Kas mēs esam?
7 farmaceiti, kas parakstīja sūdzību Satversmes tiesai, ir aptiekās strādājoši farmaceiti jeb darba ņēmēji. Viņi nevēršas pret saviem darba devējiem, bet pret ilgstošu atbildīgo valsts iestāžu nolaidību un tiesisko regulējumu, kas veicina sabiedrības labklājības pasliktināšanos un nevienlīdzību pret farmaceitiem.
Minētie farmaceiti ir kategoriski pret esošo aptieku ķēžu paplašināšanos un arī neatbalsta jaunu aptieku ķēžu ienākšanu Latvijas farmācijas tirgū, kā to mēģina kultivēt slēpti farmācijas biznesa lobiji. Farmaceiti ir par to, ka aptiekas īpašnieks Latvijā var būt tikai farmaceits, kuram ir atbilstoša pieredze un zināšanas, lai tikai viņš varētu veikt farmaceita privātpraksi. Šādam regulējumam patiesībā jau sen bija jābūt. Un var tikai apliecināt, ka patiesais farmaceitu skaits, kas atbalsta šādas izmaiņas, ir ievērojami lielāks par sūdzības parakstītāju skaitu.
Ilūzijas 13 gadu garumā
Pirms 13 gadiem 2002.gadā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma noteikumus, kas paredzēja, ka turpmāk aptiekas nevarēs atvērt brīvi izvēlētā vietā, bet tikai atkarībā no iedzīvotāju skaita un citu aptieku attāluma noteiktā teritorijā. [1] Līdz šim diskusijās viedokļu paudējiem ir piemirsies pateikt, kādēļ šādi noteikumi bija vajadzīgi. Tāpēc īpaši atgādināšu, ka saskaņā ar minēto noteikumu anotāciju ierobežojumi tika noteikti ar mērķi nodrošināt pieejamu un kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi Latvijas lauku apvidu iedzīvotājiem, lai novērstu būtisku kaitējumu Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklim. Tika paredzēts, ka aizliedzot aptiekas atvērt pilsētās, aptiekas tiks atvērtas laukos. [2]
Tas bija un ir joprojām vienīgais tiesiskais pamatojums tam, kādēļ šādi noteikumi bija nepieciešami, un viss pārējais par ierobežojumu attaisnošanu ir tikai spekulācijas un pieņēmumi.
Jau sākotnēji bija skaidrs, ka, nosakot aptieku atvēršanas ierobežojumus, netika ņemti vērā elementāri ekonomikas pamatprincipi par piedāvājumu un pieprasījumu. Lauku rajonos un ciematos, kur nav pietiekami daudz iedzīvotāju, gūtie ienākumi nesegtu pat ar aptieku uzturēšanu un personāla nodarbināšanu saistītos izdevumus. Šie apstākļi nekādi nestimulē jaunu aptieku atvēršanu lauku rajonos un ciematos, jo atvērt aptiekas vietās, kur ir zems pieprasījums, nav ekonomiski izdevīgi.
Tādējādi, balstoties vienīgi uz pieņēmumu par aptieku automātisku atvēršanos mazapdzīvotās vietās, ja tiek aizliegta aptieku atvēršana pilsētās un blīvi apdzīvotās vietās, un ignorējot to, ka vispārējie tirgus noteikumi, t.i., ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums, darbojas arī zāļu tirgū, Veselības ministrija izdarīja rupju kļūdu.
Jo kopš 2002.gada, kad tika pieņemti noteikumi, lauku apvidos aptiekas tā arī netika atvērtas. To 2010.gadā atzina arī pati Veselības ministrija, norādot, ka ar aptieku izvietojuma ierobežojumiem noteiktais mērķis panākt pilnvērtīgu farmaceitiskās aprūpes pieejamību pacientiem lauku apvidos nav panākts (aptiekas laukos netiek atvērtas) un ierobežojumus nepieciešams grozīt. [3] Lai arī 2011.gadā Ministru kabinets pieņēma jaunus noteikumus,[4] tajos tika iekļauti tādi paši aptieku atvēršanas ierobežojumi, kā iepriekš, un līdz šim brīdim tie joprojām nav mainīti.
