Ebreju kopiena: Herberta Cukura otrais iznāciens
Foto: DELFI

Muzikālā drāma "Cukurs. Herberts Cukurs" bez šaubām kļuva par vienu no skandalozākām šī gada Latvijas teātra izrādēm. Diemžēl tam par iemeslu ir nevis tās mākslinieciskā kvalitāte, bet galvenā varoņa izvēle. Neviens nenoliedz Herberta Cukura sasniegumus aviācijas jomā, bet viņš bija arī bēdīgi slavenās "Arāja komandas" loceklis. Un galveno ūdensšķirtni nosaka tieši attieksme pret šo faktu - vai ir iespējams dalību slepkavu vienībā uzskatīt par maznozīmīgu epizodi, kurai kopumā nav jāietekmē šī cilvēka tēls ?

Diskusijas par Herberta Cukura lomu sabiedrības apziņā aizsākās ne šogad. Jau 2005. gadā Liepājā tika atklāta viņam veltītā izstāde "Nevainības prezumpcija", kas, pretendējot uz objektivitāti, tomēr neizvairījās nedz no varoņa glorifikācijas, nedz arī no apzinātās vai neapzinātās viltotu dokumentu izmantošanas. Toreiz, pēc vētrainām diskusijām presē, savu krasi nosodošu viedokli vēstulē ebreju kopienai izteica valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 

Arī 2011. gadā, sakarā ar jautājumu par H.Cukura mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Brāļu kapos, sabiedrībā pazīstamie cilvēki šo domu noraidīja, pasvītrojot, ka tam, kas brīvprātīgi pieteicās šāvēju komandā, nav vietas Latvijas varoņu starpā. Ir apsveicami, ka arī šoreiz Latvijas valdība ir atbilstoši novērtējusi izrādi.

Nebūdami teātra kritiķi, mēs atstāsim malā izrādes analīzi, tiesa gan piezīmējot, ka Millera kunga priekšstatā latviešu teātra māksla nav attīstījusies kopš XIX gadsimta. Ebreja Šapiro tēls tajā ir pārāk kariķēts, lai tiktu uzskatīts par kaut cik nopietnu, nemaz nerunājot par to, ka šādi jociņi attiecībā uz nacisma (tāpat, ka komunisma) upuriem, ir, maigi izsakoties, bezgaumīgi. 

Bet pats svarīgākais ir tas, ka izrāde, kas sevi pozicionē kā mēģinājums bez uzslavas vai nosodījuma parādīt sarežģīto personību, rezultātā pārvēršas par slavas apoteozi, viennozīmīgi noraidot kā maz ticamu un nerelevantu visu, kas varētu kaitēt Cukura gaišajām tēlam. Vēl sliktāk ir tas, ka tieši izrādes otrā, pretrunīgā daļa, ir mītu, nopietnu kļūdu un absurda pārpilna.

Iedvesmojoties no Latvijas Holokausta historiogrāfijas patriarha profesora Andrieva Ezergaiļa aicinājuma "meklēt patiesību par Herbertu Cukuru" (NRA, 27.10.2014.), mēs gribētu veltīt savu artavu šī jautājuma izpētei, un dalīties ar mums zināmiem materiāliem. Jāsaka, ka mēs nebūt neesam "Mossad" advokāti, ko mums pārmet Ezergaiļa kungs, atsaucoties arī uz kādu raidījumu, kurā, tiesa gan, neviens no mums nav ņēmis dalību. Tieši otrādi - kritiskā attieksme pret skandalozu grāmatu "Rīgas bendes nāve" tika pausta jau 2000. gadā autoritatīvajā žurnālā "Newsletter on the History and Impact of the Holocaust", kur M.Vestermaņa recenzija saucas "Vehmgericht" - "asinstiesa".

Mēs apzināmies, ka dokumentu izvilkumi nav labākā lasāmviela, bet uzskatam par savu pienākumu būt ne tikai emocionāliem, bet arī akadēmiskiem. Visu zemāk citēto dokumentu kopijas atrodas muzeja "Ebreji Latvijā" krājumā.

