Egils Līcītis: Sudrabai aste gaisā
Foto: Publicitātes foto

Pārnāc mājās, ieslēdz televizoru, liec pačalot radio, atšķir avīzi, atver ledusskapi – visur priekšā sēž bargā kundze, ūpene, krata ar lakotu nadziņu, piesit ar augstpapēža kājiņu. Es māku, citi nemāk! Būs pārmaiņas! Jūs ziniet, kas jādara 4. oktobrī.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

It īpaši prātīgus lauku cilvēkus jau velk čokurā izgudrēm vārīšanās skolmeistarienes tonī, ka es te vienīgā drosmīgā un vienīgā godīgā, kā sevi no sirds izreklamējusi bijusī Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, viens sasodīti runātīgs teflona sievišķis, kurš ierodas Latvijas pastāvēšanas divpadsmitajā stundā, lai paceltu valsti no gruvešiem. Mosties viņa mostas jau sešos no rīta, lai tūlīt ķertos pie ausīs džinkstēšanas pa radio.  

Ja nu piecēlies kāds vēlētājs, kurš grib braukt ar Sudrabas kundzi vienā virzienā, un kurš vēl nav taranēts no tukšvārdīgām reklāmām, tad nedrīkst nokavēt agro putnu pamācīt pareizi balsot.

Šis raksts arī ir lietošanas pamācība visiem tiem, kas kā Spartaka skrandaiņi gatavi sekot vadonei Sudrabai, ticēt katram viņas vārdam, balsot un tad – āreče, skaties! – viņu māju olnīcas galā pēc vēlēšanām ieripos humānās palīdzības transports ar labklājības, atbildības, "kārtības valstī" un pārējo pirmās nepieciešamības preču kravu.

Veselā saprāta cilvēki brīnās – uz ko turas šī konstrukcija vārdā "Sudraba"? Pirmajā politiskajā iznākšanā konstrukcija sabruka vārda vistiešākajā nozīmē. Paģība un novēlās garzems. Jau dibinot "tautas kustību", viņas kompānijā bija pilns ar ložņām, slapstīklām, māžiem un glūnekļiem, kas caurkrituši citās partijās vai izslavēti kā simulanti, kam labi padodas cilvēces sāpju izbrēkšana un tautas ausu piedziedāšana. Pašas Sudrabas sakari bija ļoti šaubīgi.

Fotokameras viņu notvēra ar Kremļa cilvēkiem, vietējiem krievmīļiem, ar politiski bankrotējušo Aināru Šleseru un tamlīdzīgiem tipiem, pasaulē pazīstamus fiziķus ieskaitot. Par visu Gulbenes pojene bija gatava šķelmīgi atbildēt, ka tās ir bijušas tikai zēna un meitenes attiecības. Nekas sapiparots, nevainīgi, jaunava palika jaunava.

Kolīdz nodibināja "No sirds Latvijai" partiju, kas no ārpuses apsista ar bleķi – tūlīt sāka rībēt. Tupus, rāpus, līšus no partijas šmauca projām vadoši biedri un biedrenes, un visi aizgūtnēm stāstīja, ka tur izlicies kaut kas ļoti netīrs un šmucīgs.

Viņiem bija iespaids, ka kundzi uz partijas jumta no apakšas kāds raustot aiz aukliņām kā lellīti, un tā šī konstrukcija turas. Uz to bijusī valsts kontroliere atbildēja ar caururbjošu acu skatienu, kas kā ar nokaitētu dzelzi izdedzināja aizbēdzēju melus – provokācija! Tāpat nokūpēja skandāls ar naudas ziedojumiem, kad cilvēki, kuri iepriekš varbūt nemaz nezināja, kur Sudrabas sekta pulcējas, bija ar mieru īsā laikā, lielā vienprātībā šķirties no desmitiem tūkstošiem eiro par labu Ingūnai. Atkal teflona Sudrabai ne sodrējs nepielipa. Viss viens pīpis – kā bija ļautiņi, kas neticēja un vēl šodien netic, ka Elviss ir beigts un pagalam, tā nav pieņemams, ka Ingūna būtu ievilkta ne visai tīros naudas darījumos. Godīguma katedrāle stāv cēla kā stāvējusi. Viņa ir savas partijas vēlēšanu saraksta Vija Artmane, augstu mirdzošā zvaigzne, roze dzērveņu purviņā.

