close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirms turpinu, arī es gribu uzteikt VVC aktivitātes latviešu valodas atbalstīšanā un konkrētu pārkāpumu novēršanā. Taču šoreiz gan viņi pārcentušies.

Nu tad lūk, šai notikumā ir kāda nianse, kas visu noliek uz diezgan drebelīgiem pamatiem. Valsts valodas likums nosaka, ka "latviešu literārās valodas normas" ir obligātas "oficiālajā saziņā". Kas tā tāda? Likumdošanas aktos tas diemžēl nav definēts, taču bērniem skolā māca, ka tā ir saziņa ar un starp iestādēm, institūcijām un organizācijām (mācību grāmatās precizēts — telefona sarunas, oficiālās vēstules, faksa un e-pasta sūtījumi). Līdz ar to jāšaubās, vai Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) ir pārkāpis Valodas likuma prasības, jo tā veiktās darbības neattiecas uz oficiālo saziņu. (Ir gan kāds tiesas lēmums, kas demonstrē pavisam savādu "oficiālās saziņas" izpratni, un varbūt no tā VVC ieguvis drosmi.)

Bet kā tad vispār ir ar "literārās valodas normām"? Kur tās var atrast? Saskaņā ar Valsts valodas likuma 23. pantu, "latviešu literārās valodas normas apstiprina Ministru kabinets". Tomēr nav ziņu, ka Ministru kabinets būtu apstiprinājis latviešu valodas alfabētu vai spriedis par "simfōnijas" un "mažōra" pareizrakstību. Pēdējoreiz alfabēts apstiprināts pirms vairāk nekā 60 gadiem (1946. gadā) ar LPSR valdības dekrētu, un domas dalās, vai tas oficiāli vēl ir spēkā. Pirms pāris gadiem Latviešu valodas ekspertu komisija par alfabētu sprieda vēlreiz, bet Ministru kabinets nekādu lēmumu nav pieņēmis.

Jāšaubās, vai mums vispār ir daudz tādu "literārās valodas normu", kas pieņemtas atbilstoši Valsts valodas likuma prasībām. "Latvijas Vēstneša" arhīvā tādas var atrast tikai divas (!) — par Eiropas valūtas oficiālo nosaukumu "eiro" un par personvārdu pareizrakstību.

Izrādās, tomēr pastāv kāds dokuments, kurā kodificēta latviešu valodas rakstība. Tas ir valsts standarts "LVS 24:1993. Latviešu valoda datoriem", un tajā "latviešu rakstībā lietojamo burtu kopa" ietver arī "ō", "ŗ" un "y" (ar atrunu, ka 1946. gada alfabētā šo burtu nav). Abi "kliedzošie" (pēc Kastēna klasifikācijas) burti fiksēti arī "Microsoft" kodējumā "Windows-1257" un atbilstošajā "Unicode" segmentā. Līdz ar to situācija ir neviennozīmīga.

Grūti noliegt, ka "ō", "ŗ" un "ch" ir mūsu valodas vēsturiskais mantojums, kas teorētiski nodrošina lielāku precizitāti. Tomēr šie līdzekļi nav izturējuši laika pārbaudi, un to atkalieviešana tikai apgrūtinātu saziņu. Šobrīd tā ir atsevišķu cilvēku kaprīze vai rotaļāšanās bez ļauna nolūka. Ja nu kas tiešām būtu vajadzīgs, tad labi līdzekļi "uo" un platā/šaurā "e" apzīmēšanai. Bet atkal — esam bez tā iztikuši un iztiksim arī turpmāk. Kādam varētu gribēties norādīt stiepto, krītošo un lauzto intonāciju, un tā mēs varam rakstību uzlabot bezgalīgi. Šiem fonētiskajiem vingrinājumiem būtu vieta vārdnīcās, nevis ikdienas rakstībā. Robeža lai paliek, kur ir.

Ministrs sūrojas par "preses izdevumu visatļautību" un faktiski uzrīda tiem VVC, aicinot "arī turpmāk bargi, nesaudzīgi un likumā noteiktajā kārtībā sodīt tos, kuri pārkāpj valsts valodas pareizrakstības nosacījumus". Vai tiek veidota shēma preses izdevēju nervu bojāšanai? Jebkurā izdevumā var atrast neatbilstības literārās valodas normām (kuras, lai man piedod valodnieki, bieži ir pretrunīgas), atliek tikai izvēlēties upuri.

Presei jābūt tiesībām brīvi lietot valodas līdzekļus. Cita lieta, ka vairākums izdevumu cenšas ievērot vārdnīcās un valodnieku publikācijās ieteikto, jo valodas galvenais uzdevums — nodrošināt efektīvu saziņu. Tāpēc svarīgi, lai mēs visi lietotu vairāk vai mazāk vienu leksiku un vienu rakstību. Taču nav mums vienas "oficiālās" vārdnīcas, un nav "oficiālo" rakstu. Turklāt valoda nemitīgi mainās — parādās jauni vārdi un salikteņi, kādas formas pazūd, mainās terminoloģija. Daļu no tā var definēt kā normu, taču normas nav iekaltas akmenī. Ne mazums strīdu ir par terminoloģiju, bet labi, ka tādi vispār drīkst notikt, ka valdība to vēl nav aizliegusi…

Paskatīsimies no otras puses — ja jau publiskajā saziņā drīkstētu lietot tikai literāro valodu, tad valodas attīstība ar to arī apstātos, jo lielākā daļa jaunvārdu vispirms parādās presē un citos masu saziņas līdzekļos. Arī esošai leksikai tieši prese (un publiskā telpa vispār) ir tas siets, kas atsijā derīgo no neveiksmēm. Nemaz nerunājot par to, cik daudz romānu un dzejas grāmatu ar "aizdomīgu" rakstību un leksiku būtu jāsadedzina.

Tas ir dīvaini, ka kādu tik ļoti satrauc LNSO vai Vilipsona spēlēšanās ar "ō" rakstību. Mīlīši, "simfōniju" un "mažōru" taču tā izrunā! LNSO eksperiments drīzāk izraisa smaidu un simpātijas, nevis saziņas problēmas. Tomēr nepatīkami pārsteidz upura izvēle. Var jau būt, ka arī LNSO pieder pie kādas nīdējamas mafiozas spridzinātāju struktūras, kas apdraud amatpersonas (taisni jāsmejas), taču kāda pazīstama firma ved ēdienu no "Stācijas laukuma" un reģistrēta "Pernāvas ielā". Tas gan liek nodrebēt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form