Pirmkārt mēs gribētu precizēt jautājumu par Ābrama Šapiro un viņa ģimenes likteni 1941. gada vasarā. Jau vairākkārt izskanēja apgalvojums, ka Cukurs ieradās pie viņiem kā labvēlis; to atbalsta arī prof. Ezergailis. Paša Šapiro liecībās (1948) un memuāros (1993) ir sastopama krietni atšķirīga notikumu versija. Ja agrīnajā liecībā Šapiro-juniors (starp citu, toreiz sešpadsmitgadīgais jaunietis, nevis septiņgadīgais zēns, ko redzam izrādē) apgalvo, ka viņa tēvs mēģināja meklēt pie Cukura glābiņu, tad vēlākā viņš to vispār nemin, un mēs būtu ieinteresēti iegūt precīzus pierādījumus par Cukura ierašanos datumu Rīgā. Pie reizes gribētos redzēt arī kādu pamatojumu idejai, kas izteikta izrādē, ka Arājs it kā būtu palīdzējis Cukuram atbrīvoties no cietuma, un ka līdz ar to Cukura iestāšanās komandā nebūt nebija brīvprātīga.

Lai kā, bet abās liecībās Cukura ievākšanās Šapiro dzīvoklī Zaubes ielā 4-4 tiek aprakstīta aptuveni šādi (citāts pēc memuāriem): "...pazīstamais latviešu nacists Herberts Cukurs atnāca uz mūsu dzīvokli, pavēlēja mums izvākties un mitināties stāvu zemāk pie kaimiņiem. Viņam iepatikās mūsu dzīvoklis, un viņš tajā gribēja iekārtot savus apartamentus. Tā viņš arī ir rīkojies pēc dažām dienām, atstājot sev visas mūsu mēbeles un vispār visu vērtīgu. Mums bija atļauts paņemt līdzi tikai dažas mantas; tikai "nepieciešamo". Mums tika teikts, ka ir jāpaliekot apakšā pie kaimiņiem līdz turpmākiem norādījumiem". 

Kaut gan abi teksti ir daļēji savstarpēji pretrunīgi, bet abos gadījumos tiek norādīts, ka Šapiro tēvs Pinhuss tika apcietināts jūlija sākumā no latviešu palīgpolicijas vīriem (nevis no vācu virsnieka, kā tas tiek parādīts izrādē), ieslodzīts Centrālcietumā un vēlāk nošauts. Par to liecina arī Centrālcietuma 4. augusta ieslodzīto saraksts - 1708 cilvēki, P.Šapiro zem numura 822. Šķiet, tas varētu būt tas pats saraksts, kuru, pēc Šapiro atmiņām, viņiem kādu dienu parādīja Cukurs. Zīmīgi, ka pēc A.Šapiro memuāriem viņa tēvs mēģināja izvairīties no apcietināšanas, uzrādot nevis naudu un dārglietas, par kurām tiek dziedāts izrādē, bet tieši otrādi - Brīvības cīņu dalībnieka apliecību (viņš ir dienējis 10. Aizputes kājnieku pulkā).

Drīz šajā dzīvoklī parādījās kāda ebreju jauniete. Droši vien tā bija Mirjama Kaicnere, kās 1950. gadā Brazīlijā liecināja par Cukuru kā savu glābēju: "Cukurs slēpa mani daudzu nedēļu garumā Šapiro dzīvoklī". Paralēla epizode atrodama 1948. gada Šapiro liecībā: "Beidzot, es gribētu pieminēt šādu notikumu: kad Cukurs ievācās mūsu dzīvoklī 1941.g. jūlijā, es kļuvu par aculiecinieku sekojošai epizodei: Cukurs zināja, ka es spēlēju klavieres, un kādu vakaru lika nākt uz dzīvokli, kur man bija jāspēlē klavieres cauru nakti. 

