Paradokss. Kāpēc tad mēs negribam maksāt tik daudz nodokļu valstij, lai būtu nauda šīm vajadzībām?
Ēnu ekonomikas pētniekiem ir atbilde: "Alternatīvi nodokļu režīmi un citas iespējas, kuras piedāvā būtiski zemākas nodokļu likmes, mudina iedzīvotājus tās izmantot jeb maksāt mazāk – ja jau tas ir legāli iespējams. Taču tas rada būtisku negatīvu efektu – tie, kuri nespēj, nevar vai nevēlas šādi optimizēt nodokļus, kopumā nodokļu sistēmu saskatīs kā netaisnīgu." [1]
Tāpat arī vienmēr varēs atrast tādus valsts tēriņus, kur nauda varētu būt izlietota krietni efektīvāk. Ar šo ir grūti, bet Valsts kontrole strādā un tās ziņojumus ņem vērā arvien vairāk.
Paliek jautājums, kā risināt nodokļu netaisnīgumu.
Saviem radošajiem draugiem, pašnodarbinātajiem, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem pie katrām nodokļa palielināšanas reizēm neesmu slinkojis norādīt, ka parasto algu saņēmēji tāpat nodokļos nomaksā būtiski lielāku daļu, it īpaši, ja skatās arī uz darba devēja maksāto nodokļu daļu.
Tagad Jaunās Vienotības finanšu ministrs Reirs piedāvā iepriekš plānoto un 13. Saeimas atcelto veselības apdrošināšanas grozu nākamo versiju - minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (no 1 .jūlija) un viena procentpunkta sociālās aprošināšanas nodokļa samazinājumu parastajā režīmā strādājošajiem (jau maksājam mazāk no 1. janvāra).
Konceptuāli ideja pat ir atbalstāma, jo ejam taisnīguma virzienā. Cilvēkiem, kuri strādā, ir jāiemaksā pietiekami daudz sociālajos nodokļus, kaut vai savas nākotnes pensijas dēļ. Tāpat arī šo alternatīvo nodokļu režīmiem jānodrošina samērojams nodoklis ar parastajā režīmā strādājošajiem.
Izpildījuma grābekļi gan ir līdzīgi - daudz izņēmumu, smagnēja administrēšana un liela neskaidrība, saskaroties ar vairākiem ieņēmumu veidiem vienlaicīgi.
Lielākās jaunieveduma problēmas ir:
Ievērojams faktisko ienākumu samazinājums tiem, kuri strādā mazapmaksātu nepilna laika darbu - gan lielākas nodokļa proporcijas pat no faktiski negūtiem ienākumiem dēļ, gan arī potenciālās atlaišanas no darba dēļ. Tātad nabagākie kļūst vēl nabagāki. It īpaši dīvaini tas šķiet šajā Covid-19 krīzes laikā.
Darba devējiem ir neiespējami laicīgi prognozēt kopējās izmaksas. Ja ceturksnim beidzoties, atklājas, ka nepilna laika darbiniekam nav bijuši pietiekami daudz citu ienākumu, tad jāpiemaksā līdz tiek nosegta minimālā sociālās apdrošināšanas iemaksa, lai cik maz stundu darbinieks nebūtu strādājis. Līdz ar to šādi darbinieki nav izdevīgi un paredzama ir daļas aiziešana ēnu ekonomikā vai bezdarbniekos, kas neapšaubāmi ir slogs valstij.
Joprojām pastāv iespējas optimizēt nodokļu nomaksu - dividenžu, kapitāla pieauguma u.c. ienākumu saņēmējam nav šādas prasības pēc minimālās sociālās apdrošināšanas nodokļa iemaksas. Nodokļu sistēmu turpina būt netaisnīga.
Problemātiskais papildus administratīvais slogs (gan valsts iestāžu, gan grāmatvedības pakalpojumu) rada jautājumu, vai iekasēto iemaksu pieaugums pietiekami pārsniegs ar tā iekasēšanu saistītās kopējās izmaksas. Vēl izdevumos jāpierēķina bezdarbnieku pabalsti, kuri paredzami palielināsies.
