Aivars Borovkovs: Vienkārši - jo lielāku teritoriju esi aptvēris un ietekmes sfēra ir lielāka, jo labāk. Partijas jau arī piesaista sev cilvēkus ne jau tādēļ, lai viņus kaut kur virzītu, bet gan tādēļ, lai būtu lielāka masa, uz kuru atsaukties. Tikai Padomju Savienībā starp tām piecpadsmit māsiņām mēs, Baltija, bijām tās dižciltīgās, kas gan labos cilvēkos pabijušas, gan augstas skolas izgājušas, bet Eiropā mēs būsim tādi dzīves pabērni, kas piecdesmit gadus bijuši «uz paneļa» vai vēl sliktākā vietā un tagad augstsirdīgi paņemti atpakaļ. Laiku pa laikam kāds atgādina, ka mēs ne uz ko nevaram pretendēt - ar tādu reputāciju un tādiem plankumiem biogrāfijā. Domāju, ka pagājušā gada skandāls Austrijā labi parādīja eirobirokrātu patieso seju. Es ar prieku sekoju šīm lietām, jo redzu, ka arī rietumvalstīs tas eirotrakums ir pārgājis un saprāts sāk ņemt virsroku. Socioloģiskās aptaujas Zviedrijā, piemēram, rāda, ka cilvēki nebūt nepriecājas par to, ka nāksies šķirties no daudziem suverenitātes elementiem par labu kaut kādai mistiskai idejai.
Eiropas Savienība - tas ir bizness. Liels un pamatīgs. Vienīgi jācer, ka mūsu mazbērni kādreiz piedalīsies biznesā, ko sauc par šīs savienības likvidēšanu un tās radīto seku likvidēšanu. Tas arī būs bizness, tāpat kā Padomju Savienības likvidēšana patiesībā bija bizness, vismaz daļai cilvēku. Žēl tikai, ka citiem tā bija un joprojām ir traģēdija.
Daudzas loģiskas lietas, par kurām nākas publiski runāt, atduras pret argumentu «Eiropa tā prasa» vai «Brisele tā iesaka». Tikko mēģinu noskaidrot ko konkrētāk, izrādās, ka konkrētus dokumentus neviens nevar parādīt. Man no atmiņas nav pagaisis laiks, kad tieši tāpat «prasīja» Maskava - gudrinieki nošķiebtās sandalēs brauca no metropoles un mācīja mums, kā pareizi jāelpo.
Kas visvairāk apdraudēs Latviju pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?
Aivars Borovkovs: Viena no galvenajām tēzēm, ko parasti saka, ir tā, ka Eiropa mums dod to un to. Bet par brīvu neviens nevienam neko nedod! Tajā pasaulē sen māk skaitīt naudu, un, ja iedos mums vienu santīmu, tad desmit latus noteikti paprasīs atpakaļ. Vispirms mēs zaudēsim robežas. Vienīgais, kā mums vēl pietrūka - krāsainie pilsoņi. Līdz ar visiem šiem Eiropā klaiņojošajiem bariem nāks līdzi dīvaina subkultūra. Ļoti labs piemērs ir Vācija ar turku un dienvidslāvu radītajām problēmām. Tam klāt vēl nāks starptautiskā noziedzība, kurai nebūs nekādu šķēršļu netraucēti darboties arī Latvijā.
Otra lieta - mēs atteiksimies no savas valodas. Atteiksimies no latviešu valodas lietvedībā, un lai man nemēģina iestāstīt, ka tā nebūs. Būs tieši tāpat kā padomju laikā ar lietvedību krievu valodā. Eiropas saskarsmes valoda ir slikta, ļoti nabadzīga angļu valoda. Drīz vien mēs varēsim kopt savu valodu kā etnogrāfisku elementu. Lai gan - esmu runājis ar daudziem jauniem, izglītotiem censoņiem, kas uzskata, ka nav svarīgi, kādā valodā runāt. Brīžiem šķiet, ka mēs jau tagad neesam tālu no «Mehāniskā apelsīna».
Un trešā, pati galvenā lieta - mēs zaudēsim to, ko sauc par demokrātiju, jo mēs vēlēsim tikai tos cilvēkus, kas šeit pārstāvēs Eiropu. Viņi būs šeit, nevis tur, un līdz ar to tur pat tās mums atvēlētās balsis mēs nevarēsim ietekmēt. Tas starpposms patiesībā liedz mums iespēju ietekmēt procesus ES.