Naivums vai baisa korupcija?
Skaidrības labad jānorāda, ka, piemēram, Talsos saskaņā ar pieļaujamo iedzīvotāju skaitu kopumā drīkst būt 4 aptiekas, lai gan ierobežojumu pieņemšanas brīdī jau bija atvērtas 8 aptiekas, kas joprojām darbojas. Rīgā maksimālais pieļaujamo aptieku skaits ir 133 aptiekas, bet jau uz ierobežojumu pieņemšanas brīdi bija un joprojām darbojas 267 aptiekas. (līdzīga situācija ir faktiski visā Latvijā, un jaunas aptiekas apdzīvotās vietās atvērt nav iespējams). Tātad jau sākotnēji konkrētais iedzīvotāju skaits uz vienu aptieku nebija piemērots un netika veikti detalizēti, vispusīgi un ekonomiski pamatoti aprēķini, ja jau esošo aptieku skaits pārsniedza pieļaujamo. Turklāt aptieku skaits netika samazināts atbilstoši ierobežojumiem - bizness tika nodrošināts.
Ir nopietni jāapsver, vai šādu ierobežojumu pieņemšana nav mākslīgi radīta. Vispirms bija skaidri jānosaka, ko vispār nozīmē aptieku pieejamība pacientiem jebkurā brīvi pieejamā vietā laukos, vai tika ņemts vērā iedzīvotāju blīvums, vai ar pieejamību būtu jāsaprot, piemēram, aptieku atvēršana katrā Latvijas ciematā, un vai ar šādiem ierobežojumiem pieejamību vispār ir iespējams nodrošināt.
Tāpat bija jāņem vērā, ka attālumam starp aptiekām un aptieku atrašanās vietai ir sekundāra nozīme attiecībā pret aptiekās piedāvāto zāļu cenām, jo tās var ievērojami atšķirties un tādējādi likt iedzīvotājiem doties uz citu aptieku neatkarīgi no attāluma starp tām. Tātad aptieku pieejamība vēl nenozīmē pilnvērtīgu farmaceitisko aprūpi. Pieejamība ir aptiekas sasniegšana, bet kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi lauku iedzīvotājiem var nodrošināt, piemēram, uzlabojot jau esošos zāļu izplatīšanas un zāļu cenu noteikšanas noteikumus, kuru izpildi kontrolē attiecīgās valsts institūcijas.
Ierobežojumu negatīvās sekas - aptieku ilgstoša nepieejamība lauku apvidos, iedzīvotājiem par zālēm jāmaksā dārgāk un nevienlīdzība pret farmaceitiem
Pirmkārt, Veselības ministrija kā vadošā valsts pārvaldes iestāde veselības nozarē, nesagatavojot izmaiņas aptieku izvietojuma tiesiskajā regulējumā, ilgstoši nepilda tai noteikto valsts pārvaldes funkciju farmācijas jomā - nodrošināt kvalitatīvu un efektīvu zāļu pieejamību patērētājiem visā Latvijā.[5] Latvijas lauku apvidos un mazapdzīvotās vietās iedzīvotājiem farmaceitiskā aprūpe tā arī nav pieejama un iedzīvotāju veselībai tiek nodarīts kaitējums.
Otrkārt, Latvijas Republikas Konkurences padome jau 2010.gadā ziņojumā par zāļu izplatīšanas tirgus uzraudzību ir atzinusi, ka aptieku izvietojuma ierobežojumi ir viens no iemesliem, kas ļauj tirgus dalībniekiem savā starpā nekonkurēt ar zāļu cenām, un pārsvarā zālēm piemērot tieši maksimāli pieļaujamos uzcenojumus. Šāds konkurenci ierobežojošs nosacījums var liegt iedzīvotājiem izvēlēties pieejamāko aptieku, t.sk. kvalitatīvāku apkalpošanu, lētāku produkciju, tādējādi neļaut saņemt tās priekšrocības, ko parasti nodrošina konkurence citās nozarēs.[6] Rezultātā valsts ar aptieku atvēršanas ierobežojumiem ne tikai nenodrošina pilnvērtīgu farmaceitisko aprūpes pieejamību jeb sabiedrības veselības aizsardzību visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet var veicināt sabiedrības labklājības pasliktināšanos, liekot maksāt iedzīvotājiem dārgāk par zālēm. Tas nozīmē, ka sabiedrība negūst nekādu labumu no ierobežojumiem.
