Pēdējā laikā visai daudz tiek runāts par problēmām laukos ‑ runā gan politiķi, gan kultūras cilvēki, gan ārzemnieki.
Nupat BBC[1] tika sagatavots sižets ar depresīvu ainu par Latvijas iztukšošanos, bet lauku izmiršana - pamestas mājas un jaunu cilvēku trūkums ir sevišķi izteikti redzams pabraukājot pa Latvijas nomalēm. Eiropā runā par to, ka tā kļūst par visas Savienības mēroga problēmu[2].
Bezdarbs un "nav ko darīt" ir galvenie iemesli, kāpēc jauni cilvēki emigrē no laukiem. Labi šādas sadzīviski vienmuļas ainas tiek demonstrētas J. Poškus filmā "Kolka Cool". Problēmas ir nenoliedzami, bet pēdējā laikā pietrūkst pozitīvisma kampaņas laukiem. Tāpēc tapa šis raksts un intervija ar diviem jauniem cilvēkiem, kuri ir aizpildījuši vienu pamestu viensētu, pamazām iedzīvojas lauku vidē un ir atvērušies uz darīšanu.
Apskatot statistiku, dati, protams, par laukiem neko labu neliecina. Reālie rādītāji par to, cik daudz iedzīvotāju pēdējo gadu laikā ir pametuši laukus varētu būt pieejami šā gada februārī līdz ar tautas skaitīšanas rezultātiem. Bet ieskatam, es pajautāju pieciem cilvēkiem, kas nākuši no dažādiem lauku reģioniem un pārvākušies uz dzīvi citviet vai vēl joprojām tur dzīvo, cik viņi zina tādus savas paaudzes cilvēkus (+/- 5 gadi), kas pēdējo piecu gadu laikā ir pārcēlušies no viņu apkaimes uz citurieni (pilsētu vai ārzemēm). Atbildes bija līdzīgas šīm: "Uuuj daudz", "Vieglāk no savas paaudzes ir saskaitīt tos, kas nav pārvākušies", "Nuu man liekas, ka gandrīz visi". Kad sāka skaitīt, zināmo cilvēku skaits bija vairāk par desmit.
Pēc tam es pajautāju, vai viņi zina kādus, kas no pilsētas ir pārvākušies uz laukiem: divas atbildes bija, ka nevar iedomāties, nenāk prātā, "ir kaut kādi nepazīstamie, kas ir ievākušies, bet nezinu no kurienes tieši", vēl: "nav manā ciemā, bet, ja Mārupe skaitās, tad zinu".
Pēc esošiem rādītājiem Mārupe un citas Pierīgas teritorijas ir vienas no nedaudzajām "nosacīti" lauku teritorijām, kur raksturīgs pozitīvs migrācijas saldo pēdējo piecu gadu perioda griezumā, tas ir ieceļotāju ir bijuši vairāk par izceļotājiem, vēl ir dažas citas piepilsētu teritorijas, bet visā pārējā Latvijas teritorijā iedzīvotāji vairāk izceļo no laukiem.
Vidēji Eiropā 27,3% iedzīvotāju dzīvo laukos, Latvijā - 32%[1] , visās vecās Eiropas Savienības valstis ir ar vēl zemāku lauku iedzīvotāju īpatsvaru un arī Latvijā, kā rāda esošie statistikas dati, proporcija mainās, pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju skaitam palielinoties. Rekordistes ES ir Beļģija, Sanmarīno un Monako, kur mazāk kā 5% no kopējā iedzīvotāju skaita dzīvo lauku teritorijās.
Kas tad ir lauki? Lauki ir pretstats pilsētai, tā skaidro akadēmisko terminu vārdnīca. Līdz ar Novadu reformu oficiāli par lauku teritorijām Latvijā uzskata visu teritoriju, izņemot republikas nozīmes pilsētas un novadu teritoriālās vienības - pilsētas, kurās ir vairāk kā 5000 iedzīvotāju. Rīgas iedzīvotāji bieži par laukiem sauc visu, kas ir aiz pilsētas robežām.
Ja aplūkojam intervijā minētos pretstatus, tad pirmie vārdi, kas tiek pieminēti, runājot par pilsētas vidi ir "straujums", "dinamiskums", "skaļums", "netīrība", "daudz iespēju", "vienaldzība pret svešiem", "ārišķības", "šaurība", "stress", "cilvēki". Savukārt lauku vides raksturošanai biežāk izmanto tādus vārdus kā "miers", "stagnācija", "klusums", "bezdarbība", "neliela atpalicība no laika", "ieinteresētība par svešiniekiem", "izpalīdzība", "plašumi", "harmonija", "daba". It kā jaukas un vērtīgas lietas, bet kāpēc tik daudz cilvēku no tā bēg?
