Edijs Ošs: Potenciāls bankrotu vilnis Latvijas kokrūpniecības nozarē  (123)

Tā būtu pēkšņa un negaidīta ilggadējo nozares sadarbības principu un valsts stratēģijas maiņa, kas novestu līdz bankrotam daudzus Latvijas kokapstrādes uzņēmumus. Šāda nostāja ir tiešs atbalsts ārvalstu koksnes uzpircējiem, bet drauds vietējai kokrūpniecībai, jo iznīcinās vietējās koksnes pieejamību. To jau varam novērot, piemēram, Rumānijā, kur vietējo koksni kā lētu resursu izpērk uzpircēji no Ķīnas ar ievērojamu savas valsts atbalstu. Savukārt vietējā Rumānijas kokrūpniecība būtībā ir iznīcināta.

AS "Latvijas valsts meži" ir lielākais mežu turētājs Latvijā un līdz ar to arī lielākais (ap 55%) koksnes piegādātājs kokrūpniecības uzņēmumiem Latvijā ar milzīgu ietekmi uz visu nozari. Visi pārējie piegādātāji ir salīdzinoši nelieli un vidēji nodrošina 3%–8% apjoma. Tāda ir šodienas mežu īpašnieku struktūra Latvijā, un visiem kokapstrādes uzņēmumiem ar to ir jārēķinās. Ja tik liels nozares spēlētājs pēkšņi maina resursu pieejamības nosacījumus, sabrūk visas nozares uzņēmumu attīstības ieceres. Neviens vairs nevar pieturēties pie saviem iepriekšējiem plāniem, un apdraudēta būs gan finansējuma piesaiste jauniem investīciju plāniem, gan jau esošo aizņēmumu atdošanas iespējas. Banku finansējums vienkārši kļūs vēl nepieejamāks.

Tāpēc ir ļoti viegli iedomāties, ko šāda kardināla spēles noteikumu maiņa nozīmē kokrūpniecības uzņēmumiem, kur visiem ir izstrādāti ilgtermiņa biznesa plāni un attīstība tiek plānota vismaz 5–7 gadus uz priekšu. Tādējādi spēcīgiem un eksportspējīgiem uzņēmumiem, kuri ieguldījuši līdzekļus jaunu ražošanas iekārtu un tehnikas attīstībā, paļaujoties uz sava lielākā sadarbības partnera ilgtermiņa koksnes piegādes programmām, vienkārši būs jābankrotē.

Sitiens pa darbvietām reģionos

Ko Latvijas ekonomikai nozīmē vietējā kokrūpniecība un šīs nozares iznīcināšana? Nozares mugurkauls ir vairāk nekā simts Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu ar augstu eksporta potenciālu, no kuriem aptuveni 80% ir bāzēti Latvijas reģionos un nodrošina darbvietas lauku novados. Izsolēs mūsu mazie un vidējie kokrūpniecības uzņēmumi nopērk apmēram 500 000 kubikmetru koksnes gadā, ko pārstrādā savās ražotnēs un tālāk eksportē ar papildu pievienoto vērtību, radot vairākus tūkstošus darbvietu vietējo novadu cilvēkiem.

Latvijā neiegūst naftu vai kādus citus derīgos izrakteņus, bet mums ir atjaunojams resurss – meži. Mēs esam vietējie ražotāji, kas pārstrādā vietējo koksni 100 kilometru rādiusā. "Palleteries" kā izejmateriālu izmanto taras klučus. Mēs būtībā kā dabas sanitāri no vienkāršas koksnes radām kvalitatīvu eksportējamu produktu, kas ir pieprasīts visā pasaulē, proti, augstas kvalitātes koksnes sagataves palešu un cita iepakojuma ražotājiem. Gadā saražojam vidēji 60 000 kubikmetru gatavās produkcijas, pārstrādājot līdz pat 150 000 kubikmetru koksnes. Šo sortimentu būtībā nav iespējams importēt, jo tas nekad nav bijis ekonomiski izdevīgi. Tāpēc pilnībā esam atkarīgi no vietējās koksnes un vietējiem mežizstrādes uzņēmumiem. 95% saražotā eksportējam uz dažādām pasaules valstīm, un arī atlikušie 5% tiek eksportēti ar citu Latvijas uzņēmumu starpniecību.