Treškārt, Konkurences padome minētajā ziņojumā ir arī norādījusi, ka farmaceitiem, kuri vēlas uzsākt komercdarbību farmācijas nozarē, nav iespējas brīvi uzsākt komercdarbību un konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem. Tam var tikai piekrist, jo faktiski visās Latvijas pilsētās un blīvi apdzīvotās vietās aptieku skaits jau 2002.gadā bija sasniedzis vai pārsniedzis minimālo iedzīvotāju skaitu uz vienu aptieku un kopš 2002.gada vienīgā iespēja farmaceitiem atvērt savu aptieku ir mazapdzīvotās vietās, kas nav ekonomiski izdevīgi.
Rezultātā tie farmaceiti, kuriem nav savu aptieku, tiek nostādīti nevienlīdzīgākā un mazāk labvēlīgākā pozīcijā par tiem farmaceitiem, kas aptiekas ir atvēruši un līdz ar to atrodas izdevīgākā pozīcijā. Nav iespējams objektīvi pamatot, kāpēc lauku apvidos pieejama farmaceitiskā aprūpe būtu jānodrošina tikai tiem farmaceitiem, kas, piemēram, ir ieguvuši farmaceita izglītību pēc 2002.gada un šobrīd vēlas atvērt savu aptieku, bet uz tiem priviliģētajiem aptieku īpašniekiem, kas šobrīd pelna miljonus blīvi apdzīvotās vietās, minētais pienākums nekādā veidā neattiecas.
Ir jābūt vienlīdzībai un jebkādām atkāpēm no tās nodrošināšanas jābūt samērīgām un ar likumīgu mērķi pamatotām. Ja šāda pamatojuma nav, ikvienam sertificētam farmaceitam jānodrošina iespējas izmantot tiesības atvērt savu aptieku. Šeit ir acīmredzams vienlīdzības principa pārkāpums.
Salīdzināšanai jānorāda uz ārstniecības aprūpi. Lai gan sabiedrībā bieži tiek diskutēts par ārstniecības pakalpojumu pieejamības problēmām visiem Latvijas iedzīvotājiem, šajā gadījumā ārsta privātprakses izvietojuma ierobežojumi nav noteikti. Saskaņā ar Ārstniecības likumu ārsti ir tiesīgi brīvi izvēlēties, vai slēgt darba līgumu ar kādu ārstniecības iestādi vai atvērt savu privātpraksi un veikt ārstniecības komercdarbību bez ārstniecības prakses izvietojuma ierobežojumiem atkarībā no prakšu skaita un citu prakšu atrašanās vietām noteiktā teritorijā.
Par patiesajiem labuma guvējiem
Zāļu pārdošana ir komercdarbība. Šobrīd valsts pārvalde aizsargā atsevišķu, nelielu farmaceitu grupu un aptieku īpašnieku izveidotos aptieku uzņēmumus jeb t.s. aptieku ķēdes, faktiski nodrošinot monopolu zāļu tirgū un garantētu milzu peļņu tiem izredzētajiem, kas atvēruši savas aptiekas pirms ierobežojumu pieņemšanas un kam šobrīd pieder aptiekas.
Ar aptieku izvietojuma pieņemšanas brīdi faktiski tika likvidēts brīvais tirgus un radīta ideāla augsne t.s. aptieku ķēžu uzplaukumam. Tā piemēram 2002.gadā Talsos bija 8 aptiekas, no kurām tikai 1 aptieka bija iekļauta aptieku ķēdē, taču šobrīd no minētajām 8 aptiekām 7 ir pārpirktas un pieder aptieku ķēdēm, un tikai 1 aptieka ir neatkarīga. Paradoksāli, bet nereti tieši šajā vienīgajā neatkarīgajā aptiekā zāles maksā lētāk. Taču visdrīzāk arī šī aptieka tuvākajā laikā tiks pārdota kādai aptieku ķēdei. Tātad aptieku bizness jau sen ir liberalizēts, bet diemžēl tikai atsevišķu izredzēto interesēs.