Cukura apartamentos bija pulcējušies daudz latviešu, visi no drošības policijas vadības. Kad visi latvieši - un, protams, arī Cukurs to starpā - kļuva lustīgi, es ieraudzīju, ka ebreju jauniete, kas, bez šaubām, tika visu laiku turēta virtuvē vai nu blakusistabā, tika ievesta istabā, un ka latvieši sāka ar viņu izklaidēties. Sēžot pie klavierēm, es redzēju, kā tie sāka izģērbt viņu, un es savām acīm redzēju, ka tie latvieši viņu pēc kārtas izvaroja. Man ir zināms, ka Cukurs šo jaunieti ir ieslodzījis savā dzīvoklī daudzu nedēļu garumā." Jāatzīmē, ka krietni vēlāk, 1978. gadā, par Cukura ebreju mīļāko skaidru jautājumu pratināšanas laikā uzdod Arāja komandas loceklim Osvaldam Eliņam.

Spriežot pēc avotiem, jūlija nogalē A.Šapiro pēc Cukura pavēles tika norīkots par palīgu Arāja komandas garāžā Valdemāra ielā 19. Kā vairāki citi aculiecinieki (Harijs Ritovs, Ella Medaļje, Matīss Lutriņš), viņš min daudzus cilvēku pazemošanas un nežēlīgās piekaušanas gadījumus arājiešu štābā. Šīs vietas raksturu parāda cita Valdemāra ielas garāžas mehāniķa, Ritova, liecība, kas ir saglabājusies Latvijas Valsts arhīvā: "Pēc tam bruņotie šāvēji iedzina mūs Arāja komandas štāba lielajā zālē, un lika mesties ceļos.

 Mūsu priekšā stāvēja vienā rindā salikti vairāki galdi, aiz kuriem sēdēja man no pirmskara laikiem pazīstamais bijušais lidotājs Cukurs, un daudzi citi arājieši <...> Naktī mūs sadzina pagrabā ar cementa grīdu <...> Bija liela cilvēku saspiestība, iekārtojās, kā kurš varēja - vieni sēdēja, citi stāvēja, daži gulēja uz cementa grīdas. Uz šīs pagrabstāva telpas durvīm bija piestiprināta viena metāla plāksne, uz kuras latviešu drukātiem burtiem bija rakstīts Žīdu kapsēta. Žīdu iela №2". Ir zīmīga kāda epizode no Šapiro liecībām: "Es strādāju kopā ar ebreju vārdā Lutriņš Cukura garāžā. Šajā dienā ebreji tika izdzīti no kamerām uz jundu un pavēle bija visiem būt klāt. Divi citi cilvēki no mūsu darba komandas paslēpās garāžā kopā ar mums, un mēs redzējām, kā cilvēki, kas ir nostājušies ierindā, ar drausmīgiem sitieniem un varmācību tiek sadzīti mašīnās un aizvesti. Viens no sargiem ziņoja, ka mūsu komanda nebija uz jundas. 

Cukurs lika mums nostāties priekšā un paskaidroja, ka es un mans kolēģis Lutriņš varējām nepiedalīties, jo strādājām pie viņa mašīnas. Divi citi - kāds Leitmans un otrs, kura vārdu es neatceros, tika pēc Cukura pavēles no latviešu sardzes drausmīgi piekauti. Visupēdīgi es redzēju, ka Cukurs izvilka pistoli un aukstasinīgi nošāva šos divus ebrejus no mūsu darba komandas. No šīs dienas es vairs nenācu uz savu darba vietu, jo izjutu nāves briesmas". Garāžā strādājušos mehāniķus Leitmanu un Presu min arī H.Ritovs.

Tā ka Šapiro liecībā tiek piesaukts arī Matīsa Lutriņa vārds, mēs uzskatam par svarīgu pievērsties šim jautājumam. Kā pareizi atzīmē prof. Ezergailis: "Viņš vairākkārt tika pratināts un savu izglābšanās stāstu viņš neslēpa". Tiesa gan, nav gluži saprotams, kāds sakars būtu Cukuram ar Lutriņa glābšanu, un balstoties uz kādiem avotiem var tikt izdarīts secinājums, ka viņam šajā gadījumā vispār bija kāda loma. Zīmīgi, ka vairākās liecībās, kas nāk no Arāja komandas šoferu un transporta personāla puses (Jānis Bedelis, O.Eliņš), arī Lutriņa 1978. gada liecībā, Cukurs kā garāžas pārzinis parādās tikai no 1942. gada rudens, līdz tam šo amatu ieņemot Eliņam, kas, tiesa gan, pats saka, ka viņš šajā amatā tika iecelts 1941. gada nogalē ar Cukura rekomendāciju. Arī starp šoferiem gan arājieši, gan Lutriņš min uzvārdus Bedelis, Girgensons, Rudzītis, Smalkais, Ābols, bet ne Cukuru.

