Ģeopolitiskie notikumi un to radītās sekas ir bijusi laba motivācija ātrāk apgūt energoresursu alternatīvos ražošanas veidus mājsaimniecību pašpatēriņa nodrošināšanai. Ar šo brīdi Latvijā sākās saules paneļu un lielo saules elektrostaciju jeb saules enerģijas parku bums. Šobrīd uzstādītā mikroģenerācija (saules paneļi, vēja ģeneratori u.tml., kas nodrošina pašražošanu mājsaimniecībās) spēj saulainā vasaras dienā saražot 94 MWh, kas sastāda 10% no Latvijas patēriņa dienā! Prognozējams, ka 2023.gada beigās Latvijā varētu būt jau 20 tūkstoši mikroģenerāciju ar kopējo jaudu 200 MWh.
Šis ir viens no virzieniem, kā stiprināt energo neatkarību, bet mums kā nozarei ir nepieciešami skaidri spēles noteikumi un detalizēti nosacījumi ilgtermiņā. Piemēram, no valsts puses ir jābūt skaidram uzstādījumam, ka nodrošināsim valsts atbalstu mikroģenerācijai, saules parkiem vai citam zaļās enerģijas veidam līdz brīdim, kad tā kopējā bilancē ieņems noteiktu īpatsvaru. Pretējā gadījumā sabiedrībai parādās neuzticēšanās – piemēram, pērn to radīja paziņojums par sadales tarifa pieaugumu.
Jānovērš kāzusi
Kopš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (šobrīd atbalsta programmu pārņēma jaunā Klimata un enerģētikas ministrija) atbalsta programmas ieviešanas privātmājām saules paneļu uzstādīšanā, izgaismojās vairākas nozares skatījumā nekompetences. Viena no tām – mājsaimniecības pieslēgumā atļautā elektroenerģijas ražošanas jauda nedrīkst pārsniegt 50% no pieslēgumā atļautās maksimālās patēriņa slodzes. Visticamāk jaudas ierobežojumi valsts atbalsta saņēmējiem noteikti, lai izskaustu negodprātīgus privātmāju īpašniekus. Pārspīlēti, jo šādu cilvēku nepārsniegtu 2 procentus no visiem šīs valsts atbalsta programmas priekšrocību izmantotājiem. Vajadzēja gadu, lai Ekonomikas ministrijas ierēdņi sadzirdētu nozari, un šogad janvārī Ministru Kabinetā svītrots nosacījums ALTUM programmā. Tomēr šis nosacījums palika jaunās Klimata un enerģētikas ministrijas pārvaldītajā programmā.
Otrs kāzuss kavēja saules parku attīstību. Valsts politika sākotnēji pieļāva elektroenerģijas sistēmas jaudas rezervāciju visiem gribētājiem, neskatoties uz viņu projektu īstenošanas plāniem. Rezultātā no tā cieta citi attīstītāji, tostarp ražotnes un citas industriālās ēkas, kas bija gatavi īstenot saules parku projektus savam patēriņam, bet to nevarēja īstenot sistēmas jaudas trūkuma dēļ. Pērn stājās spēkā Elektroenerģijas tirgus likuma grozījumi, un šis jautājums tika izmainīts, bet tam atkal vajadzēja laiku. Tagad par 50 kW un vairāk jaudas rezervāciju tiek piemērota maksa, kas nozīmē, ka daudzi jaudas rezervētāji pārskata savus attīstības plānus un atsakās no šīm jaudām, ja šie projekti nav realizējami pārskatāmā periodā.
Nākamais kāzuss ir noteikts mikroģenerācijas jaudas ierobežojums 11,1 kW apmērā. Pārsniedzot šo slieksni, tā jau tiek uzskatīta par elektrostaciju ar citiem uzstādīšanas un pieslēgšanas nosacījumiem. Pie mūsdienu dinamikas un zaļās enerģijas attīstības varu teikt, ka šis slieksnis ir pārskatāms. Ja ģimenē ir divas elektroautomašīnas, siltumsūknis, elektrība mājai un saimneicības būvēm – ar šo atvēlēto jaudu nemaz nepietiek. Mikroģenerācijā neliek vairāk nekā nepieciešams. Ja patēriņš atbildīs 4kW jaudai, tad neliks lielāku par 11,1 kW staciju.
Ceturtkārt, apspriestie sadales pārvada tarifi, par kuriem vēl joprojām nav skaidrība. Šobrīd tiek runāts, ka tie būs uz pusi zemāki, nekā sākotnēji iesniegtais tarifu projekts paredzēja. Šajā jautājumā zaļās enerģijas ražotāji vēlas saprast attīstības dinamiku ilgtermiņā. Lai neveidojas situācija kā teicienā par peļu slazdu – šobrīd ievilina privātmāju īpašniekus ar pievilcīgiem noteikumiem, bet pēc tam spēles noteikumi tiek kardināli mainīti. Valstij ir jāspēj noteikt laika periodu ar zināmiem nosacījumiem, piemēram, labvēlīga politika būs turpmākos 15 gadus vai arī līdz slieksnim, kad no saražotās mikroģenerācijas tiek sasniegts noteikts īpatsvars kopējā valsts energobilancē.
