Pieļauju, ka izpratne par aktivizēšanos LSK organizatoriem, Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrībai (LIZDA) un NRA ir atšķirīga. Un tas ir tikai normāli, jo vienotība neizslēdz diskusijas, dažādus uzskatus un atšķirīgu izpratni par līdzekļiem mērķa sasniegšanai. Taču tas nebūt neliecina, ka avīzē paustais apgalvojums, ka LSK nevēlas veidot sadarbību ar LIZDA, būtu patiess. Tieši otrādi. LSK valdes paziņojums ir rosinājums diskusijai par labāko līdzekļu pielietojumu, lai gala rezultātā mēs kopīgi nonāktu pie viedokļa, kas apmierinātu ne tikai Latvijas skolotājus, bet arī lielāko daļu sabiedrības.
Varu piekrist rakstā paustajam LSK valdes viedoklim, ka pēdējo 18 gadu garumā streiki nebūt nav uzrādījuši savu efektivitāti, jo pretējā gadījumā mums šodien nebūtu nepieciešams atkal iziet ielās. LSK valde apliecina vien to, ko atzīst pats arodbiedrības priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš, ka ne visi skolotāji atbalsta gājienu, un tāpēc, kā zināms tajā piedalījās 10 % Latvijas skolotāju.
Varu piekrist rakstā paustajam LSK valdes viedoklim, ka pēdējo 18 gadu garumā streiki nebūt nav uzrādījuši savu efektivitāti, jo pretējā gadījumā mums šodien nebūtu nepieciešams atkal iziet ielās. Arī pirms 10 gadiem skolotāji izgāja ielās, taču palika bez arodbiedrības atbalsta, kā rezultātā daudzi simti skolotāju vīlušies pameta darbu izglītības sistēmā. LSK valde apliecina vien to, ko atzīst pats arodbiedrības priekšsēdētājas vietnieks Jānis Krastiņš, ka ne visi skolotāji atbalsta gājienu.
Vai nebūtu efektīvāk, ja politiķi aicinātu skolotājus apvienoties reālu, dzīvei pietuvinātu priekšlikumu izstrādē, nevis atbalstītu šādus ielu gājienus pret valdību? Pirmā savu atbalstu apliecināja IZM ministre T. Koķe savā 27. marta rīta intervijā Latvijas radio. Te nu es vēlos vērst sabiedrības uzmanību uz faktu, ka Izglītības ministre nav ārpus valdības un skolotāju prasības, kas adresēta valdībai, pirmām kārtām ir adresētas pašai ministrei un viņas vadītai ministrijai.
Valdībai šī skolotāju „klaigāšana" Rīgas ielās nemaz nav tik neizdevīga, jo lai apmierinātu pašu skolotāju nepārdomāti un ļoti vienpusīgi izvirzītas prasības, vispirms tā nolikvidēs mazās skolas, tad samazinās algas par 20 %, pēc tam atbrīvos pensionārus, slēgs vidusskolas, līdz būs nodrošināta arī piekļuve „nerentablajām muižas ēkām" utt.
Arī kādas arodbiedrības komitejas priekšsēdētāja ar 25 gadu stāžu skolā vēstulē saka: „Sabiedrība mūs ienīst kā kaut kādu sugu," turpat turpinot - „valdībai skolotāji ir ļoti izdevīgi." Viņa šajā vēstulē arī retoriski jautā: „Interesanti ko vēl no mums var noņemt?" Ciniska, bet patiesa atbilde būtu: „Visu! Skolām ēkas. Bērniem labu izglītību un skolotājus. Vecākiem darba vietas. Pensionāriem mierīgu mūža nogali un iespēju, ka viņus varētu uzturēt nu jau bez darba palikušie bērni."
Par politiskajām aktivitātēm pagaidām, līdz kongresam vien vēlos piebilst, ka kongress nav saistīts ar politiku, jo kongresa domē un valdē, tāpat kā pašu pedagogu vidū, ir visdažādāko Latvijas politisko spēku pārstāvji. Un tas ir labs rādītājs, jo aktīvi cilvēki nemaz nevar būt apolitiski. Savukārt, to partiju biedri, pret kuriem tika vērstas represijas šī demokrātiskā kongresa rīkošanas sakarā, ir vai nu paši atteikušies no turpmākas līdzdalības kongresa organizēšanā vai arī izslēgti no partijas. Pētnieciskā žurnālistika paver iespējas ikvienam žurnālistam izskaidrot sabiedrībai šādu lietu likumsakarību, ja vien tam pietiek zināšanu un gribas.
LIZDA nekad nav iestājusies par mācību saturu un audzināšanas problemātiku. Viņu dienas kārtībā ir sociālie jautājumi. Turpretim LSK runās par izglītības sistēmas saturiskajiem jautājumiem. Katram savs. Varu vien piekrist Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas viedoklim, jo arī LSK organizatori nepārstāv ne valdības, ne LIZDAs, ne NRA intereses, un savu darbu veic tikai aiz pašcieņas pret savu profesiju. Mēs atbalstām skolotāju prasības nesamazināt viņu jau tā niecīgo atalgojumu, jo valsts politiķi tādā veidā turpina diskreditēt skolotāju darbu sabiedrības acīs.
Mēs aicinām skolotājus apsvērt iespēju šajā visnotaļ pretrunīgajā laikā, kad vārdi nesaskan ar realitāti, kad likumi nav cieņā, kad materiālās intereses dominē pār garīgajām, izmantot savu izvēles brīvību un īstenot savu sūtību - audzināt jauno cilvēku nākamībai. Audzēkņi sekos savam skolotājam un viņa ideāliem tikai tad, ja jutīs viņa personības spēku un aizrautību savā darbā.
LSK organizatoru spēkos nav mākslīgi uzturēt cieņu sabiedrības acīs, tāpēc noslēgumā ikvienam no mums vēlos atgādināt viedos Blaumaņa vārdus, kas vēsta: „man gan patiktos, ka katrs savu cienību uztur ar sava paša spēkiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
