"Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās Latvijas televīzijas ģenerāldirektors EDGARS KOTS. Viņu iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Linda Kusiņa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

E. Kots: - Mūs priecē tas, ka vēl esam. Nesen Saeimas sēdē noklausījāmies Valsts kontroles atzinumu par to, kā esam novērsuši tās saskatītās problēmas. Varu teikt milzīgu paldies savai televīzijas komandai - deputāts Andris Bērziņš, sēdi noslēdzot, teica, ka tik labu atzinumu viņš pēdējos trijos gados neatceras. Tad laikam mūsu ieguldītais lielais darbs ir pamanīts un novērtēts.

Skumjais ir tas, ka nevaram skatītājiem sniegt visu, ko gribētu. Jau pirms četriem gadiem runāju, ka sabiedrisko mediju vieta nav novērtēta un atrodas krīzē. Patlaban jau krīze ir ļoti dziļa, nezinu, vai to vairs pat īsti var saukt par sabiedrisko mediju, jo mums uzliktie uzdevumi attiecībā pret budžeta situāciju ir nepaceļami.

Es aicinu sabiedrību apzināties, ka Latvijai ir vajadzīgs savs sabiedriskais medijs. Pats, mājās kā skatītājs pievēršoties televizoram, pamanu, ka arvien vairāk parādās krievu pārraides ar latviešu subtitriem. Ar likumu pienākums runāt latviski uzlikts LTV1, un to noteikti vajadzētu saglabāt.

- Vai tad ir pazīmes, ka var nesaglabāt?

- Uzskatu, ka pazīmes ir, turklāt ļoti ilgstošas. Pirmkārt jau tas, ka Saeima sešus vai pat septiņus gadus nevar pieņemt likumu par elektroniskajiem medijiem. Pašreizējais likums ir ļoti novecojis. Elektroniskie mediji attīstās tik strauji, ka šī telpa prasa pilnīgi jaunus likumus, kas regulētu satiksmi tās ietvaros. Tas neattiecas tikai uz sabiedrisko televīziju vien, bet uz jebkuru elektronisko mediju.

Latvijas radio un Latvijas televīzijas juridiskais statuss joprojām ir bezpeļņas SIA - kaut gan likumu pārmaiņu dēļ šādi veidojumi vairs nav paredzēti, tomēr Komerclikumā ielikta atruna par mūsu organizācijām. Tā ir attieksme, tāpat kā lemšana par budžetu.

- Vai tā nebija jūsu ideja, kas laiku pa laikam uzstrāvo: salikt abus sabiedriskos medijus, radio un televīziju, vienā struktūrā, varbūt pat vienā mājā - tas dotu gan budžeta ietaupījumu, gan katrai no šīm institūcijām palielinātu resursus?

- Pirms četriem gadiem par to runājām, es aicinu vēl joprojām, tikai nu jau man tas liekas krietni nokavēts. Ir ekonomiskie pamatojumi, kādēļ tā viennozīmīgi būtu jādara. Sabiedrībai reizēm šķiet, ka notiek cīņa par jaunas ēkas būvniecību, kas kādam varētu būt izdevīgi. Es turpretī aicinu pieņemt lēmumu, ka pašai Latvijas valstij, sabiedrībai nepieciešams jauns sabiedriskais medijs, kas paredz trīs izejas ceļus pie sabiedrības: video, tātad televīziju, radio un interneta telpu. Nav jēgas šīs lietas skatīt atsevišķi ne no pārvaldes, ne resursu mehānisma, ne administratīvās kapacitātes viedokļa.

- Bet vai tad krīze to nespiež darīt paātrinātā veidā? Šādu domu pieļaujot arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.

- Šobrīd mēs atrodamies pārāk dažādās pozīcijās. Latvijas radio jau iztērējis ceturtā ceturkšņa naudu un tūliņ, cik man zināms, sāks tērēt trešā ceturkšņa līdzekļus. Negribu runāt kolēģu vietā, bet tur vienkārši vairs nav budžeta.

