Šogad pavasara sākums politiskās aktivitātes ziņā padevās reti sprauns. Politiķi no ziemas miega modušies, likās tā vien nocietušies pēc aktīvas darbības. Diemžēl uz pašvaldību vēlēšanām aktivitāte nepārauga kvalitatīvās priekšvēlēšanu kampaņās. Drīzāk atspoguļoja sen zināmo patiesību, ka „sīkums par ideju trūkumu, galvenais, lai netrūkst manas sejas uz plakātiem”. Iezīmējās arī atšķirības starp kampaņām lielākajās pilsētās un pārējā Latvijas teritorijā.
Cīņa par lielajām pilsētām tradicionāli ir bijusi asa, un pagaidām izskatās, ka „vēl cīņa nav galā un nebeigsies”. Turpretī mazpilsētas un pagasti, vērojot tajos norisošo pirmsvēlēšanu dzīvi, likās apdalīti. Ne tajos bija masīvu un brīžiem pat nomācošu plakātu, uzsaukumu un partiju izdales „makulatūras” blāķu, ne visuresošu un pāraktīvu deputātu kandidātu tekalēšanas, mēģinot savaņģot kādu vēl līdz galam neizšķīrušos potenciālu vēlētāju, kā tas nereti bija vērojams Rīgā. Ko no tā var secināt? Vai politiskajām partijām cīņa par uzvaru perifērijā nešķiet svarīga? Nebūt ne. Tās partijas, kuras centrējas vienīgi uz Rīgu, Daugavpili, Jelgavu, Liepāju un Jūrmalu ir vērtējamas, kā īslaicīgi projekti, kam ilgāka uzkavēšanās uz Latvijas pārblīvētās politiskās skatuves nebūs ilgstoša. Lielās partijas un partijas ar salīdzinoši ilgu politisko stāžu ir apjautušas, ka „lauki - tas ir spēks”. Tam par pierādījumu kalpo fakts, ka virkne partiju pašvaldību vēlēšanu laikā bija gana prātīgas, lai savu vārdu pēc iespējas mazāk skandētu saistībā ar pašas deputātu kandidātiem, kampaņu centrējot, galvenokārt, uz atsevišķiem cilvēkiem, jo kā zināms, Latvijā vārdam „partija” piemīt slikta aura un vēl sliktāka tā top salikumā ar kādu no sabiedrības folklorizētajiem vārdiem – „jauns”, „tauta”, „darbs”, „centrs” u.c. ne mazāk skanīgi.

Varētu jautāt, kāpēc lai nopietniem politiskajiem spēkiem īpaši rūpētu kāda Latvijas nomale, kuras vienīgais ievērojamais kultūras objekts un reizē arī darbavietu nodrošinātājs ir, piemēram, veca kokzāģētava? Kāpēc necentrēties uz kampaņām tikai lielākajās pilsētās, kuru iedzīvotājiem jau tāpat tradicionāli ir tā laime saņemt vislielāko demagoģijas un bezgaumīgu kampaņas materiālu devu? Atbilde ir tik pat vienkārša kā balsošanas procedūra. Lauki (ar laukiem šajā gadījumā saprotot, visu, kas nav Latvijas lielās pilsētas) ir nozīmīgs balsts cīņā par vietām parlamentā. Ieguvums no veiksmīgi vadītām pilsētu un pagastu domēm ir divējāds. Ir kur pasmelties kadrus parlamenta vēlēšanām (papētot uz katrām Saeimas vēlēšanām startējošo deputātu kandidātu sarakstus var redzēt, cik nozīmīgs ir pašvaldību deputātu un sabiedrisko darbinieku īpatsvars) un līdz ar to ir arī vairāk vai mazāk drošs elektorāts, kas iespējams ir visai skeptiski noskaņots pret to vai citu partiju, taču uzticība savam novadniekam, kura darbību tam ir bijusi iespēja redzēt un novērtēt arī praksē, nevis tikai TV ekrānā, radio vai avīžrakstā, ir liela. Protams, gadās, ka kāja paslīd arī pašvaldības vadītājam vai deputātam, taču, pirmkārt, šādu gadījumu nav nemaz tika daudz; otrkārt, tiem ir krietni vien mazāka publicitāte, līdz ar to partijas tēlu tas īpaši iedragāt nespēj un, treškārt, saglabājas iespēja klusi atbrīvoties no korumpētā, dzerošā, izlaidīgā vai visādi citādi augstajiem Latvijas politiskās morāles kritērijiem neatbilstošā cilvēka, to nomainot. Rīgā šādas situācijas parasti pavada skandāli, turpretī laukos... kuram gan interesē reģionālās ziņas?

Atmetot Latvijas politiskajā vidē pieņemto makro-skatījumu uz lietām, var apjaust, ka padarītais pašvaldībās ir arī vienīgais, ko zināmos apstākļos partijas var ierakstīt savu padarīto darbu aktīvā. Labklājības līmeņa celšana, cīņa pret sociālo noslāņošanos, veiksmes ārpolitikā utt. ir samērā amorfas lietas, visbiežāk bez taustāma rezultāta. Bez tam, ja arī pozitīvais rezultāts ir jūtams, retais iedomāsies, ka tas, redz, ir tieši Repšes, Kalvīša vai Emša nopelns. Tas vienkārši ir dabiskais lietu ritējums – tā tam bija jānotiek, neatkarīgi no tā, kurš ir premjers, vai finanšu ministrs. Turpretī aizbrauciet uz mazpilsētu un pajautājiet, kā nopelns ir renovētā skola, jaunuzceltā sporta zāle, labiekārtotā sociālā māja vai bruģētie celiņi uz svaigi krāsoto tautas namu, un deviņi cilvēki no desmit jums nosauks domes priekšsēdētāja vārdu. Protams, lai tā notiktu, ir jābūt visām šīm jaukajām lietām. Un tieši tāpēc ir nepieciešams palīdzīgs partijas plecs galvaspilsētā, jo labāk, ja šis plecs ir valdības koalīcijā un atbild par naudas sadali un pārdali. Tāda diemžēl ir Latvijas politikas realitāte. Nevajadzētu arī apgalvot, ka šī pašvaldības-valdības simbioze ir a priori vērtējama negatīvi, jo šādi bez pastiprinātas birokrātijas un finansējuma pieprasījumiem, kas mēnešiem noguļ ierēdņu atvilktnēs, ir izdarīts diezgan daudz, tajā pašā laikā nepārkāpjot likumu. Skumji ir vienīgi tajos gadījumos, kad palīdzot vienam, lai kādi nu tie motīvi būtu, tiek aizmirsta kādas citas pašvaldības vajadzība, tikai tāpēc, ka domē nesēž „pareizie” cilvēki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit