Džozefs J. Stiglics: Déjà vudu
Foto: AP/Scanpix

Nespējusi "atcelt un nomainīt" 2010. gada Pieejamās veselības aprūpes aktu jeb "Obamacare", ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija un republikāņu partijas veidotais kongresa vairākums nu ir ķērušies pie nodokļu reformas. Astoņus mēnešus pēc stāšanās amatā administrācija ir spējusi piedāvāt tik vien kā ieceru uzmetumu. Taču ar to, kas mums ir zināms, pietiek, lai justu pamatīgu trauksmi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nodokļu politikai vajadzētu atspoguļot valsts vērtību sistēmu un risināt sasāpējušās problēmas. Šobrīd Amerikas Savienotās Valstis – tāpat kā liela daļa pasaules – saskaras ar četrām galvenajām problēmām: ienākumu nevienlīdzības palielināšanos, pieaugošu nedrošību attiecībā uz nodarbinātību, klimata pārmaiņām un vāju produktivitātes pieaugumu. Turklāt Amerikai ir nepieciešams atjaunot savu sabrūkošo infrastruktūru un stiprināt pamata un sekundārās izglītības sistēmu, kas šobrīd nenes cerētos augļus.

Taču tas, ko Tramps un republikāņi piedāvā kā atbildi uz šiem izaicinājumiem, ir nodokļu plāns, kas nomācoši lielu labumu nesīs nevis vidusšķirai – kuras liela daļa, iespējams, maksās pat lielākus nodokļus –, bet Amerikas miljonāriem un miljardieriem. Jau līdz šim nevienlīdzība bija problēma, bet, ja spēkā stāsies republikāņu ierosinātā nodokļu reforma, situācija pasliktināsies vēl vairāk.

Starp lielajiem labuma guvējiem būs arī biznesa korporācijas un uzņēmumi – netaisnība, kas tiek attaisnota, aizbildinoties ar ekonomikas stimulēšanu. Taču republikāņiem labāk nekā visiem citiem vajadzētu saprast, ka stimulēšanas veidam ir nozīme: krietni labāk būtu samazināt nodokļus tiem uzņēmumiem, kas investē Amerikā un rada darbvietas, un palielināt nodokļus tiem, kuri to nedara.

Galu galā nav jau tā, ka Amerikas lielie uzņēmumi būtu naudas badā – tie sēž uz vairākiem triljoniem dolāru liela kapitāla. Un ne jau tāpēc, ka peļņa – vienalga, pirms vai pēc nodokļu nomaksas – būtu pārāk maza, netiek veiktas investīcijas; korporāciju peļņa pēc nodokļu nomaksas, izsakot to kā daļu no IKP, pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir gandrīz trīskāršojusies.

Patiesi, ņemot vērā, ka papildu investīcijas lielākoties tiek finansētas ar kredītiem un procentu maksājumiem tiek piemēroti nodokļu atskaitījumi, uzņēmumu ienākuma nodoklis samazina kapitāla izmaksas un attiecīgi ietekmē investīciju atdevi. Tādējādi nedz teorija, nedz pierādījumi praksē neliek domāt, ka republikāņu ierosinātās uzņēmumu ienākumu nodokļa atlaides palielinās investīciju apjomu vai nodarbinātību.

Republikāņi sapņo arī par teritoriālu nodokļu sistēmu, kas paredzētu, ka amerikāņu korporācijas maksā nodokli tikai par ienākumiem, kas radīti ASV. Taču tas ienākumus tikai samazinās un vēl vairāk iedrošinās amerikāņu uzņēmumus pārcelt ražošanu uz zemo nodokļu jurisdikcijām. "Konkurence pēc zemākā līmeņa"pieeju uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanā var novērst, tikai ieviešot minimālo likmi jebkuram uzņēmumam, kas iesaistās uzņēmējdarbībā ASV.

Amerikas štati un pašvaldības ir atbildīgas par izglītību un lielu daļu valsts veselības aprūpes un labklājības sistēmas. Štata ienākuma nodokļi ir vislabākais veids, kā ieviest kaut mazumiņu progresivitātes reģionālā līmenī: štati, kuros netiek piemērots ienākuma nodoklis, parasti paļaujas uz regresīvu tirdzniecības nodokli, kas uzliek smagu nastu trūcīgajiem un strādājošajiem. Līdz ar to nav nekāds pārsteigums, ka Trampa administrācija, kas pilna ar plutokrātiem, kuriem nevienlīdzība ir vienaldzīga, vēlas atbrīvoties no štata ienākuma nodokļa atskaitījuma no federālajiem nodokļiem, iedrošinot štatus pāriet uz tirdzniecības nodokli.