Laukos ir maz darba iespēju un bieži laukos darbs ir zemāk apmaksāts. Ja apskata strādājošo mēneša bruto darba samaksu pa veidiem un salīdzina datus reģionu griezumā, visās nozarēs visaugstāk apmaksātās darba vietas ir Rīgā. Pat lauksaimniecības, mežsaimniecības nozarēs, kas it kā ir piederīgas laukiem, Rīgā strādājošie šajā nozarē tāpat nopelnīs gandrīz par trešdaļu vairāk, kā citos reģionos. Statistikas dati rāda, ka laukos vecuma grupā no 15-64 gadiem 17.60 % no cilvēkiem ir darba meklējumos, ja salīdzina ar 2007. gadu šis skaitlis ir pieaudzis par trīs reizēm (CSB).
Vismazāk laukos var atrast cilvēkus vecuma posmā no 18-35 gadiem.
Un tomēr divi migrācijas autsaideri jeb pilsētas imigranti laukos Klāvs (26) un Ieva (26) piekrita pastāstīt, kāpēc no lielpilsētas ir izdomājuši pārvākties uz laukiem.
Viņi abi ir dzimuši un uzauguši pilsētās, dzīvojuši dzīvokļos. Bet pirms nepilniem četriem gadiem izdomāja, ka pilsētas dzīve tomēr nav domāta viņiem un pārcēlās uz Drustu pagastu. Tagad abi dzīvo viensētā un audzina dēlu Edžu (6 mēn.). Viņi ir aktīvi, inteliģenti un progresīvi domājoši jauni cilvēki. Viņi strādā mājās, izmantojot internetu, Ieva palīdz uzņēmējiem ar grāmatvedību, Klāvs ir mūziķis un tulkotājs. Vasarā viņi audzē dārzeņus ziemai un gadā malku, ziemā atpūšas un vairāk strādā.
Kāpēc izdomājāt pārvākties uz laukiem?
Ieva: Man jau tāds sapnis ir bijis vienmēr. Bērnībā bieži dzīvoju pie vecmāmiņas laukos, un vienmēr domāju, ka es arī tā gribēšu, turklāt nevarēju iedomāties audzināt bērnus Rīgā vai citā lielpilsētā. Šķiet, ka Klāvam iepatikās tā ideja, un mēs sākām nopietni domāt par to un interesēties par mājas iegādi.
Klāvs: Un kaut kā nejauši sanāca Drusti. Galvenie kritēriji bija attālums no Rīgas līdz 100 km un interneta pieejamība mājās. Kilometru sanāca vairāk, bet atbraucām, apskatījāmies, smuka vieta, labs piedāvājums un sapratām, jā, tas ir mums.
Lauki man patīk, jo varu novērot, kā daba mainās, kā sāk plaukt kokiem lapas, kā visa apkārtne pamazām mainās. Piemēram, ir viens džeks no kura mēs ņemam pienu, mēs esam kaimiņi[2], un es ar viņu arī varu runāties kādas 20 minūtes par to, kāds ārā ir laiks. Un mēs to varam darīt ik pa 2 dienām, teiksim, kad es pie viņa braucu pēc piena, un šeit tas tiešām ir saistoši.
Kā apkārtējie uztvēra to, ka jūs pārvācāties uz laukiem?
Klāvs: Mamma bija absolūti sajūsmā, viņa teica, ka Drusti ir super, ļoti atbalstīja. Tēvs sniedza izšķirošo atbalstu. Bet bija arī citi viedokļi, teiksim Ievas krustmāte teica, ka vairāk par trijiem gadiem nenoturēsies, viņa pati no laukiem aizgājusi uz Rīgu. Kopumā jau visi saka: "Es arī tā gribētu, bet darbs neļauj," vai tamlīdzīgi.
Bet ir visādi, ir draugi, kas dzīvo Londonā, nākuši no laukiem, un viņiem neliekas simpātiska tā lauku dzīve, varbūt kas par daudz, tas par skādi.
Kā šeit iedzīvojāties?