Arī tiesvedība pilnībā tiks pakļauta Briselei. Var jau apvainoties par tādu salīdzinājumu, bet tiesvedības jomā es saskatu ārkārtīgi lielu līdzību starp PSRS un ES. Augstākā tiesu instance būs ārpus mūsu teritorijas, svešā vietā, ar svešiem ļaudīm un svešā valodā - kā tāda tāla un neaizsniedzama zvaigzne. Ticība tālām zvaigznēm vai brīnumpasakām acīmredzot dzīvo arī pieaugušajos. Ne velti visās trijās Baltijas valstīs prezidenti ir no Rietumiem. Tā ir dīvaina sakritība.
Padomju laikos bija tāda sadzīviska frāze - «jāraksta uz Maskavu». Savulaik Maskavā redzēju tos laimīgos, kuriem bija pieticis laika, veselības un līdzekļu cīnīties par savu taisnību. Viņi bija izēdušies birokrātijas kalnam cauri un tikuši līdz tai Maskavai taisnību meklēt, bet ierēdņi uz viņiem skatījās kā uz dīvaiņiem. Tas ir šausmīgi pazemojoši, un līdz Briselei ceļš būs vēl grūtāks un dārgāks.
Politiķi skaidro, ka pēc iestāšanās ES mēs dzīvosim labāk, turīgāk. Piemēram, Īrijā pēc iestāšanās cilvēki sākuši dzīvot daudz labāk
Tās ir lietas, kuras mums iestāsta. Esmu daudz izbraukājis Eiropu un redzējis, ka labklājības zemju pirmajās rindās ir citas valstis - Šveice, Norvēģija… Tās tiešām ir labklājības zemes, bet, cik zinu, ne viena, ne otra nav ES dalībvalsts un netaisās par tādu kļūt. Nevajag mānīt cilvēkus. Droši vien tiem, kas šajā apritē rosās, ir vairāk informācijas par tiem labumiem (bez personīgajiem), ko var iegūt, bet ja es redzu, ka ap mani sākas pārspīlēta rosība un tiek izdarīts spiediens, ir jābūt īpaši uzmanīgam. Ja iestāšanās Eiropas Savienībā būtu Latvijas subjektīva vēlme, tad par to varbūt varētu arī priecāties, bet, redzot spiedienu no ārpuses un aktīvo eirofilu rosību, kas patiesībā ir šā procesa algotņi, es izturos ar dziļu skepsi.
Jūrmalā bija tāds Eiropas piekritēju pasākums, un, kad es jautāju, kur ir iespējams samaksāt par pusdienām, man paskaidroja, ka visu apmaksā ES. Nu re - bija laiks, kad Zīgerists ar banāniem mūs pirka, tagad Eiropa - ar zupas šķīvi. Mēs atdodamies lēti.
Kāpēc tad mēs Eiropai esam vajadzīgi - tāda maza, nabadzīga valsts?
Mēs esam labā vietā. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti interesants. Mēs esam ģeogrāfisks un varētu būt arī finansiāls krustpunkts. Bet mēs paši cenšamies skriet pa priekšu lokomotīvei - mēs uztraucamies, ka kaut kāda Ukrainas amatpersona caur Latvijas banku ir «pumpējusi» nobēdzinātu naudu, un, kā izrādās, mūs tas uztrauc daudz vairāk nekā pašus ukraiņus - mēs esam tik ārkārtīgi rosīgi un tik ļoti cenšamies izpatikt. Manuprāt, mēs esam tik trūcīgi, ka, izņemot vienīgi narkotiku, ieroču un varbūt vēl dažas citas nelegālās naudas, mums vajadzētu priecāties par katru, kas šeit apgroza naudu, mazliet pievērt acis un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pelnīt. Krieviem, piemēram, mēs sen jau varējām būt tuvā Šveice, uz kuru ir vienkārši atbraukt un kur saprot valodu.
Un kā tad ar NATO?
Ja filozofiski paraugās uz notiekošo, jāatceras, ka kari nekad nav izcēlušies starp tautām. Tie vienmēr sākas starp cilvēkiem, kuru rokās ir vara. Un tad savstarpējo attiecību kārtošanā tiek iesaistītas tautas masas.
NATO mēs esam «second hand» valsts. NATO kā Latvijas drošības garants - tas ir pilnīgs mīts. Ja sāksies lokālas karadarbības, visa Latvija pārvērtīsies par lielu poligonu. Kas no Latvijas paliks pāri, pat ja NATO uzvarēs? Dienvidslāvija ir labs piemērs.