Televīzijai situācija ir labāka. Mums joprojām nav parādu, savu saimniecību esam saplānojuši, 2008. gadā bijām uzkrājuši miljonu latu pamatlīdzekļos, ar to tagad dzēšam iztrūkumus. Mums tiek samazināts darbinieku skaits - bija 540, tagad jau mazāk par 500 darbinieku. Protams, vēl ir autorlīgumi un neatkarīgie producenti.

Mani patlaban visvairāk interesē atbildes par sabiedriskā medija budžetu 2010. gadam. Šo gadu izdzīvosim, bet, ja netiksim sadzirdēti, pieļauju, ka brauksim prom no Zaķusalas. Nezinu vēl, uz kurieni, bet nav jau vairs citas izejas.

- Vai tas nozīmē, ka ēka ir par lielu un dārgu?

- Ēka ir sen celta, pēc citiem arhitektūras principiem, jo tās būvniecības brīdī bija gluži citas tehnoloģijas, speciālas telpas bija vajadzīgas montāžām - 38 000 kvadrātmetru, vēl 10 000 kvadrātmetru koplietošanas telpām... Milzīgā ēka ir kā "Titāniks", kurš pašlaik peld virsū aisbergam. Es mēģinu pagriezt kuģi, lai tas aisbergu skartu pēc iespējas mazāk, bet sāku arī gatavot glābšanas laivas - kuģis lai slīkst, bet kāpēc darbiniekiem būtu jāiet dibenā kopā ar to?

- Tātad nepieciešamās lietas būtu: sakārtot jomu no likumdošanas viedokļa un racionālāk tērēt valsts piešķirto naudu?

- Nē, manuprāt, viss jāskata plašāk. Pirmais, kas krīzes laikā būtiski: skaidri formulēt prioritātes. Ir valdībā cilvēki, kuri saka: visas funkcijas valsts turpmāk nespēs veikt. Tad jābūt skaidrībai, kādas funkcijas valsts turpinās pildīt un ko tā varētu deleģēt tirgū. Arī prioritātes būtu jādefinē. Ja sabiedriskais medijs iekļūst starp prioritātēm, tas jāsakārto nākotnei. Ja neiekļūst, tad jāsamazina, varbūt pat jābeidz eksistēt.

Es to uzsveru tādēļ, ka 2010. gada bāzes budžeti gan Latvijas radio, gan LTV paredzēti ļoti minimāli, tie neļauj investēt jaunās tehnoloģijās. Esošo budžetu ietvaros var tikai eksistēt, bet tas nebūs produkts, kuru skatītājs izvēlēsies.

Mums bija priekšlikums pāriet uz triju kanālu koncepciju. Pirmais kanāls tad kļūtu par konkurentu reklāmas tirgū. Vienmēr esmu uzsvēris: kamēr vien strādāšu televīzijā, mums būs trīs prioritātes: bērnu raidījumi, kultūra un, protams, informatīvi analītiskais bloks.

Paralēli mums kā sabiedriskajai televīzijai ir vēl citi uzdevumi, piemēram, titrējām prezidenta Jaungada uzrunu. Sākotnēji tas visiem likās ļoti neparasti, bet skatītāji neaizdomājas, ka Latvijā ir daudzi tūkstoši nedzirdīgu cilvēku. Tikai ar titru palīdzību viņi varēja piedalīties Jaungada svinībās kopā ar pārējo sabiedrību. Eiropā titrē arī ikdienas ziņas. Mēs arī to varētu, bet vajag tehnoloģijas.

Tāpat būtu normāli, ja Latvijas sabiedrisko televīziju varētu skatīties visā pasaulē. Tas arī būtu bijis trešā kanāla uzdevums: pirmo un septīto kanālu nevaram retranslēt, to ierobežo autortiesību licenču noteikumi, tāpēc bija domāts trešo kanālu veidot tikai no mūsu autorraidījumiem.