Ieva: No sākuma bija tā savādi, ievācāmies, pāris remontdarbi bija jāuztaisa, iekārtojāmies, tas bija vasarā. Tad sākām interesēties, kas notiek mums apkārt, gājām ciemos pie kaimiņiem - stādījāmies priekšā, kas mēs esam un lai zina, ka te tagad dzīvosim. Attieksme uzreiz bija ļoti draudzīga, visi demonstrēja, kādā veidā var ar viņiem rēķināties, ja kas vajadzīgs. Iepazinām, ka šeit dzīvo ļoti daudz dažādi interesanti cilvēki ar kuriem var parunāt par dažādām tēmām. Te ir diezgan daudz iebraucēju, ir te dāmas, kas taisa savu klubiņu, tādas pasēdēšanas, aicina iesaistīties, bet šobrīd mani tas kaut kā nesaista.
Vai lauki izmaina cilvēku?
Klāvs: Nu, cilvēks retāk mazgājas, kļūst tāds nevīžīgāks, prastāk ģērbjas, staigā gumijniekos. (Smejas) Protams, ka tas izmaina. Esmu sapratis, ka daudz ko var izdarīt tikai darot. Piemēram, ārā ir pļava, tu izdomā, ka tu gribi tur bērnu spēļu laukumu, bet šeit taču nevar gaidīt, ka pašvaldība nāks un uztaisīs, ir pašam jāiet, jādara un jātaisa. Jā, te daudz ko iemācās darot. Lauki atraisa arī tādu praktiskā vīrieša dabu.
Arī šovasar mēs kopā ar kaimiņiem saorganizējāmies, sarīkojām mūzikas festivālu Drustos un Raunā. Tas notika tā, ka viens kaimiņš ierosināja, ka tā vajadzētu, atnāca pie mums - diviem citiem kaimiņiem - un tā lieta notika. Kopīgi izdomājām saturu, aiznesām uz Raunas novada domi. Kultūras komisijai ideja patika, nofinansēja un viss notika, arī novada cilvēkiem patika un ir iemesls turpināt.
Dzīvojot šeit, esmu arī sācis iedziļināties lielās lietās: kāpēc mēs dzīvojam un kāda ir mūsu sūtība. Tādas lielas dzīves pārdomas uznāk laiku pa laikam.
Ieva: Šeit es esmu arī iemācījusies runāt konkrētāk, ja agrāk es runāju daudz un aplinkus, tad tagad es izdomāju, ko man vajag un saku visu tieši.
Laukos ir jābūt sabiedriskam, jo laukos viens pats var izdzīvot tikai tas, kam ir viss - traktors, zāģi, pļāvēji u.t.t. Līdz ar to ir jāiet un jājautā tam pašam kaimiņam, bet šeit tas arī tā ļoti viegli nāk.
Bet par to darbu vispār te arī ir interesanti. Piemēram, mēs te jautājam vienam kaimiņam, lai viņš atbrauc palīgā nopļaut sienu, mums pašiem tehnikas nav. Kaimiņš atbrauc, nopļauj. Mēs, protams, dodam naudu. Kaimiņš kategoriski: "Nē, ka man neko nevajag". Nu, kā Tu bāzīsies, ka tik kategoriski noraida? Bet tad es tā padomāju, ka vispār tas ir tā smalki izdomāts, jo zina, ka viņiem ir tā kartupeļu talka, un viņi tā kā uzsmej, aicinot palīgā. Nu, protams, kā tu neiesi, jo visu laiku taču jūties parādā. (Smejas)
Vai varat iedomāties, ka jūs Rīgā ietu ar kaimiņiem iepazīties?
Klāvs: (Smejas) Nē, to gan diez vai. Jā, šeit kļūsti tāds cilvēcīgāks. Es iepriekš pilsētā nodzīvoju 18 gadus, bet tās bija pavisam citas attiecības - kaimiņu dažreiz pasveicināju pieklājības pēc, bet tas arī viss. Šeit ir citādi, mēs ik pa laikam sazvanāmies ar kaimiņiem, apjautājamies: "Kā iet?", "Kas jauns?", "Kas notiek?", "Kurš slimo?". Es pasniedzu kaimiņam angļu valodas privātstundas par trīnīti par reizi. Pilsētā tas nekad tā nenotiktu, bet tā, kā tas ir mans kaimiņš, nu, es vairāk nevaru prasīt. Tieši patīkami, ka vari cilvēkam dot zināšanas, lai viņš pēc tam uzlabo savu un citu dzīvi šeit.
Kaimiņš, es pat nezinu kādā kategorijā to var ielikt, tas nav gluži draugs, bet nav arī paziņa, tas šeit ir kaut kas tāds pamatīgs, ko apzīmē ar vārdu "kaimiņš". Pilsētā tas tā nebūs.