Esam eksportspējīga zaļās ekonomikas nozare, kas jau šobrīd ienes naudu visai Latvijas tautsaimniecībai. Mēs nečīkstam, neprasām subsīdijas, vienīgais, ko vēlamies, – skaidrus ilgtermiņa noteikumus no sava lielākā sadarbības partnera, lai varam droši plānot savas nākotnes investīcijas, ražotņu attīstību un darbvietas. Mūsu segmenta specifika ir tāda, ka taras kategorijas produktu ražošanā nav iespējams izmantot tādas lieljaudas ražošanas tehnoloģijas, kas kompensētu darbinieku atlaišanu. Šajā segmentā nevar radīt augstu pievienoto vērtību tikai ar tehnoloģijām. Tādu tehnoloģiju nekur pasaulē vienkārši nav, un tas nozīmē, ka koka taras produktu ražošanā vienmēr būs salīdzinoši liels cilvēkresursu iesaistes faktors, vienmēr būs nodrošinātas darbvietas, kurās atalgojums turpinās palielināties straujāk nekā vidēji citās nozarēs.

Šogad plānojam sasniegt 16 miljonus eiro lielu apgrozījumu un investēt 1 miljonu eiro ražotnes tehnoloģiju un iekārtu modernizācijā. Kopējās investīcijas ražošanas modernizācijā pēdējo divu gadu periodā pārsniedz 3 miljonus eiro. Kuldīgā nodrošinām vairāk nekā 100 darbvietu, bet vēl 2017. gadā tās bija 60 darbvietas. Katru gadu mums ir izdevies palielināt darbinieku atalgojumu, un līdz ar to ir auguši arī nodokļu ieņēmumi valsts budžetā. Tāpēc ar šausmām domājam, kas var notikt, ja pēkšņi tiks mainīti vietējās koksnes pārdošanas nosacījumi. Jebkuras izmaiņas vai izejmateriālu trūkums novedīs pie ražošanas jaudas krituma un darbinieku atlaišanas.

Augošs potenciāls vietējām ostām

Visi zina, ka ostām šobrīd ir grūts periods – tranzīts samazinās un ostās apkalpoto kravu apjoms krītas. Savukārt kokapstrādes produktu eksportam ir potenciāls palielināties un nodrošināt stabilu kravu apjomu. "Palleteries" pagājušajā mēnesī vien, izmantojot Latvijas ostas, nosūtīja 214 konteinerus ar eksporta produkciju. Tostarp ir noslēgts ilgtermiņa līgums ar Ventspils ostu par 50 000 tonnu kravu pārkraušanu gadā, nodrošinot ostai papildus apmēram 15 kuģu apkalpošanu. Neskatoties uz grūtībām, ko kokrūpniecībai un eksporta uzņēmumiem kopumā ir nodarījusi Covid-19 pandēmija, mums ir izdevies gan vienoties ar pašreizējiem sadarbības partneriem, gan atrast jaunus. Ja Eiropas tirgus buksē, mācāmies vairāk pārdot citām pasaules valstīm. Šobrīd ārpus ES valstīm eksportējam jau līdz pat 80% produkcijas.

Ja AS "Latvijas valsts meži" būs spiesta mainīt noteikumus, tas viss vienkārši draud apstāties. Tas būs nesalīdzināmi skarbāks sitiens visai nozarei, nekā to spēja paveikt Covid-19.

Uzskatu, ka mūsu valstij ir stratēģiski izdevīgi veicināt resursu izmantošanu un pārstrādi uz vietas Latvijā. Jāveido sava ražošana, sava pārstrādes politika, lai Latvijā tiktu radīti eksportspējīgi produkti ar papildu pievienoto vērtību, kas nodrošina gan darbvietas visā Latvijā un jo īpaši reģionos, gan ienākumus uzņēmumiem un valsts budžetam. Savukārt, ja tiek veicināta koksnes kā resursa izpārdošana uz ārvalstīm, noteikti zaudēsim darbvietas, grausim vietējo kokrūpniecību, un tā rezultātā samazināsies eksporta un valsts ienākumi. Tas ir slazds, ko daudzas valstis jau ir piedzīvojušas, – iekonservēties kā lētu izejvielu pārdevējvalstij ar lētu darbaspēku.