Piektkārt, saules parku attīstītājiem nav skaidrības par elektrības pārvades tarifiem un to izmaiņu dinamiku nākotnē, kas rada saules parku attīstītāju nedrošība par investīcijām un skaidriem spēles noteikumiem par saražotās elektroenerģijas iepirkumu politiku. Mājsaimniecību ieguldījumus saules paneļu uzlikšanā nevar salīdzināt ar saules parku attīstītāju investīcijām, tādēļ šajā segmentā valda piesardzība un nenoteiktība.
Lielais saules parku bums iezīmē jaunu problēmu, kas saistīta ar transformatoriem un to pieejamību. Attīstītāji plāno lielo saules parku darbības uzsākšanu līdz ar izteikti saulainā laika sezonas sākumu - vēlākais maijā. Transformatoru piegādei ir vajadzīgas vismaz 16 nedēļas. Tas var radīt risku, ka pie tik liela projektu apjoma vienlaicīgi nevarēs šos saules parkus palaist tieši transformatoru trūkuma dēļ un arī problēma varētu būt "Sadales tīkls" un "Augstsprieguma tīkls" testēšanas kapacitāti.
Kaimiņu būšana jeb lūkošanās ārpus savas sētas
Lai arī jau desmitiem gadu valsts ierēdniecība plāno un plāno, tomēr redzam, ka pa īstam ar saules un vēja parku bumu saskaramies tikai tagad. Tāpēc nav nekas slikts tajā, ka pašpikojam labus piemērus ārvalstīs. Piemēram, ASV. Daudzi saka, ka tur viss ir citādāk, jo saule spīd savādāk. Iespējams, bet no ASV mēs varētu aizlienēt ideju par neto uzskaites sistēmu, kas paredz, ka, ja mājsaimniecība pieslēgusies neto uzskaites sistēmai līdz šī gada 13.aprīlim, tad tarifs, par kuru valsts iepērk turpmākos 20 gadus, ir 0,30 dollāri par kWh. Pēc šī datuma – 0,08 dolāri par kWh. Skaidri noteikumi ilgtermiņā.
Otrs labs piemērs ir Itālija, kas parāda, ka saules saražotā elektroenerģija ir tās ilgtermiņa plāns. Tā ir atvērusi grantu programmu uzņēmumiem, kas, piemēram, ražo uzlīmes saules paneļiem, kas imitē Itālijai tik raksturīgos sarkano dakstiņu jumtus.
Trešais piemērs ir tepat Lietuvā. Latvijā mikroģenerācijas īpašnieks neto uzskaites sistēmā pēc 1.marta zaudē iepriekš visu gada laikā uzkrāto un pašpatēriņā neizmantoto enerģiju, bet Lietuvā sistēma ir izveidota taisnīgāka – nepatērētās kilovatstundas tiek atpirktas no ražotāja par biržas cenu. Ko tas nozīmē mums, latviešiem – mēs pēdējā mēnesī februārī gada laikā uzkrāto, bet neiztērēto enerģiju cenšamies iztērēt kur vien tas iespējams, radot mākslīgu pieprasījumu un mainot zaļās domāšanas principus. Manuprāt, šī sistēma ar steigu būtu jāpārskata un jāseko Lietuvas piemēram, lai tā būtu godīga pret pašu enerģijas ražotājiem.
Jo ātrāk sakārtos zaļās enerģijas politiku, jo neatkarīgāka no importa būs Latvija
Nobeigumā nepiekritīšu apgalvojumam, ka "zaļā enerģija ir dārga". Tieši pretēji mums ir jārīkojas daudz operatīvāk, lai Latvija īstenotu atjaunojamās enerģijas plānus. Kamēr sabiedrība ir ieinteresēta un motivēta, sarunām ar nozari ir jābūt pastāvīgi, lai pilnvērtīgi to iesaistītu lēmumu pieņemšanā. Skaidra vīzija un precīzi noteikumi sakārtos šo jomu – ja valdīs kārtība, būs gan investori, gan uzņēmumi, gan mājsaimniecības, gan darītāji, kas palīdzēs saražot elektroenerģiju no alternatīviem resursiem. Un tikai tad varēsim runāt par patiesu energoneatkarību no dabasgāzes elektroenerģijas ražošanā. Tad beidzot vārdi saskanēs ar darbiem. Sēžamies pie viena galda!