Ieva: Šeit, piemēram, arī pazūd robežas - kaut kāda kautrība, nedrošība, vai ko viņš, vai tas par mani padomās. Piemēram, mēs izlasām žurnālā, ka mums kaimiņos dzīvo tāds interesants cilvēks. Mēs caur citiem kaimiņiem noskaidrojam, kur viņš varētu dzīvot. Aizbraucam, stādamies priekšā, kas mēs esam, kur dzīvojam, vai negrib atbraukt ciemos uz šašlika cepšanu un iedzert alu. Protams, te viss notiek, kāda runa!
Kas vēl laukos ir saistošs, kā dēļ ir vērts šeit dzīvot?
Klāvs: Tas, ka nav to visu ārējo kairinātāju tik daudz (atveido reklāmu uzbrukumu): piu - pērc to, piu - šis ir labs, piu - šis vēl labāks. Vai arī, teiksim, nav tik daudz skaistu meiteņu riņķī, kas varētu bojāt attiecības. Kā minēju, šeit rodas interese par lielām lietām kā mūsu sūtība, par cilvēka vieta dabā, latvietība u.c.
Agrāk es vispār tāds losis biju (smejas), tagad darbojos. Teiksim, nobrūk mājai siena. Pilsētniekam tā var būt traģēdija un jāzvana "Bez tabu". Es domāju, ka vajag sataisīt, ņemu, mācos un taisu. Tā darīšana tiešām ir pavērusies, neatkarība un savrupība prasa pašam kaut ko prast izdarīt. Varētu teikt, ka piemērotāks dzīvei esmu kļuvis.
Ieva: Laukos ļoti daudz domā, kā ietaupīt. Piemēram, ir viens kaimiņš, kurš speciāli brauc uz Smilteni, tur kaltē nopērk lielo zirņu maisu, griķu maisu un izdala uz visiem - sanāk krietni lētāk. Un par atvešanu procentus neņem. Mēs jau nedzīvojam tik slikti, bet tie, kuriem tā švakāk, tiešām ļoti domā un viņiem tas ir izšķiroši, kur ko var lētāk iegādāties. Teiksim tā, ir cilvēki, kas ļoti mācās izdzīvot.
Dažreiz jau arī iesmejam par sevi, ka mēs tā kā tādi muižnieki. Ir pāris čaklu iemetēju ģimenes, kas dzīvo apkārt. Mums savukārt ir malkas grēda, kuru nav vaļas skaldīt. Tad paaicinām no šīm ģimenēm pāris puišus, tie atnāk un saskalda visu lielo grēdu pa 20 Ls. Izdevīgi jau tas ir abām pusēm - viņiem, kam tie ir ienākumi, un mums darbiņš padarīts.
Cik bieži vajag tikt prom no laukiem?
Klāvs: Izrauties vajag. Man ir svarīgi tas, lai es būtu kopsolī ar sabiedrībā notiekošo. Dažādi vērtīgi un skaisti pasākumi jau tajā pašā Rīgā notiek, negribas tos palaist garām. Kopumā man liekas, ka cilvēks tomēr nav vientuļnieks, un, ja divi cilvēki meža malā dzīvo un netiekas ne ar vienu, viņi viens otram var ļoti piegriezties.
Mēs neesam pašpietiekami šeit uz vietas, mums vajag sabiedrību. Ar kaimiņiem mēs tiekamies, veči jogā satiekas katru nedēļu. Var teikt, ka reizi nedēļā tiekamies ar vietējiem, citreiz biežāk. Bet gribētu, lai te draugi dzīvo apkārt, gribētu, lai bariem foršu mūziķu pārvāktos uz Drustiem.
Ieva: Jā, izrauties vajag noteikti, savādāk degradējas. Bet kaut vai arī piemērs, es neatceros, ka dzīvojot Rīgā, es būtu tik daudz interesējusies par to, kas viss apkārt notiek. Šeit jā, mēs tagad pat biežāk ejam uz teātriem, apmeklējam koncertus. Te vairāk saorganizējas un plāno, kur brauks, ko tur darīs, ko tur vajag apskatīt.
Bijām arī vienreiz aizgājuši uz vietējo balli Drustos. Bet te ir tāds šarms! It kā jau redzi, ka ballē dominē divas frizūras, jo Drustos nav daudz frizieru, bet tas ir nieks. Vērtīgāk ir redzēt, kā ballē visi griež dejas. Tādā ātrumā, ka neuzmanīgākos notrieks no kājām!