Televīzijas darbinieki ir profesionāļi, kuri varētu strādāt daudz labāk un modernāk, ja būtu iespējas.

- To jau parāda arī LTV kultūras produkcija - gan "Likteņa līdumnieki", gan "Neprāta cena", kuru pārtvēra konkurenti. Par "Neprāta cenu" mums arī vīlušies lasītāji zvanījuši uz redakciju, dažs pat naudu ziedojis...

- Protams, ne no laba prāta mēs no seriāla šķīrāmies. Plānojot 2009. gadu, bija jāmeklē veidi, kā samazināt tēriņus par 2,4 miljoniem, turklāt mainījās PVN proporcija. Mums bija jāsagatavo izmaiņas TV budžetā divās dienās. Tā kā sabiedriskās televīzijas trīs pamatuzdevumi jānotur obligāti, varējām ķerties klāt tikai izklaidei. Apturot seriāla īstenošanu, ieguvām pusmiljonu.

Pēc samazinājuma, kas bija viesuļvētrai līdzvērtīgs šoks, pirmo nedēļu mēģinājām saprast, kas īsti noticis un ko var risināt. Pirmais, ko atrisinājām, bija dalība Eirovīzijā, jo tur ir saistības pret EBU - atradām līdzfinansētāju. Paralēli notika vienošanās ar "Neprāta cenas" atbalsta fondu, kurš bija gatavs vākt ziedojumus. Tam piekritu, jo man pašam kā televīzijas vadītājam būtu nepieņemami vākt ziedojumus kādam atsevišķam projektam.

Tad nāca man nezināmie lēmumi, kuru dēļ esam, kur nu esam. Esmu konsultējies ar juristiem, nosūtījām fondam divas vēstules ar lūgumu paskaidrot, kur un kā līdzekļi tiek tērēti, - jo sludinājuma teksts vēstīja, ka tie tiks izmantoti vai nu LTV seriāla "Neprāta cena" veidošanai, vai arī labdarībai. Atbildes neesam saņēmuši, gatavoju stiprāku juridisku dokumentu, un pastāv iespēja, ka iesim uz tiesu, lai kompensē patērēto reklāmas raidlaiku. Es nekad nebūtu iedomājies, ka sabiedriskā TV vāc līdzekļus citas programmas seriālam, kura rādīšana turklāt - nav ko slēpt - uzlikta tieši virsū "Panorāmai"... Atvainojos, ka tā noticis, mēs tāpat vēlamies skaidru atbildi no fonda, lai varam sniegt skaidrojumu saviem skatītājiem.

- Atgriežoties pie satura: ko, par spīti budžeta samazināšanai, varam šogad gaidīt no valsts televīzijas?

- 2009. gadā mēģināsim noturēt programmu, ko līdz šim esam spējuši nodrošināt. Patlaban notiek asa cīņa par "Rīgas Dinamo" hokeja spēļu translāciju - "Viasat Latvija" arī vēlas sezonas licenci. Man jau rodas priekšstats, ka tad, ja mums kaut kas labs izveidojies, arvien atrodas kāds, kurš šo produktu grib pārpirkt, - un ļoti bieži tas izdodas.

Atgriežoties pie programmas: turpināsim sekot līdzi notikumiem, un uz septembri, ceru, radīsim jaunus produktus. Manas ambīcijas ir pietiekami lielas, tādēļ nebaidos teikt, ka centīsimies atkal sākt kāda jauna seriāla ražošanu. Patlaban meklēju finansētājus, kas šo ideju varētu atbalstīt.

Esmu pārliecināts, ka sabiedriskajai TV būtu jāražo viens ikdienas seriāls gadā, bet pavisam labi, ja līdzās tam mēs varētu ik gadus radīt "Likteņa līdumnieku" veida videofilmu. Var uztvert televīziju kā videotēku, kur tikai saliek kopā gatavus produktus, bet var veidot oriģinālraidījumus. Mēs vienmēr esam gājuši otro ceļu.

