1959.gadā ASV Kongress pieņēma saviļņojošu rezolūciju, akcentējot Kremļa veikto "Polijas, Ungārijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunija, Baltās Rutēnijas, Rumānijas, Austrumvācijas, Bulgārijas, kontinentālās Ķīnas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Ziemeļkorejas, Albānijas, Idelas-Urālas, Tibetas, Kazakijas, Turkestānas, Ziemeļvjetnamas un citu" paverdzināšanu. Prezidenta uzsaukums kopš tā laika ir iezīmējis "apspiesto tautu nedēļu".
Šim jēdzienam ir ierobežojumi. Nacionālā pašnoteikšanās neizbēgami neatnes brīvību, taisnīgumu un cieņu (lai arī ļaunuma impērija sabruka, lielākā daļa cilvēku, kas 1991.gadā dzīvoja tās varā, joprojām dzīvo nebrīvās sabiedrībās ). Galu galā, tautas veselība pārspēj etnosu tiesības. Saraksts ir selektīvs: Krievija var pamatoti paziņot, ka tā ir komunisma apspiestības pirmais ieslodzītais un lielākais upuris.
Tomēr šī nedēļa ir noderīgs iemesls pārdomām un rīcībai. Ukraina tiek sadalīta mūsu acu priekšā. Krimas tatāri ir vienīgais apspiestās tautas piemērs, kas ir tikusi atbrīvota, bet atkal ieslodzīta.
Rietumos, lai arī ļaunuma impērija ir mirusi, padomju nostalģija ir pārsteidzoši izplatīta. Pēdējais vainīgais ir "Campari". Tā kalendārs ilustrē jūliju ar padomju kosmosa programmas attēlu (ko labi pamanīja "Victims of Communism" interneta vietne). Patiesībā totalitāras impērijas nav avoti šikiem, pārsteigumu izraisošiem attēliem. Tās ir miljonu kapsētas. Āmuram un sirpim vajadzētu izraisīt tādu pašu riebumu kā svastikai.
Uiguru (rezolūcijā - "Turkestāna") un tibetiešu nožēlojamā situācija ir pelnījusi īpašu uzmanību. Ķīna pieprasa uiguru bēgļu deportāciju. Gļēvulīgas valstīs kā Taizeme pakļaujas. Skanot protestiem pret godātā tibetiešu mūka Tenzina Deleka Rinpočes noslēpumaino nāvi cietumā un viņa steidzamo un barbarisko kremēšanu, ko veica viņa dzimtenes okupanti, man pietrūka spēcīgu vārdu no bijušo apspiesto tautu līderiem. Vēl dzīvā atmiņā ir tas, kā šīs zemes pārdzīvoja ciešanas, kādām tagad tiek pakļauta Tibeta.
Vēl svarīgāk ir just riebumu pret sliktu izturēšanos pret cilvēkiem, kas šobrīd bēg no nabadzības, kara un apspiešanas. Centrālās un Austrumeiropas valstu ieņemtā stingrā pozīcija migrācijas jautājumā nepavisam nesaskan ar šo valstu vēsturi. Daži no daudziem miljoniem poļu, ukraiņu, čehu, slovāku un citu, kas meklēja jaunas dzīves citur, bija tādi, kas tagad tiek noniecinoši saukti par "ekonomiskajiem migrantiem". Bet citi, īpaši pēckara gados, bēga no tādām pašām šausmām, kādas tagad gaida jazīdus no Irākas, kristiešus Sīrijā un sektantisma upurus musulmaņu vidū.
Man ir dārgi Auksta kara klasikas klasikas darbi, kā, piemēram, "Sailing to Freedom", "Escape via Siberia", "With the Wind to the West" un "All Aboard for Freedom", un citu\i stāsti par poļiem, igauņiem, čehiem, vāciešiem un citiem, kuri bija pieredzējuši komunistu pastrādāto un bija gatavi riskēt ar nāvi, lai no tā izvairītos. Amerika un citas Rietumvalstis sniedza viņiem patvērumu.
Līdzīgu stāstu no bijušajām apspiestajām valstīm ir daudz - par pēkšņu nāvi, spīdzināšanu, izvarošanu, nodevību, šķirtam ģimenēm un sagrautam dzīvem, vērtīgu īpašumu zaudēšanu, bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem, ar beigām - tiem, kam paveicas - par jaunas dzīves veidošana ar smagu darbu un svešinieku labvēlību. To sāpīgais moto bija: "mūsu brīvībā mums nav dzimtenes, un mūsu dzimtenē mums nav brīvības".
Būtu nepareizi atzīmēt apspiesto tautu nedēļu, tikai apsveicot sevi ar to, ka ir pārdzīvotas ciešanas un pārvarēta apspiestība. un boikotējot "Campari" (esmu izveidojis atsauces birku: #no2sovstalgia). Liels (un nepatīkams) jautājums ir tāds: kā komunisma bēgļiem būtu klājies, ja pret viņiem izturētos tā, kā mēs izturamies pret tiem, kas šobrīd bēg no islāmisma (vai putinisma).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