Starp citu, apskatīsim šo purvaini, "No sirds Latvijai" partiju. Politiski tā ir mušas svarā un steigā salasīta. Jau iztālēm un pa labu gabalu mats matā atgādina tādu pašu pusfabrikātu, kādu pirms iepriekšējām vēlēšanām radīja Zatlers un viņa "kodols". Tur vismaz bija demokrātijas "priekšspēle", bet te man nav jums jāapzvērē, nav jāapgādājas ne ar kristāla bumbu, ne ar melnu kaķi, lai pareģotu, kas ar Sudrabas "domubiedru komandu" notiks, ja 13. listi dullie ievēlēs Saeimā. Mīļie cilvēki, jau pirms vēlēšanām Cipule, Ripule un Čipule ir piesitušas pēdu, bet vēl karājas un netiek vaļā no sarakstā ierādītās vietas!

Pēc pirmajiem pārbaudījumiem ar varu, naudu un izvēlēm Sudrabas cauro šķūni nodedzinās ar visu sienu! Es nezinu, varbūt melnā humora veči, bet ne jau ar galvu domājoši vēlētāji var atļauties nobalsot pēc principa – paskatīsimies, varbūt Gudrajai Pūcei kaut kas sanāks. To katrs politikas zinātājs momentāni pateiks – kas, ķesku un ielāpu lupatu deķī satinies, iet uz Saeimu, tam nekas nesanāks, lai cik viņš vāvuļotu, ka drosmīgs, godīgs un morālās skaidrības iemiesojums. Nekādu pārmaiņu nebūs.

Var sanākt tikai ziepes, jo partija "No sirds Latvijai" ir tīrs projekts ekspluatēt vēlētāju atkarību no ticības jaunavai, kas taisnā ceļā nolaidīsies no debesīm, likvidēs visas cūcības un atnesīs laimi. Bet tādi vēlētāji ir, un tikko viņi dzird šitādas fantāzijas, tā širmis aizveras, bet Sudrabai aste gaisā – oho, mani jau atbalsta seši vai astoņi procenti prātiņu izkūkojušo!

Cilvēkiem, kas ieķērušies Sudrabai elkonī un zina, kas darāms 4. oktobrī – draudziņi, mēs iecirkņos nevis ar blēņām nodarbosimies, bet izšķirsim valsts nākotni uz četriem gadiem. Nē, es saprotu, ka esat apmāti, ka pie Ingūnas dabūjamas visgardākās žāvētās vistiņas, bet kādas ir viņas vērtības? Man – neizdibināmākas par melno caurumu. Tik zinu, ka Tā Kunga kalpone.

Uz kuru pusi "No sirds Latvijai" partija ieturēs virzību vai kurp pagriezīsies? Baidos, ka turp daudziem latviešiem nevarētu būt pa ceļam. Kāds ir viņas piedāvājums? Slikti ieraudzētas, tūkstoškārt blietētas vecas mīklas pļepināšana – Latvija ir stepe, vot, kad es atnākšu, būs ziedošs dārzs. Kādi ir izslavētie varoņdarbi, ko paveikusi Valsts kontroliere? Ja kāds tos zina, laidiet pilnu sarakstu, jo citiem arī gribētos uzzināt.

Pat komplimentārie kritiķi, kuri ir Sudrabas kundzes pazinēji no amatu gadiem, saka – viņas spēju ierāmējums ir izpildīga, apzinīga ierēdne, "virs viduvējā" līmeņa. Valstssieva, politiķe – nu, tas nav priekš viņas. Protams, viņa ir premjera amata kandidāte, zinu, ka gribētu tikt par prezidenti, un izgatavota no pirmšķirīga teflona. Tomēr pagaidām klusējošam vēlētāju vairākumam mati ceļas stāvus un metas zosāda no domas vien, ka Ingūna Sudraba no tiesas kļūst par Latvijas premjeri.

Un ja ievēlē par prezidenti, tad mūsu valsts nudien ir bezdibeņa malā.
Kas Sudrabu tur par dievieti un visu viņas teikto zelta vērtē: – vai gan naivai taisnīguma cīnītājai nevajadzēja pietikt ar parādīšanos publikai, "cilvēku uzklausīšanu" un lieta darīta? Kāpēc jāizmanto politikā tik ļoti rafinētas metodes naudas vākšanā, reklāmu plašumā un izvietošanā pa visu Latvijas perimetru, tautas apvārdošanā un smadzeņu skalošanā? Juris Alunāns sniedz pārliecinošu atbildi: "Kas jau mucā dzimis un pa spundi barots, tas allaž paliks tāds muļķītis, ka no visiem piemānāms." Es piemetināšu tiem, kuri gribētu "pamēģināt Sudrabu" – ne viss ir zelts, kas spīd.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form