Par Lutriņa darbu Arāja komandas garāžā ir sastopamas vairākas liecības no pašu arājiešu puses (tie ir pieejami LVA): "Arāja komandas garāžā strādāja ebrejs Lutriņš, viņa vārdu neatceros. Viņš bija labs automehāniķis un atslēdznieks, tāpēc Arājs paturēja viņu. Lutriņš un viņa sieva dzīvoja Arāja komandas štābā. Viņa sieva strādāja virtuvē." (Bedelis, 1976.g.); "Tur strādāja 2-3 ebreji. Vienu no viņiem es atceros, tas bija Lutriņš. Arāja komandā strādāja virtuvē arī Lutriņa sieva" (Bedelis, 1978.g.); "Garāžā strādāja gandrīz visu komandas pastāvēšanas laiku ebrejs-atslēdznieks Lutriņš. Viņš netika nošauts, jo bija labs atslēdznieks un labs cilvēks <...> Arājs aizsargāja viņu, jo Lutriņš bija labs speciālists" (Eliņš, 1978.g.).

 Visās liecībās ir minēts, ka Lutriņš ar sievu "pavadīja" Arāja komandu arī pēc pārvākšanās uz Kr. Barona ielu 99, kur Lutriņu pārim arī tika iedalīta mītne. Eliņš pat apraksta epizodi - kas šķiet puslīdz fantastiska, it īpaši jo tā netiek piesaukta 1976. gada pratināšanā, un to nemin pats Lutriņš - ka Arājs, šauboties, vai Lutriņš ir ebrejs, it kā sūtīja viņu uz Kurzemi (Lutriņš bija kuldīdznieks), lai tas atradot dokumentus, kas pierādītu viņa un sievas neebreju izcelsmi, un ka tas Lutriņam neizdevās. Nevienā no šīm liecībām Cukurs netiek minēts saistībā ar Lutriņu.

Lutriņa izglābšanās no nošaušanas apstākļi otrās slepkavības akcijas laikā Rumbulā tiek īsi pieminēti SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē Fridriha Jekelna prāvas materiālos, un plaši aprakstīti divos pratināšanas protokolos (1976. un 1978. gadā), kas atrodas LVA, un kuru saturs saīsinātā veidā iekļauts arī Arāja tiesas prāvas noslēguma dokumentā - sprieduma pamatojumā, kas atrodams Hamburgas Zemes tiesas arhīvā. Tā kā abos protokolos izklāstītais ir ļoti tuvs, mēs nocitēsim 1976. gada variantu - tas atšķiras ar to, ka tajā relatīvi pozitīvajā gaismā ir parādīts Arājs, kas viņa prāvas laikā, kuras ietvaros Lutriņš sniedza savas liecības, gan droši vien prasīja zināmu drosmi, gan arī norāda uz Lutriņa neangažētību. 

"Pie meža kolonna tika apstādināta. Tur, mežājā, es redzēju daudzus Arāja komandas policistus, kas bija bruņoti ar šautenēm. Pa labi no kolonnas es ieraudzīju kravas mašīnu, kas piederēja Arāja komandai. Esmu vairākas reizes to remontējis. Šajā mašīnā policisti krāva mantas, galvenokārt virsdrēbes. Dažus no viņiem es pazinu. Droši vien, viņi mani arī pazina, jo biju pie viņiem strādājis. Es saņēmos, pieskrēju pie mašīnas un palūdzu atļauju iesēsties tajā mašīnā un paslēpties zem drēbēm. Policisti man to ir atļāvuši. 