Risinot pārējo ASV problēmu komplektu, būs nepieciešams federālos ieņēmumus vairot, nevis mazināt. Piemēram, dzīves līmeņa pieaugums rodas, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām, kas savukārt ir apjomīga izpētes darba rezultāts. Taču federālās valdības atbalsts izpētei, izsakot to procentos no IKP, šobrīd ir pielīdzināms tādam pašam līmenim, kāds bija pirms 60 gadiem.

Vēl kandidāts būdams, Tramps kritizēja ASV valsts parāda pieaugumu, bet nu ierosina nodokļu samazinājumus, kas nākamo desmit gadu laikā vien pievienos parādam triljoniem dolāru – tie nebūs "tikai" 1,5 triljoni, ko – kā apgalvo republikāņi – būs iespējams nodrošināt, pateicoties kaut kādam izaugsmes brīnumam, kas novedīs pie lielākiem nodokļu ieņēmumiem. Tomēr galvenā Ronalda Reigana piedāvājuma koncepcijas "vudū" sniegtā mācība nav mainījusies: tādi nodokļu samazinājumi kā šie nenoved pie straujākas izaugsmes – tikai pie mazākiem ieņēmumiem.

Jo īpaši tas attiecināms uz pašreizējo brīdi, kad bezdarba līmenis ir tikai mazliet pāri 4%. Jebkuram ievērojamam kopējā pieprasījuma pieaugumam sekotu atbilstīgs procentu likmju kāpums. Tādējādi ekonomika vēl lielākā mērā attālinātos no investīcijām un izaugsme, kas jau tā ir anēmiska, palēninātos vēl vairāk.

Kāds alternatīvs plāns varētu palielināt ieņēmumus un veicināt izaugsmi. Piemēram, ja tas iekļautu īstas uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas, izskaužot trikus, kas ļauj dažiem no pasaules lielākajiem uzņēmumiem maksāt niecīgus nodokļus, dažos gadījumos pat krietni mazāk nekā 5% no peļņas, sniedzot tiem negodīgas priekšrocības attiecībā pret mazajiem lokālajiem uzņēmumiem. Tajā varētu paredzēt minimālo nodokli un atcelt īpašo attieksmi pret ienākumiem no kapitāla un dividendēm, piespiežot ļoti turīgos maksāt nodokļos vismaz tos pašus procentus no sava ienākuma, kā maksā citi pilsoņi. Tāpat varētu ieviest oglekļa nodokli, palīdzot paātrināt pāreju uz zaļu ekonomiku.

Nodokļu politiku var izmantot arī ekonomikas veidošanai. Papildu priekšrocību piedāvāšana tiem, kuri investē, veic izpēti un rada darbvietas, un augstāku nodokļu piemērošana zemes un nekustamo īpašumu spekulantiem virzītu kapitāla plūsmu pretī produktivitāti veicinošiem tēriņiem – kas ir ļoti būtiski dzīves līmeņa uzlabošanai ilgtermiņā.

To jau varēja sagaidīt, ka plutokrātiem pilna administrācija – no kuriem vairums savas bagātības ir ieguvis ātru peļņu nesošās aktivitātēs, nevis produktīvā uzņēmējdarbībā – mēģinās sevi atalgot. Taču republikāņu ierosinātā nodokļu reforma ir lielāka dāvana korporācijām un superbagātajiem, nekā daudzi bija paredzējuši. Tā izvairās no nepieciešamajām pārmaiņām un radīs valstij milzu parādu kalnu, kas rezultēsies ar investīciju apsīkumu, produktivitātes pieauguma apstāšanos un arvien lielāku nevienlīdzību. Un, lai nodarīto labotu, paies desmitiem gadu.

Tramps amatā stājās, solot "nosusināt purvu" Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Tā vietā purvs ir izpleties arvien plašāks un dziļāks. Ar republikāņu ierosināto nodokļu reformu tas draud aprīt ASV ekonomiku.

* Džozefs J. Stiglics ir Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Kolumbijas Universitātes profesors un Rūzvelta institūta galvenais ekonomists. Nesen izdota viņa jaunā grāmata The Euro: How a Common Currency Threatens the Future of Europe.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Donalds Tramps Project Syndicate
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form