Dažiem ierobežojumi ļāva kļūt ļoti bagātiem, jo aptieku aizsardzības no jaunām aptiekām un garantētās peļņas dēļ daudzi varēja pat savu vienu aptieku pārdot par nesamērīgām un uzpūstām cenām - pat par vairākiem simtiem tūkstošu latu. Piemēram, viens no izredzētajiem bija mūsu veselības ministrs G.Belēvičs k-gs, kas kļuva ievērojami bagātāks, pārdodot 2008.gadā sev piederošās Mēness un Saules aptiekas [7] par nesamērīgu cenu un gūstot milzīgu peļņu tieši dēļ aptieku izvietojuma noteikumiem, kuri jau bija spēkā no 2002.gada.
Ja nebūtu šādi ierobežojoši noteikumi, tad visdrīzāk viņam, tāpat kā citiem aptieku īpašniekiem, savas aptiekas tik ļoti negribētos pārdot, jo tad tām būtu ievērojami zemāka cena vai tās vispār nevarētu pārdot. Kādēļ gan kāds tās gribētu pirkt, ja būtu brīvs tirgus un jebkurš brīvi varētu atvērt savu aptieku.
Bet kā tad paliek ar pašiem farmaceitiem, īpaši tiem, kas par farmaceitiem kļuvuši pēc 2002.gada, kuriem nepieder aptiekas un kuru vienīgā iespēja ir strādāt tikai pie kāda cita, piemēram, kādā aptieku ķēdes aptiekā? Vai viņi šobrīd ir labi atalgoti un cienīti? Statistika rāda, ka nē.
Farmaceita vidējā mēneša darba alga neto (uz rokas) ir ap 640 eiro.[8] Ārpus lielajām pilsētām atalgojums ir vēl zemāks un nereti pat nesasniedz valsts vidējo mēneša darba algu valstī - 544 eiro. [9] Tātad farmaceitiem ir zems atalgojums, lai gan aptieku apgrozījums katru gadu pieaug un sasniedz jau turpat 300 miljonus eiro gadā [10], ļaujot aptieku īpašniekiem gūt galvu reibinošu peļņu, kas mērāma daudzos miljonos eiro. Rodas jautājums, no kurienes rodas tāda alkatība un negribēšana maksāt farmaceitiem pienācīgas algas, novērtēt viņa darbu un cienīt viņus? Un kāpēc šāda alkatība tiek aizsargāta? Vai tā ir modernā dzimtbūšana 21.gadsimta izpratnē?
Kā ir citur Eiropā?
Nereti nākas dzirdēt, ka, redziet, arī Eiropā ir aptieku izvietojuma ierobežojumi un tāpēc Latvijā arī vajag. Neviens no šāda virspusēja viedokļa paudējiem nav izlasījis nevienu Eiropas Savienības tiesas spriedumu par aptieku izvietojuma ierobežojumiem. Eiropas Savienībā aptuveni pusē dalībvalstu ir noteikti dažāda veida teritoriāli ierobežojumi aptieku atvēršanai, taču Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt ir skatījusi lietas par šādu ierobežojumu tiesiskumu un nepieciešamību.[11]
Tiesa ir atzinusi, ka šādi ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja tiek sasniegts to mērķis, un ka ar dažādiem noteikumiem, kā arī valsts tiesību aktiem kopumā izvirzītā mērķa sasniegšanu var nodrošināt vienīgi tad, ja tie patiesi atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un konsekventi.[12] Tāpat jāņem vērā, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs pienākumu nodrošināt aptieku pieejamību var uzlikt aptieku ķēdēm, kuras darbojas vietās ar augstu pieprasījumu, vai no atbalsta fonda, kas tiek veidots, aptiekām no reģioniem ar lielu pieprasījumu maksājot fiksētu maksu vai procentus no zāļu pārdošanas.