Es pasaucu savu sievu un mēs ar viņu paslēpāmies kravaskastē zem drēbēm. No visiem šiem policistiem es nevienu pēc uzvārda nezināju, tāpēc nosaukt viņus nevaru. Es viņus pazinu tikai pēc skata <...> Mūs aizveda uz Arāja komandas štābu Kirova [Elizabets - aut.] un Gorkija [Kr. Valdemāra - aut.] ielu stūrī. Tā es paliku dzīvs. Pēc mana lūguma mūs tur atstāja. <...> Jautājums: Vai Arājam bija zināms, kādā veidā Jūs palikāt dzīvs ? Atbilde: Vai kāds no padotajiem bija viņam ziņojis par manu izglābšanos, man nav zināms. Pēc dažām dienām pēc šaušanas Arājs ienāca garāžā un par mani izteicās apmēram sekojoši: "Re ir kāds, kas ir izvairījies no sava likteņa". Tāpēc man šķiet, ka viņam par mani viss bija zināms". Mums nav pamata uzskatīt, ka, pieminot Arāju tādā kontekstā, Lutriņš kaut kādu iemeslu dēļ nepieminētu uz to brīdi jau sen starp dzīvajiem neesošo Cukuru, ja tas patiešām būtu kaut ko darījis viņa glābšanai, un ka tas neatspoguļotos dokumentos kaut vai baumu līmenī.

Pirms pāriet pie citiem materiāliem, mēs gribētu īsi pieskarties vienas no divām plašāk pazīstamajām Holokaustu pārdzīvojušajām - Ellas Medaļje - liktenim. Tāpat ka Lutriņš, viņa bija vairākkārt sniegusi liecības, kas arī tika iekļautas Arāja Hamburgas prāvas sprieduma pamatojumā, un vēlāk tika publicēti arī viņas memuāri. Tāpat kā Lutriņš, viņa bija redzējusi Cukuru 1941. gada jūlijā-augustā Valdemāra ielā 19, kur tika kādu laiku ieslodzīta, un vēlāk īsi redzēja viņu arī 8. decembrī slepkavības akcijas laikā Rumbulā. Jāatzīmē, ka visu liecību tekstos Medaļje kopumā ir visai korekta, nosvērta un gandrīz nav tendēta uz pārspīlējumiem. 

Tā, sniedzot 1960. gadā liecības tieši par Cukuru (atrodas Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā), viņa nepiemin Cukura brutalitāti (un vispār viņa klātbūtni) ebreju sieviešu pārvietošanas laikā no Termiņcietuma uz geto 1941. gada decembra sākumā, ko sīki apraksta savās liecībās Sonja Rīdere (Wiener Library, Londona). Stāstot par 8. decembra akciju, viņa piemin, ka gan Arājs, gan Cukurs bija nežēlīgi situši cilvēkus, bet par Cukura iespējamo dalību cilvēku slepkavībā geto ielās 30. novembrī viņa saka, ka zina stāstīt par to tikai no citu cilvēku vārdiem. 

Attiecībā uz savu atrašanās laiku Arāja štābā, viņa citu ziņu starpā 1975. gadā liecina sekojošu: "Kādu nakti, aptuveni otrās [ieslodzījuma - aut.] nedēļas nogalē, pie mums uz aresta telpām atnāca divi sargi, un ar lukturi sāka izvēlēties jaunās sievietes. Viņi tās kaut kur aizveda. <...> Sievietes atpakaļ tika atvestas pa vienai, viņas stipri raudāja, bet neko nestāstīja. Nākamajā rītā tās sievietes - kādas 5-6 - tika mašīnā kaut kur aizvestas, kur - nezinu. No tām es tagad atceros tikai Baviļsku, ko pēc tam nekad neesmu redzējusi. Citu no tām sievietēm esmu vēlāk redzējusi geto. Viņa man tad teica, ka tonakt viņas tika izvarotas <...> Bez Arāja es vēl zināju Cukuru. Es viņu zināju vēl pirms kara no avīzēm, kā slaveno Latvijas lidotāju. 