Vai ir kaut kas, kas jums te nepatīk?
Klāvs: Jā, man nepatīk braukt ar mašīnu, nepatīk, ka mašīna lūzt. Transports, tas gan ir dārgs šeit. Nepatīk, ka elektrība raustās un slikts internets. Internets, automašīna, ceļi, elektrība, nu tās ir tās lietas, kas galvassāpes rada. Bet tas arī, kā uz to skatās. Teiksim, ja šeit būtu labāks ceļš, te varbūt vairāk mašīnu brauktu, un nevarētu tā brīvi staigāt ar bērnu ratiem pa ceļa malu. Kaimiņu mākslinieks saka, ka varbūt to asfaltu nemaz nevajag, savādāk tā vieta nebūs tik unikāla un tāda tīra, nošķirta no visa.
Ieva: Man savukārt pietrūkst sabiedriskā transporta. Tā gan šeit ir problēma, es labprāt biežāk kaut kur aizbrauktu ar autobusu. Bet mūsu mājai garām sabiedriskais transports iet tikai divreiz dienā - piecos no rīta uz Rīgu un septiņos vakarā uz Piebalgu.
Ja jums nebūtu tik brīvas darba attiecības, vai būtu iespējams te dzīvot?
Klāvs: Jā, es domāju, ka varētu. Nemuktu uzreiz projām, gan jau kaut ko atrastu un kaut kas notiktu. Ne jau nu zāģētu kokus vai kaut ko tādu, ar ko lielais vairums pārtikušāko šeit nodarbojas. Es vienu laiku strādāju Drustu tautskolā, it kā jau nebija slikti, ja būtu vajadzība varbūt varētu atgriezties.
Vai citiem arī reklamējat laukus?
Klāvs: Protams, vairāki draugi jau skatās ar prieku un saka: "Es arī tā gribētu". Nav tā, ka mēs speciāli reklamējam, vienkārši viņi redz, ka šeit mēs labi jūtamies un laimīgi dzīvojam.
Gribas ticēt, ka arī bērni šeit izaugs par saprātīgiem, sakarīgiem cilvēkiem. Rīgā, šķiet, vienaudži par tādām lietām maz domā. Rīgā var noskriet savu dzīvi un vienā brīdī attapties - ko tad es darīju tajā gadā?
Es negribu, lai nosakāt termiņu, bet, cik ilgi varat iedomāties sevi šeit dzīvojam?
Klāvs: Šobrīd nepieļaujam iespēju, ka varētu atgriezties pilsētā. Nu, iespējams tas būtu, es nesaku, ka nekad, bet šobrīd un tuvākā nākotnē noteikti ne. Ja apstākļi spiestu, varētu pārvākties, bet nav tādas domas un vēlēšanās.
Ieva: Es gribētu, lai mani bērni šeit uzaug, lai nav visa pilsētas samaitātība apkārt, it kā jau tas viss būs un parādīsies, un būs jāļauj viņiem pašiem izvēlēties. Es gribētu, lai viņi redz pasauli, lai iegūst labu izglītību, lai aizbrauc ar stopiem uz kādu festivālu. Bet man šķiet, ka lauku vidē mums būs vieglāk viņiem ieaudzināt, vai palīdzēt nokļūt līdz tādām patiesām dzīves vērtībām.
Iespējams lauku vide mūsdienās ir vairāk piemērota pensionāriem un nedēļas nogales atpūtniekiem, bet varbūt laukiem ir vairāk jāmeklē un jāreklamē jauns pielietojums. Kāpēc lai lauki nekļūtu par vidi jaunām ģimenēm, kad ir diezgan daudz iespēju vecākiem lielāko daļu strādāt mājās? Varbūt lauki kā dzīves vide ir piemērota vairāk tādiem kā sabiedrības autsaideriem - mākslinieku komūnām, varbūt jāreklamē tiem, kuriem apnikusi pilsētas burzma, patēriņa kults, varbūt tiem, kuri ir noilgojušies pēc vienkāršības un cilvēku kopības. Klāva un Ievas gadījums ir viens no pozitīviem piemēriem, bet noteikti ir vēl daudzi citi piemēri un gadījumi par ko ir vērts runāt un diskutēt, lai celtu lauku prestižu.
[1] http://en.worldstat.info/Europe/List_of_countries_by_Population_in_rural_areas
[2] Kaimiņš var būt arī tāds, kas dzīvo 4 km attālumā