Trāpīgi problēmjautājumus, kas saistīti ar aptieku izvietojuma ierobežojumu noteikšanu, raksturojis ģenerāladvokāts Eiropas Savienības tiesas izskatītā lietā [13], norādot, ka pamatā ir jautājums par to, cik lielā mērā farmaceitiskās aprūpes kvalitātes nodrošināšanai vajadzīgs, lai atsevišķi farmaceiti tiktu padarīti bagāti. Tiesību akti, kuros kādiem saimnieciskās darbības subjektiem salīdzinājumā ar citiem tiek paredzētas īpašas finansiālas priekšrocības, ir rūpīgi jāpārbauda. Aizsargāt cilvēku veselību ir ārkārtīgi svarīgi, bet tiesai ir jālabo situācijas, kurās vietējie politiskie procesi tikuši uzurpēti, lai pašmāju subjektiem, kuri ir jau iekārtojušies, sniegtu izdevīgas priekšrocības uz citu personu rēķina.
Attiecībā uz Baltijas valstīm jānorāda, ka kaimiņvalstī Lietuvā nav noteikti aptieku izvietojuma ierobežojumi atkarībā no iedzīvotāja skaita uz vienu aptieku un citu aptieku attāluma. Taču Igaunijā bija noteikti analoģiski ierobežojumi kā Latvijā, kurus Igaunijas tiesa 2013.gadā atzina par antikonstitucionāliem, un tie tika atcelti. Šobrīd Igaunijā ir pieņemts regulējums, kas vērsts uz aptieku ķēžu izplatīšanās ierobežošanu un nodalīšanu no lieltirgotavām, kā arī aptieku piederību farmaceitiem.
Kāpēc bija vajadzīga konstitucionālā sūdzība?
Sarakste par iepriekš minētajiem jautājumiem un problēmām ar daudzām valsts iestādēm, Saeimas frakcijām, Ministru prezidentu, pat Valsts prezidentu un nevalstiskām organizācijām notiek jau no 2010.gada. Veselības ministrija pamatotu skaidrojumu tam, kāpēc līdz šim brīdim nav veiktas izmaiņas ierobežojumu tiesiskajā regulējumā, tā arī nav sniegusi, aizbildinoties ar nesakarīgām frāzēm un jautājuma atlikšanu uz mūžīgo nākotni.
Farmaceitus pārstāvošās nevalstiskās organizācijas ir savairojušās kā sēnes pēc lietus, gandrīz katrai aptieku ķēdei ir izveidota sava aptieku biedrība, kas uzstāj uz esošo ierobežojumu saglabāšanu. Tas neizbrīna. It kā lielākā farmaceitu pārstāvošā nevalstiskā organizācija - Latvijas Farmaceitu biedrība 2010.gadā vispār neatbildēja uz sava biedra - sertificēta farmaceita iesniegumu, kurā tika lūgts skaidrot esošo situāciju. Lai gan jāatzīst, ka pagājušogad beidzot pirmā atbilde tika saņemta, un tās beigās bija ļoti "motivējošs" teksts: "Neviens "Laimes lācis" mūsu vietā neko nedarīs..".
Tā nu balstoties uz šādu cerīgiem un mērķtiecīgiem mēģinājumiem panākt izmaiņas turpat 5 gadu garumā tapa nākamais solis taisnīguma un patiesības meklējumos - konstitucionālā sūdzība, kurā Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai šādi aptieku izvietojuma kritēriji atkarībā no iedzīvotāju skaita un citu aptieku attāluma atbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 106.panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Nevajadzīga panikas lēkme
Nepamatotās panikas kliedēšanas dēļ sūdzības sakarā jāpiebilst, ka gadījumā, ja lieta Satversmes tiesā tiks ierosināta, paies vismaz 5 mēneši, kamēr Satversmes tiesa pieņems lēmumu. Un, ja tiks atzīts, ka ierobežojumi neatbilst Satversmei, tad visdrīzāk, tāpat kā Igaunijā, līdz lēmuma spēkā stāšanās dienai tiks noteikts pārejas laiks, kurā tad Veselības ministrijai jau piespiedu kārtā būs jāstrādā un jāmeklē citi, saudzējošāki līdzekļi, kā nodrošināt farmaceitiskās aprūpes pieejamību iedzīvotājiem lauku apvidos un izbeigt vienlīdzības principa pārkāpumu attiecībā pret farmaceitiem.