Reiz ieslodzījuma laikā man nācās uzkopt Cukura kabinetu. Viņš toreiz man teica, ka neizskatos pēc ebrejietes". 1978. gada liecībā to papildina kāda detaļa: "Paskaidrojot, es vēl varu teikt, ka nākamajā dienā pēc tiem notikumiem [5-6 sieviešu izvarošanas - aut.] man bija jāuzkopj Cukura kabinets, un zem tahtas es atradu Baviļskas jostu". Kaut gan Medaļje zināja Cukuru, bet viņas liecībās par viņu gandrīz nekas nav atrodams. 1975. gadā, stāstot par savu izglābšanos otrās Rumbulas akcijas laikā - viņa uzdeva sevi par latvieti, kas nokļuva Rumbulā ar ebreju vīru - Medaļje saka, ka galvā viņai pēkšņi iešāvās Cukura vārdi, ka viņa neesot līdzīga ebrejietei. Savukārt turpmākajā stāstā Cukurs figurē vienīgi kā mašīnas šoferis, kam bija jāaizved Medaļje un vēl trīs sievietes pie F.Jekelna pratināšanai, un tad, pēc viņa paša vārdiem, vēl bija jāatgriežas atpakaļ pēc Arāja.

Viskontroversiālākais jautājums ir Cukura rīcība 1941. gada 30. novembra un 8. decembra Rumbulas akciju dienās. Mēs gribētu citēt dažas liecības, kas, mūsuprāt, ir visai daiļrunīgas.

Tā, Ārons Barinbaums, kas īsi pirms 30. novembra akcijas tika pārvietots uz t.s. Mazo geto, liecina (KF FDD Centrālais arhīvs): "Bija ātri jāatbrīvo [no līķiem - aut.] ceļš nākamai kolonai, bet pašiem bija jāatgriežas savā Mazajā geto. Pēc atgriešanās es nolēmu neiet iekšā mājā, bet paslēpties pagalmā aiz koka vārtiem, lai caur spraugu vērotu nākamo garām ejošu kolonu. <...>. Apmēram 15-20 soļus kolonnai pa priekšu gāja vīrietis, šķiet, arī esesiešu uniformā, bet precīzi neatceros, ar pistoli rokā, un visu laiku lūkojās uz vienu un otru ielas pusi, tādejādi pārbaudot, vai viss ir kārtībā. Kad viņš pietuvojās vārtiem, kur es stāvēju, es ar šausmām atpazinu viņā Cukuru <...> Kamēr es lūkojos uz viņu ar izbrīnu, mūsu acis uz mirkli sastapās. Bailēs es atsprāgu. Viņš to pamanīja un tūliņ izšāva uz mani. Ja es nekustētos, viņš, šķiet, mani nepamanītu. Par laimi, lode manī nav trāpījusi <...>".

Ārons Preils 1975. gadā liecina par 30. novembra dienas otro pusi (LVA): "Savus tuviniekus mēs šo līķu starpā neatradām. Atpakaļceļā uz Mazo geto es dzirdēju, ka kāds sauc manu kaimiņu Kūgelu, bet viņš neapstājās un turpināja skriet. Es tobrīd atrados apmēram 40 metru attālumā no Kūgela un redzēju, ka policijas vahmeisters Tūhels iešāva Kūgelam un nogalināja viņu. Man izdevās paslēpties, un es aizskrēju pa Ludzas ielu. Pa ceļam es uzdūros vāciešiem Hesferam un Neimanim, kā arī latviešiem Cukuram un Burtniekam. Cukurs ķērās pie savas pistoles un acīmredzot taisījās mani nošaut. Hesfers nosauca mani par cūku un lika vilkt turpat stāvošas kamanas ar kāda man nezināmā ieslodzītā līķi. <...> Ietītu bērna līķi es noliku pa virsu [citiem līķiem - aut.]. 