Turpinot par izpildījuma kvalitāti - šī reforma ir mulsinoša arī ar to, ka sen jau varēja ieviest elektroniskus modeļus (varam saukt arī par nodokļu kalkulatoriem tīmeklī), ar kuriem spēlēties, lai iedzīvotāji izprastu pārmaiņas. Tā vietā grāmatveži rausta plecus un nodokļu maksātāji raud bezpalīdzības dēļ [2]. Rodas sajūta, ka iestādes, kuras ir atbildīgas par reformu un tās ieviešanu dzīvē, pašas līdz galam nesaprot, kā to pareizi realizēt.
Kāpēc tad šāda nejēdzība ir pieņemta? Šis ir labs jautājums valdības vadītājam Krišjānim Kariņam un finanšu ministram Jānim Reiram. Vai par kaut ko labāku bija neiespējami vienoties vai vienkārši pietrūka politiskās gribas nopietnai nodokļu pārskatīšanai, vai augstāk minētās problēmas netiek uzskatītas par īstām. Visticamāk atbilde ir kaut kur pa vidu.
Politiski, savukārt, ir saprotams, ka Covid-19 krīzes laikā un vēl arī priekšvēlēšanu gadā ir ļoti grūti iestāties pret Finanšu ministrijas piedāvāto, jo tā gluži neviļus var kļūt stipri mazāk atsaucīga pret citu ministriju nozaru vajadzībām. Un gāzt valdību krīzes situācijā, kur nav un nevar būt skaidra spēcīga alternatīva, ir ne tikai politiska muļķība, bet arī riskēšana ar dzīvībām.
Tāpēc šobrīd atliek skatīties, kā veiksies ar šīs nodokļu reformas realizēšanu dzīvē. Iespējams, ka reālo ieņēmumu neatbilstība prognozēm un ēnu ekonomikas pieaugums liks pārskatīt šo lēmumu.
Kvalitatīvas sociālo nodokļu reformas realizēšanai būtu saprātīgi identificēt tos aptuveni 300 000 cilvēkus, par kuriem netiek veiktas sociālās apdrošināšanass iemaksas vismaz minimālajā apmērā, no kuriem pašnodarbināti ir tikai viena trešdaļa, un saprast, kas tad ir tie īstie iemesli, kāpēc šādas iemaksas netiek veiktas - a) nelegālā nodarbinātība b) darba devēju reāla nespēja maksāt lielākas darba algas, jo nav iespējams pietiekami nopelnīt, jo nav sabiedrības pirktspējas c) citi varianti. Un tikai tad, kad ir veikta rūpīga analīze, iesaistot dažādu jomu speciālistus, pieņemt lēmumus, kā šo risināt, nevis vienkārši uzlikt par pienākumu maksāt minimālo sociālās apdrošināšanas nodokļa iemaksu par katru darbspējīgu un darba attiecībās reģistrētu Latvijas iedzīvotāju. Šādi Reira vadītā Finanšu ministrija realizē maģiskās domāšanas principu: "Nevar būt, ka cilvēki dzīvo ar tik maz līdzekļiem! Vienkārši jāiekasē!"
Kustība "Par!" uz trūkumiem norādīja norādīja jau pagājušogad un izdevās atcelt minimālās sociālās iemaksas pašnodarbinātajiem par negūtiem ienākumiem. Tāpat šobrīd strādājam pie 2022. gada budžeta priekšlikumiem nodokļu jautājumos.
Tomēr izskatās, ka nopietnām pārmaiņām nodokļu un sociālā taisnīguma jomā gan būs jāgaida jaunās Saeimas vēlēšanas un tai sekojošā jaunā valdība. Latvijai nepieciešams pārstrādāt nodokļu sistēmu, lai tos būtu iespējams vienkārši un ērti nomaksāt no reāli gūtajiem ienākumiem (saimnieciskās darbības ieņēmumu konts jau ir labs solis šajā virzienā).
[2] https://twitter.com/phronemophobe/status/1409459930130681856