un visu cienīts "supermenedžeris". Viņš drīz vien pieņēma lēmumu, kas sacēla īstu vētru. 23. maijā viņš lūdza Futbola federācijas izmeklēšanas biroja vadību uzņemties 76 gadus vecajam Frančesko Saverio Borelli, pensionētam tiesnesim. Borelli savulaik Milānā vadīja "Tīro roku" izmeklēšanu, kas satricināja Itāliju 90. gadu sākumā. Reakcija uz šo norīkojumu sašķēla valsti pēc politiskās piederības principa: Silvio Berluskoni apgalvoja, ka kreisie esot "iecēluši paši savu arbitru", bet kreisie tiesnesim izteica vienotu atbalstu.

Moggiopoli skandāls tagad piederēja pie Itālijas politiskās un ekonomiskās elites un tiesu varas spēkošanās mača. Borelli rīkojās strauji, nekavējoties nopratinot visus skandālā iejauktos, izņemot Modži, kurš atteicās ierasties. Viņa birojā paviesojās vesela rinda arbitru, spēlētāju, žurnālistu, policistu un tiesnešu.

Šis skandāls bija īsts sazvērestības teoriju cienītāju triumfs. Izrādījās, ka viss noticis pēc iepriekšēja scenārija ― uzvaras, zaudējumi, pārcelšana uz zemāku līgu, dzelteno un sarkano kartīšu piešķiršana – pat palēninātie atkārtojumi tikuši tehniski apstrādāti, lai pierādītu, ka tiesneši pieņēmuši pareizus lēmumus. Četriem klubiem ("Juventus", "Milan", "Fiorentina" un "Lazio"), astoņiem arbitriem, vienam līnijtiesnesim un astoņiem futbola administratoriem nāksies stāties īpaša sporta tribunāla priekšā (tam var sekot arī kriminālapsūdzība). "Juventus" pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē droši vien tiks izsūtīts uz B sēriju2, un pilnīgi iespējams, ka klubam tiks atņemts vismaz viens augstākās līgas čempionu tituls. Pārējās komandas zaudēs punktus; piemēram, izrādās, ka "AC Milan" (Berluskoni klubs) izmantojis "tiesnešu atašeja" pakalpojumus: tas bija Leonardo Meani, izbijis C sērijas funkcionārs un restorāna īpašnieks, kurš mēdza zvanīt amatpersonām pirms un pēc mačiem un, cik noprotams, varēja ietekmēt līnijtiesnešu izvēli Milānas kluba spēlēm.

Futbola tiesnesis Masimo de Santiss ir vēl viena nozīmīga figūra šajā afērā. Viedokļi par viņu dalās. Masimo Čellīno, "Cagliari" prezidents, nosaucis viņu par "vienu no neģēlīgākajiem maitasgabaliem pasaulē". No otras puses, de Santiss bija uzaicināts tiesāt Pasaules kausa mačus (kad sākās skandāls, viņa vārds no saraksta tika aši izsvītrots). Viņš bija svarīgākais arbitrs Modži sistēmā – elegants un valdonīgs vīrietis, izbijis cietumsargs ar labiem sakariem policijā un tiesu sistēmā. Vairumam līdzjutēju, spēlētāju un klubu prezidentu vēsts par de Santisa rūpalu nenāca kā pārsteigums: visi jau sen uzskatīja, ka viņš tiesā par labu "Juventus". Telefona ierakstu atšifrējumi parāda, ka de Santiss savu darbu mīlējis un, piemēram, plātījies ar maču, kurā "Livorno" zaudēja ar rezultātu 6:3 pēc viņu centra aizsarga noraidīšanas jau spēles 17. minūtē. "Tu redzēji?" viņš jautājis Madzīni, Futbola federācijas viceprezidentam. "Uzmanību, gatavību, vienu noraidām!"

Ne jau visi pakļāvās sistēmai, bet tie, kuri atteicās, par šādu nekaunību saņēma sodu. Dumpīgiem tiesnešiem neļāva tiesāt svarīgus mačus, cieta viņu karjera. 2004. gadā, kad Džanluka Paparesta "Juventus" neiedeva soda sitienu, Modži viņu ieslēdza ģērbtuvē. Šis incidents diezgan absurdā kārtā tika izmeklēts kā nolaupīšanas gadījums.

Pilnīgi iespējams, ka šai afērai nesekos nekādas ilgtermiņa pārmaiņas. Pēc 90. gadu sākuma politiskajiem skandāliem sekoja zibenīga un brutāla kontrrevolūcija. Pie varas nāca Berluskoni, tiesneši tika savaldīti un daudzu lietu izmeklēšana vienkārši pamazām izčākstēja. Nesenie biznesa pasaules skandāli ― galvenokārt piena produktu kompānijas Parmalat krahs, kura apstākļi bija visai līdzīgi Enron sabrukumam ― pierāda, ka korumpētās protekcionisma un privileģētās klientūras sistēmas palikušas neskartas.

Uz spēles likts pārāk daudz, lai notiktu īsta revolūcija. Modži sistēma neattiecās tikai uz futbolu. Itālijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, vara ļauj baudīt privilēģijas, apiet likumus, noteikumus un normālo kārtību, saņemt nepelnītu palīdzību un pakalpojumus. Modži saviem draugiem varēja palīdzēt bez rindas tikt uzņemtiem slimnīcās un parūpēties, lai viņa paziņām iepirkumu braucienos uz ārzemēm palīdz valsts ierēdņi. Kad "Juventus" pussargs Emersons pazaudēja dēla pasi, Modži vienkārši piezvanīja saviem cilvēkiem lidostā un lika visu nokārtot. Likums nenozīmēja neko – pēc viena telefona zvana pazuda jebkādi šķēršļi. Modži telefona sarunu atšifrējumi (apkopoti divos biezos sējumos – pavisam aptuveni 700 lappuses) sniedz aizraujošu ieskatu tajā, kā Itālija funkcionē. Viena cilvēka atstādināšana nepārvilks svītru kultūrai, kas šo sistēmu radījusi.

1 Aptuveni – "Modžijpils", mājiens uz 90. gadu Tangentopoli jeb "Kukuļpili", iesauku, kas tiesneša Borelli vadītās "Tīro roku" (Mani pulite) izmeklēšanas laikā tika dota atmaskotajai korupcijas un protekcionisma sistēmai.

2 14. jūlijā kļuva zināms, ka "Juventus" patiešām jāpārceļas uz B sēriju un tam tiek atņemti 2005. un 2006. gada Itālijas čempiona tituli; uz B sēriju jāpārceļas arī "Fiorentina" un "Lazio", bet "AC Milan" tiks sodīts ar punktu atņemšanu.

Publicēts London Review of Books, 06.07.2006

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form