Netālu no Daugavpils un Ludzas ielu stūra stāvēja Cukurs, Tuhels, Hesfers, Burtnieks un vēl kāds cilvēks latviešu policista formastērpā. Kāds no latviešu policistiem steidzās pie manām kamanām, un likās ieinteresēts par šo saini. Pārliecinoties, ka tur ir bērna līķis, man lika vilkt kamanas tālāk, uz Ebreju kapiem, kur bija izraktas lielas bedres."

Īzaks Krāms liecina par 30. novembri (Wiener Library): "Es atrados Ludzas ielas tuvumā Rīgas geto, kad ieraudzīju, ka velk kādu ebreju. Herberts Cukurs komandēja karavīrus. Viņš bija tērpts kara lidotāju melnajā uniformā. Man un citiem cilvēkiem viņš pavēlēja nolikt uz kamanām noslepkavotos ebrejus un nogādāt tos uz kapiem. Kādu laiku man bija iespēja vērot Cukuru tuvumā. Viena ebrejiete sāka kliegt, kad viņa tika vilkta uz kravas mašīnu - viņa gribēja, lai viņas meita paliktu ar viņu. Cukurs iešāva viņai ar savu pistoli. Es biju par šīs nošaušanas liecinieku. Es redzēju arī, kā Cukurs vērsa savu ieroci pret kādu bērnu, kas raudāja, jo nevarēja atrast savu māti šajā drūzmā. Ar vienu šāvienu viņš nogalināja bērnu".

Eliezers Karštats 1960. gadā liecina par 9. decembra pēc-akciju, kad notika paslēpušos meklēšana (Wiener Library): "Es pats esmu redzējis, kā Cukurs 9. decembrī, īsi pirms pusdienlaika gāja no mājas uz māju un vilka ebrejus ārā no dzīvokļiem. Es redzēju, kā kāda sieviete ar diviem bērniem tika no Lielā geto aizvesta uz Mazo geto. Acīmredzot viņa bija slēpusies Lielajā geto, un Cukurs viņu pašrocīgi nošāva".

Un pēdējā epizode, kas, šķiet, nav nonākusi plašākas publikas un pētnieku uzmanības lokā - Cukura dalība Arāja komandas slepkavībās Rīgā 1942. gada pavasarī, un vēlāk arī pretpartizānu akcijas stacijas Nasva apkaimē Pleskavas apgabalā. Ziņas par šīm akcijām atrodas bijušo arājiešu liecībās.

Eduards Šmits 1948. gadā liecina (KF FDD Centrālais arhīvs): "Būdams par soda bataljona komandieri un atrodoties Nasvas rajonā, Cukurs mēģināja nošaut kādu 14 gadu vecu zēnu. To esmu redzējis personīgi. <...> Pirms izbraukšanas stacijas Nasva rajonā 1942.g. aprīlī Biķernieku mežā bataljons, ko komandēja Cukurs, ņēma dalību padomju pilsoņu masveida iznīcināšanā. Aptuveni 1942.g. nogalē Cukurs Arāja komandu pameta. Pēdējo reizi esmu viņu redzējis 1943.g. vasarā. Viņš bija ģērbies civilā".

Roberts Puriņš 1948.gadā liecina (KF FDD Centrālais arhīvs): "Pavasarī pirms došanās soda ekspedīcijā st. Nasva rajonā Cukurs vadīja un bija par tiešu komandieri bataljonam, kas viņa vadībā veica padomju pilsoņu masu iznīcināšanu Biķernieku mežā. 1942. gada 23. aprīlī Cukurs - un es dienēju viņa bataljonā - veica nošaušanu visas dienas garumā. Kravas automašīnās bez pārtraukuma tika pievesti upuri, kas bija paredzēti nošaušanai, un tad tie tika nošauti pie iepriekš sagatavotām bedrēm. 

Vai tajā reizē ir šāvis personīgi pats Cukurs - to es nezinu, bet st. Nasva rajonā Cukurs personīgi bija šāvis padomju partizānus, to esmu personīgi redzējis. Kur viņš ir pašlaik, es nezinu. Pēdējo reizi esmu redzējis viņu 1943.g. Kurzemē". Uz mirkli atkāpjoties no tēmas, ir jāatzīmē, ka 1944. gada augustā H.Cukurs tika iecelts par kārtības policijas galvenā direktora vietnieku Kurzemes apgabalam (Ventas Balss, 4.VIII.1944).

