Foto: AFI
Pēdējās nedēļās zem godāto mediju lupas nonācis izsenis latviešu tautas folkloras apdziedātais galvenais lauku darba rūķa palīgs un draugs - zirgs. Kas un kā notiek ar rumaku, kad viņam pienāk laiks aiziet uz citiem medību laukiem? Izrādās, to dažas negodprātīgas kautuves brutāli nokauj bērīti un uzdod par govi. Morāla, ētiska problēma vai parasts pārtikas tehnoloģijas process?

No parasta galapatērētāja psiholoģiskā viedokļa zirgs ir daudz vairāk mājdzīvnieks (īpaši - ponijs) nekā mājlops, savukārt Eiropā miera laikā nav tradicionāli lietot uzturā, piemēram, suņus vai kaķus.

Pasaulē ir tautas, kurām zirga gaļa ir tradicionāls ēdiens, piemēram, tatāri. Īpaši neafišējot, PSRS laikā, milzīgā apjomā zirgu kautķermeņi tika importēti no draudzīgām Latīņamerikas valstīm un tos pārstrādātus, lietojot uzturā, netika fiksēts kas negatīvs, lai gan padomju pārtikas standartu prasības bija nesalīdzināmi augstākas un kvalitatīvākas par šodienas ES noteikumiem. Būtiski ir tas, ka zirga gaļas kā tādas vai tās pārstrādes produktu lietošana nerada nekādus draudus cilvēka veselībai. To oficiāli atzīst arī Latvijas Republikas Pārtikas Veterinārais Dienests. Bet problēma jau nav nekaitīgumā veselībā. Problēma ir tajā, ka kāds izmanto valsts iestāžu uzticību, lai izrēķinātos ar saviem konkurentiem un turklāt rada masu histēriju.

Pēdējā nedēļā valsts plašsaziņas līdzekļi ir pārpildīti ar sensācijas cienīgiem virsrakstiem, kuros figurē firmas "Forevers" un "Kuršu zeme" nosaukumi.

Kā teikt, ejam vienā solī ar civilizēto Eiropu, arī pie mums, kas par trakumu, arī mūsu valsts iesaistās zirga gaļas skandālā. Viss jau būtu labi, ja tikai šie paziņojumi nebūtu publicēti vēl līdz oficiālo laboratorijas slēdzienu saņemšanas, tautai (t.i. ēdājam) skaidri un saprotami būtu izskaidrota paraugu noņemšanas kārtība (kas, cik saprotams no publiskās informācijas, iespējams, notikusi visai apšaubāmā veidā), un pati transportēšanas gaita uz it kā neatkarīgu Vācijas laboratoriju būtu absolūti kristāltīra. Daudz jautājumu, bet maz atbilžu.

Pēc iestāšanās ES Latvija no lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts kļuvusi par tipisku importētāju. Mums vairs nav veselas cukura nozares, nav Rēzeknes piena kombināta. Vieglāk būtu uzskaitīt, kas vēl palicis vai atrodas vietējā kapitāla paspārnē. Pārtikas drošība un vietējās ražotnes ir jebkuras normālas valsts nacionālās drošības komponents. Bet kā ir Latvijā?

Lielveikalu tīklu atteikums tirgot "Forevers" un "Kuršu zemes" produkciju rada bankrota draudus abiem komersantiem, un ar tiem saistīto zemnieku saimniecību pagrimumu vai bojāeju. Tikai jautājums - kam pieder šie lielveikalu tīkli? Latviešiem? Varbūt cilvēkiem vairāk garšo Dienvidamerikas lopi, kas pārstrādāti subproduktos kaut kur Polijas vidienē, vai vaina ir Dānijas cūkkopju lobijā Briselē? Padomāsim par to, pirms uzķerties uz lētu antireklāmas paņēmienu un nepirkt desas luņķi ar atzīmi "Ražots Latvijā". Varbūt visai šai jezgai aug kājas politiskā līmenī? Tāpēc jautājums man būtu šāds? Ko par šo visu Latvijas ražotāju iznīcināšanas stratēģiju saka zemkopības ministre Laimdota Straujuma un viņas tiesiskuma koalīcijas kolēģi un Konkurences padome?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!