Latvija un pārējās Baltijas valstis 1990. gadā palaida garām unikālu iespēju - atgriezties pasaules apritē kā demilitarizēta zona. Bet nē - mums vajadzēja manifestēties, parādīt, ka mums ir viens kuģis, kurš nogrimst pie pirmās braukšanas pāri jūrai, un viena lidmašīna, kas var palidot parādē virs krastmalas, un arī tad jābaidās, vai neuzkritīs cilvēkiem uz galvas. Ja tā milzīgā nauda, kas vienkārši tiek noziedzīgi izķēzīta pseidoarmijas vajadzībām, būtu ieguldīta izglītībā, tad nu gan mēs būtu interesanti un stipri sarunu partneri gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Jebkuram. Bet tai pasaulei mēs neesam vajadzīgi stipri un izglītoti.
Visas lietas ir saistītas. Lai būtu kur likt vecos Rietumu ieročus, ir jārada vide - jāuztur poligoni un visa šī militārā mašinērija. Un te nu mēs esam, tērēdami milzīgas summas lūžņu uzturēšanai. Ja nebūtu jāspēlē armija, mums visām vajadzībām pietiktu naudas. Daudzas lietas cilvēki pieņem vienkārši aiz nezināšanas. Katrs pauž tādu viedokli, kas izriet no esošajām zināšanām. Pieņemu, ka arī es daudz ko nezinu, bet, ja, diskutējot ar cilvēku, kurš atrodas pie varas un kuram ir jāpieņem šie ļoti svarīgie lēmumi, izņemot dažādus lozungus un frāzes, viņam nav neviena argumenta, es saprotu, ka tā ir kolektīva mānīšanās.
Jūs uzskatāt, ka NATO ir tāda pati kolektīvā mānīšanās kā Eiropas Savienība?
Tā izskatās. Cilvēkiem jau ļoti daudz ko var iestāstīt. Kaut vai to, ka ir divi mileniumi divus gadus pēc kārtas. Absurds? Bet bija. Jo arī tas ir bizness. Ir viena lieta, ko es gribētu uzsvērt, un arī kongresā par to runāšu - tas ir referendums. Neatkarīgi no tā, vai tauta ir gudra vai dumja, referendums ir paredzēts, un tas būs. Referendums vēl nav noticis acīmredzot tikai tāpēc, ka politiķi jūt, ka tauta vēl nav sasniegusi pareizo kondīciju. Es gan domāju, ka ar katru nākamo dienu šī kondīcija samazinās. Patiesībā tas īstais apmuļķošanas brīdis jau ir palaists garām. 1995. gadā viss vēl būtu noticis uz urrā. Tagad cilvēkiem ir bijis laiks padomāt vai vienkārši sajust. Maņu izjūtas darbojas labi arī uz politiskajiem procesiem. Neba uz barikādēm nāca cilvēki, kas zināja vēsturi, starptautiskās tiesības un konvencijas par okupācijas režīmiem - cilvēki nāca, jo vienkārši juta, ka nevar nenākt, ka šai tautai, šai valstij tas ir vajadzīgs. Tāpat ir ar Eiropu. Ja mēs pateiksim «nē», nekas briesmīgs nenotiks. Ja sarunājies ar kādu, tad sarunājies. Eiropas Savienībā mēs būsim kā mazs dziedātājs dziesmu svētku lielajā estrādē. Lielajā kora masā, kad visi dziedās vienu, mēs varēsim kliegt, cik skaļi gribēsim, neviens mūs nesadzirdēs.
Eiroskeptiķu ir pietiekami daudz, taču ir viena nianse - cilvēki ieņem noteiktus amatus. Privātā sarunā viņi atļaujas pateikt - jā, tas ir pilnīgs vājprāts, bet oficiāli viņi pauž to viedokli, ko no viņiem prasa. Ir jādomā par referendumu. Šobrīd mūsu valstsvīri uzvedas tā, it kā referendums jau būtu noticis un tas būtu bijis pozitīvs. 15. aprīlī Valsts prezidente paziņoja, ka viņas personīgā izvēle un valsts izvēle jau ir izdarīta. Kad? Pa kuru laiku? Bez referenduma? Pats galvenais jautājums, ko es sev uzdodu, ir: vai tie, kas šobrīd tā brīvi izrīkojas ar valsts suverenitāti, ir saņēmuši pilnvarojumu no tiem, kas pirms desmit gadiem stāvēja uz barikādēm?
Publicēšanas datums: 15.02.2001.