Genādijs Mūrnieks 1976. gadā liecina (LVA): "Es pats biju par aculiecinieku vienai no tādām masveida šaušanām Biķernieku mežā, kas tika veikta 1942.gada pavasarī, ja es nemaldos, marta mēnesī. Šoreiz tika nošauti ebreji, kas tika atvesti uz Rīgu no Rietumeiropas valstīm, tieši no kurām - precīzi nezinu. Toreiz es biju nozīmēts tajā policistu grupā, kas stāvēja ķēdē. Šajā ķēdē bija divas policistu rindas. Šajā ķēdē es atrados aptuveni 30 metru attālumā no bedres. 

Starp ķēdes divām rindām ebrejiem bija jāiet līdz eksekūcijas vietai. <...> Arājs kopā ar 3-4 drošības policijas vācu virsniekiem atradās pie bedres. Turpat atradās latviešu drošības palīgpolicijas virsnieki Dibietis, Cukurs, Laukers un, šķiet, Ķurbis. <...> Es redzēju, kā Arājs vairākas reizes pienāca pie bedres, ņēma no kāda sava ierindnieka automātu un šāva ar to bedrē, kad tur nokāpa ebreji. Es neesmu redzējis, lai Arājs būtu šāvis ar pistoli. No vācu virsniekiem uz upuriem šāva Krauze. Vai šāva citi vācu virsnieki - neatceros. Vai no Arāja komandas kāds šāva, izņemot Cukuru - neatceros. Cukurs arī šāva ar automātu. Cukurs drošības palīgpolicijā bija atbildīgs par ieročiem". Mums šī liecība šķiet it īpaši svarīga un nopietni vērā ņemama, jo ja 1948. gadā uz aculieciniekiem varēja tikt izdarīts spiediens un pat pielietota fiziskā vardarbība, lai iegūtu "vajadzīgas" liecības, tad 1976. gadā tas diez vai notika, it īpaši ņemot vērā, ka Cukurs uz to brīdi vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa apmelošana diez vai varēja nest kādu labumu.

Zīmīgi, ka arājietis Arnis Upmalis 1975. gadā. savā liecībā (LVA) pārstāsta sekojošās baumas par došanos pretpartizānu ekspedīcijā uz Nasvu: "Šo rotu priekšgalā hitlerieši ielika Arāju un kapteini Cukuru, kas Arāja komandā bija ieroču virsnieks. Arāja un Cukura nosūtīšanu tur, kā baumoja komandā, noteica tas, ka hitlerieši turēja viņus aizdomās par ebreju zelta un dārglietu piesavināšanu. Tas viņiem bija tāds kā sods".

***

Ņemot vērā augstākminēto, gribās tomēr reflektēt par izrādi. Savā ārijā Herberts Cukurs dzied, ka "ne varonis, ne upuris es neesmu". Šķiet, tā ir vienīgā absolūti patiesā frāze šajā izrādē. Patiešām, Cukurs ir kas trešais, respektīvi, noziedznieks - kaut arī šo versiju mūzikla autori noraida. Profesors Ezergailis uzskata, ka Cukura lieta ir izskatāma Hāgas tiesā. Mēs tam piekrītam. Mūsuprāt, viņš bija vienkārši viens no daudziem savas vides produktiem - situatīvais slepkava, slepkava pēc piedāvājuma, cilvēks, kam līdzpilsoņu nogalināšana un pazemošana, šķiet, ne tikai nesagādāja sirdsapziņas mokas, bet pat nebija stimuls pārdomām.

Vai patiešām Latvija grib redzēt savas nākamās paaudzes tādas, ja Cukurs tiek celts varoņa godā?

Arkādijs Suharenko,

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs

Dr.hist.h.c. Marģers Vestermanis,

Muzeja "Ebreji Latvijā" kurators, bijušais Rīgas geto ieslodzītais

Iļja Ļenskis,

Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus