"Igaunijas Zivsaimniecību apvienības rīkotajā konkursā [..] kampaņas "Zivs – tas ir labi" gaitā [..] Igaunijas iedzīvotāji balsojumā par nacionālo zivi pasludinājuši līdaku, kas pēdējā balsošanas dienā apsteigusi reņģi." LETA-ELTA, 2007. gada februārī.
Pēc igauņu balsojuma latvieši kā "reņģēdāji" var atviegloti nopūsties, jo, lai gan neoficiāli Latvijas nacionālā zivs jau kopš lata ieviešanas laikiem ir lasis, tomēr arī Latvijas ihtiologu un zivsaimniecības funkcionāru vidū nav nemaz tik lielas vienprātības attiecībā uz lasim piešķiramo godu. Par labu lasim ir izteicies Vides ministrs Raimonds Vējonis, Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, Pasaules Dabas fonds un ihtiologs Māris Olte, bet jūras zivju speciālists, grāmatas "Latvijas zivis" līdzautors Māris Plikšs uzskata, ka mūsu nacionālās zivs gods pienākas reņģei. Igauņu balsojuma rezultātus viņš skaidro ar faktu, ka līdaka ir parasta zivs arī jūrā pie Igaunijas salām. Igaunijas Zivsaimniecību apvienības rīkotajā konkursā par Igaunijas nacionālo līdaka saņēma 36, 4 procentus balsu, pavisam nedaudz apsteidzot reņģi (35, 6 procenti) toties pārliecinoši apsteidzot trīs pārējās pretendentes – buti (19, 3 procenti), siļķi (6, 4 procenti) un asari (mazāk nekā 2 procenti balsu).

Kad nu reņģes statusu igauņu tīkojumi vairs neapdraud, mēs par savu nacionālo zivi varam lemt bez steigas. Jo vairāk tāpēc, ka, atšķirībā no nacionālā putna, kuru jau ir izvēlējušās tik daudzas valstis, ka vairākām nācies dalīties (piemēram, Andu kondors ir vairāku Dienvidamerikas valstu nacionālais putns, baltais stārķis nav Lietuvas monopols, un arī Igaunijai sava bezdelīga jādala ar Austriju), nacionālā zivs pasaulē nav populārs simbols. To ir izvēlējušās tikai dažas pasaules valstis. Vismaz viena, bet dažam pat divas nacionālās zivis gan ir visiem ASV štatiem, kuri nacionālo dzīvnieku lietai piegājuši tik pamatīgi, ka katram štatam ir pat savs nacionālais dinozaurs.

Te gan jāpiebilst, ka vienotu nacionālās zivs izvēles kritēriju nav – atšķirībā no putna, par ko tiek balsots kā par pazīstamāko, pierastāko, izplatītāko vai tamlīdzīgi. Ideālā gadījumā zivij, kuru izraugās par nacionālo, būtu jādzīvo tikai šīs valsts ūdeņos. Piemēram, Dienvidāfrikas nacionālā zivs, melnais asaris Coracinus capensis sastopams tikai pie Dienvidāfrikas krastiem. Diemžēl Latvijai šis kritērijs neder, jo, par spīti daudzajiem briesmu stāstiem, zinātnieki nevienā no mūsu neskaitāmajiem ezeriem nav atraduši nedz Baltijas Nesiju, nedz pieticīgāku izmēru būtni, kas būtu Latvijai endēma suga vai vismaz pasuga. Toties reņģe jo labi atbilst tam kritērijam, pēc kura savu nacionālo zivi izraudzījušās Filipīnas – viņu izvēlētā "bangus" jeb piena zivs Chanos chanos ir visai Dienvidaustrumāzijai svarīgs pārtikas objekts.

Pārējie nacionālās zivs kritēriji ir galvenoties estētiskas dabas: cēlākā, skaistākā, sportiskākā zivs u.tml. Šajā kategorijā labas izredzes ir forelēm un citām lašveidīgajām zivīm, kā tas redzams minēto ASV štatu nacionālo zivju sarakstā.

Bet varbūt Latvijai nevajadzētu apmierināties ar vienu nacionālo zivi, ja reiz tā sevi uzskata par ūdeņu lielvalsti? Kāpēc lai Latvijai nebūtu arī, teiksim, sava militārā zivs (te nopietni konkurētu asaris, līdaka un taimiņš), tirdzniecības zivs (te neapstrīdams līderis būtu šprote jeb brētliņa) un vēsturiskā zivs (ja neņemam vērā sistemātikas smalkumus, te cīņa izvērstos starp Baltijas stori un kādu no devona bruņuzivīm)? Savas nacionālās zivis varētu būt arī katram Latvijas vēsturiskajam novadam: Vidzemei – žāvēts lucītis, Kurzemei – elektriskais zutis, Līvu krastam – puse no butes, Abrenei – vīķe...

Tomēr jāņem vērā, ka pat demokrātiskas balsošanas rezultāti var būt negaidīti. Ja balsotājiem ienāktu prātā zivis vērtēt pēc to atbilstības latviešu nacionālajam raksturam, vislabākās izredzes uzvarēt būtu glumajam zutim.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!