No vienas puses, G.Belēviča k-gam tas varētu sanākt, jo viņš tik ilgi ir bijis saistīts ar aptieku biznesu un ir ļoti labi informēts par šīm problēmām, tāpēc nevarēs atrunāties "es jau jauns ministrs, to jau tie iepriekšējie utt..". No otras puses, ilgstošā pieredze joprojām uztur ciešu saistību ar farmācijas nozari un var būt liktenīga. Katrā ziņā šis jautājums būs jārisina vienlaicīgi ar citām problēmām farmācijas nozarē, t.sk. aptieku piederību tikai farmaceitiem, kas joprojām nav sakārtots. Un tad nu turpmāk atbildību par šajā rakstā minētajām problēmām, iespējamiem risinājumiem un farmācijas nozares nākotni lūdzu meklēt Veselības ministrijā.
[1] Ministru kabineta 2002. gada 5. marta noteikumi Nr. 102 "Aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritēriji" Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=60589
[2] Noteikumu projekta "Aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritēriji" anotācija. Pieejama: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40210648
[3] Raksts "Rosina daļēji liberalizēt aptieku izvietojuma kritērijus". Pieejams: http://www.delfi.lv/news/national/politics/rosina-daleji-liberalizet-aptieku-izvietojuma-kriterijus.d?id=37425613
[4] Ministru kabineta 2011. gada 8. augusta noteikumi Nr. 610 "Aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritēriji" Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=234279
[5] Ministru kabineta 2004. gada 13. aprīļa noteikumi Nr. 286 "Veselības ministrijas nolikums". Pieejami: http://likumi.lv/doc.php?id=87141
[6] Latvijas Republikas Konkurences padomes ziņojums par zāļu izplatīšanas tirgus uzraudzību. Pieejams: http://www.kp.gov.lv/documents/2648d858fc4371e22738130c92e1d382c5df5c9f
[7] Sižets "Mediķu arodbiedrība atbalsta Belēviču kā iespējamo veselības ministru". Pieejams: http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/medikju-arodbiedriiba-atbalsta-belevichu-ka-iespejamo-veseliibas.a104368/
[8] Latvijas algu un atlīdzību pētījums 2014. Pieejams: http://www.cv.lv/content/?id=1271
[9] Raksts "Vidējā darba alga Latvijā uz papīra sasniedz teju 750 eiro". Pieejams: http://www.diena.lv/latvija/zinas/videja-darba-alga-latvija-uz-papira-sasniedz-teju-750-eiro-14057794
[10] Raksts "Zāļu apgrozījums Latvijas aptiekās pērn audzis par 8,2%" Pieejams: http://farmacija-mic.lv/zalu-apgrozijums-latvijas-aptiekas-pern-audzis-par-82/
[11] Piem., Eiropas Savienības tiesas 2010. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-570/07 un C-571/07 Pérez un Gómez/Consejería de Salud y Servicios Sanitarios un Principado de Asturias; Eiropas Kopienu tiesas 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C-315/08 Grisoli/Regione Lombardia; Eiropas Kopienu tiesas 2010. gada 17. decembra spriedums lietā C-217/09 Polisseni/Azienda Sanitaria Locale Nr.°14 VCO un Giuliano.
[12] Eiropas Kopienu tiesas 2014. gada 13. februāra sprieduma lietā C-367/12 Susanne Sokoll-Seebacher 36. punkts.
[13] Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru (M. Pioares Maduro) 2009. gada 30. septembra secinājumu apvienotajās lietās C-570/07 un C-571/07 1. punkts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