Man, piemēram, ir jautājums: kurš ierakstīs operu "Nībelungu gredzens"? Pērn tam izdevās atrast līdzekļus. Valsts tērē 2,5 miljonus latu Dziesmusvētkiem, bet, ja nebūs sabiedriskās televīzijas, ko no tiem redzēsim? Komerckanāli ierakstīs tikai reitinga raidījumus. Ja reiz no valsts budžeta finansējam teātrus, operu, tad jābūt vienam kanālam, kurš nodarbojas arī ar audiovizuālo vērtību saglabāšanu.

2008. gada nogalē labi parādījām Nacionālā teātra jubileju, šā gada beigās 90 gadi aprit Operai. Man kā vadītājam tas nozīmē izšķiršanos par televīzijas lifta remontu 400 000 latu vērtībā vai koncertu ierakstiem.

Neoficiāli pateikts arī, ka 720 000 latu lielo rezerves fondu, kura piešķiršanu sākumā bija domāts aizkavēt, mums nedos. Nu jau runa ne tikai par šiem desmit, bet par visiem četrdesmit procentiem papildus samazinājuma. Varu pateikt, ka pie tik liela samazinājuma LTV vairs nespēj normāli strādāt un nodrošināt savu misiju, un valstij ir jāizvēlas - vai tai ir, vai nav vajadzīgs savs sabiedriskais medijs, un tad arī jāpieņem attiecīgi lēmumi.

- Vai šis nav brīdis, kad televīzija varētu klauvēt pie Saeimas, Ministru kabineta durvīm un teikt: "Mēs jau 16 gadus runājam, ka nepieciešama abonentmaksa!"

- Ja sabiedrība to spēj un vēlas. Ja daļa iedzīvotāju šobrīd nevar samaksāt elektrības rēķinu... Tā ir liela izšķiršanās, nebaidos teikt, ka šā jautājuma izlemšanai būtu vajadzīgs referendums.

Ir daļa sabiedrības, kas it kā gatava maksāt, bet, kad tas tiešām būs jādara, vai nedomās citādi: kāpēc jāmaksā, ja mājās jau ir 30 kanāli? Varbūt vēl kādai daļai palikusi tikai sliktas kvalitātes analogā televīzija, bet tūlīt taču, cik varu saprast, ieviesīs virszemes digitālo televīziju. Tiesa, arī par šo jautājumu mēs gribētu lielāku skaidrību, pagaidām bijušas tikai divas tikšanās ar "Lattelecom" valdes priekšsēdētāju Juri Gulbi, bet oficiālas informācijas nav. Līdz ar digitālās virszemes televīzijas ieviešanu teorētiski varētu ieviest arī abonentmaksu - bet tuvojas vēlēšanas, kad neviens politiķis nav gatavs pieņemt skarbus lēmumus.

- Vai neesat domājuši arī sabiedriskajā TV ieviest labdarības akcijas vai realitātes šovus?

- Veiksmīgi noris labdarības akcija "Atbalstīsim talantu!", kuras ietvaros talantīgiem bērniem dāvina mūzikas instrumentus. Par TV šoviem neesam domājuši. Man daudz svarīgāk šķiet rosināt cilvēkus domāt, ko katrs varam darīt laikā, kad skan tikai "krīze, krīze"... Esmu guvis redaktoru atsaucību, ka mums jābūt starp tiem, kuri rāda, ka mēs katrs arī varam kaut ko darīt. Milzīgs paldies neatkarīgajiem producentiem par raidījumu "Latvija var", tāpat arī Aijai Kincai, kura veido "Šeit ir darbs!".

Man liekas svarīgi, lai cilvēki nevis aizbrauc prom pelnīt naudu, bet gan lai ar savām zināšanām, prasmēm, harismu darbotos kā magnēti, velkot naudu no ārzemēm klāt. Un televīzija ir viena no iespējām parādīt, ka šeit viss nav tikai slikti vien.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form