Varbūt iesīkstējušu padomisku aizspriedumu dēļ, varbūt vietējas demagoģijas nolūkos politiķi Briseli bieži uztver vai ataino kā ļaunu pamāti, no kuras slēpt savas blēņas, izdīkt kabatas naudu vai reizēm iešņākt acīs par "nekorektiem faktiem". Šādi var palikt neizmantotas plašāka mēroga un starptautisko tendenču uzjundītās iespējas tādu Latvijas izaicinājumu risināšanai, kas sniedzas pāri mūsu robežām.
Viens no šādiem izaicinājumiem ir emigrācija jeb, Eiropas žargonā runājot, darbaspēka mobilitāte. Tā ir radījusi seismiskas sekas Latvijas darbaspēka un demogrāfijas, ekonomiskās attīstības, sociālās drošības sistēmas dzīvotspējai. Ar 17% iedzīvotāju skaita kritumu kopš 2004. gada, kad dalība ES atvēra Latvijas robežas ārpusvērstā virzienā, Latvijā šobrīd tiek izspēlēts depopulācijas "perfektās vētras" scenārijs. Kļūst arvien grūtāk izlikties, ka emigrācija būtu triviāla īslaicīga parādība vai tikai atsevišķu labas dzīves meklētāju nodevīgā izvēle.
Mums seko arī pasaule – uz to norāda nesenās publikācijas starptautiskajos izdevumos "Politico", "Financial Times" un "Deutsche Welle". Šīs publikācijas Latvijā izraisījušas iebildes par krāsu sabiezināšanu vai pat "informācijas karu". Demogrāfijas un migrācijas izaicinājumi tiešām pastāv arī citviet. Bet tas nevar kalpot kā attaisnojums kūtrumam reemigrācijas jomā, tieši otrādi, tas rada pamatu kopīgai starptautiskai rīcībai, lai palīdzētu novērst emigrācijas cēloņus. Ārkārtas situācijas prasa arī ārkārtas risinājumus.
Pēc ilgas minstināšanās iekustamies vietējā mērogā – ekonomikas atkopšanās un darbaspēka trūkuma spiediens liek veidoties jaunām uzņēmēju iniciatīvām ar reemigrācijas motīvu, paplašinās atbalsts reemigrējušo bērnu iekļaušanai Latvijas skolās, informācijas robus pašvaldību līmenī šovasar aizpilda reģionālie koordinatori, topošajā Diasporas likumā reemigrācija nosaukta starp valsts un pašvaldību līmenī īstenojamiem politikas uzdevumiem.
Lai arī lēnām, bet sāk veidoties izpratne, ka reemigrācija nav vis īpašu privilēģiju piešķiršana "pārbēdzējiem", bet gan pieejas maiņa, lai dotu pienesumu kopējā labklājības līmeņa celšanā visiem Latvijā dzīvojošajiem. Nākamais solis būtu skaidra mobilitātes politika, kas aizstātu pēkšņus pilotprojektus un zibakcijas, bet loģiski savilktu kopā uzņēmēju iniciatīvas, skolu un augstskolu iespējas, pašvaldību plānošanas darbu un valsts prioritātes. Tomēr arī tad bez attiecīgi kalibrēta Eiropas mēroga plāna vietējā čubināšanās vien var izrādīties kā zelta zobu likšana starptautiskās politikas trūkumu radītajos robos. Mobilitātes sekas Latvijā nav "vietēja problēma", kas jāslēpj "pašu mājās". Tā ir visai Eiropai nozīmīga realitāte, kas skar virkni citu valstu, pamatā Eiropas dienvidos un ziemeļaustrumos.
Šā brīža situācijā darbaspēka mobilitātes dēļ zaudē tādas valstis kā Latvija, Polija vai Rumānija, kas ir ieguldījušas to savu cilvēku izglītībā, veselības aprūpē un infrastruktūrā, kuri, dodoties strādāt uz tādām valstīm kā Vācija vai Zviedrija, turpmāk iegulda šo valstu ekonomikas attīstībā un sociālās drošības sistēmās. Savukārt bez šiem ieguldījumiem emigrācijas valstis nespēj kāpināt labklājības un sociālās drošības pieauguma tempu, kas ļautu mazināt ekonomiski motivētu izbraukšanu vai to pat pavērst atpakaļ. Plaisa starp emigrācijas un imigrācijas valstīm rūk pārāk lēni. Tas bremzē arī Eiropas kopējās izaugsmes tempu un noturīgumu – bet tas šobrīd ir kritiski svarīgi Eiropas Savienības konkurētspējai pasaulē un sabiedriskajai leģitimitātei mājās. Eiropa, kas nespēj dot cilvēkdrošības sajūtu, tiek apšaubīta un rada labvēlīgu augsni populismam un radikālismam.
Līdz ar to Eiropā šobrīd vienlaikus ir saasinājies spiediens no "mobilitātes" ēnas pusē esošajām valstīm, kā arī kopumā ir atvēries iespēju logs radošākai pieejai vecajām politikām. Pašlaik Briselē un citās galvaspilsētās notiek Eiropas finansējuma fundamentāla pārplānošana nākamajiem septiņiem gadiem. Tas ietver arī jaunu loģiku – un, izskatās, arī mazāku finansējumu – kohēzijas politikai, kas līdz šim ir devusi būtisku pienesumu Latvijai. Jo mazāk naudas, jo svarīgāk panākt, ka tā tiek dalīta pēc kritērijiem, kas ir mums kritiski svarīgi. Tāpēc šis ir brīdis, kad Latvijai ir pragmatisks pamats un reta iespēja skaidri parādīt līderību, rosinot Eiropas mēroga cilvēkresursu kohēzijas politiku, kas ietver arī mobilitātes kritēriju.
Līdzšinējā ES kohēzijas politika un tās finansēšana ir balstīta uz pārliecību, ka Eiropas kopējās interesēs ir līdzsvarota un noturīga ekonomiskā, sociālā un teritoriālā attīstība Eiropā, nepieļaujot attīstības līmeņa krasas atšķirības un reģionu atpalicību. ES savulaik veidojās pamatā ekonomiskai sadarbībai, bet šodien jau ir skaidrs, ka ekonomikas attīstība nav atraujama no cilvēkfaktoriem, tostarp migrācijas. Eiropas kopīgās politikas attiecībā uz cilvēkdrošību paplašinās. Tiek likti pamati Eiropas mēroga sociālajai politikai.
Francijas prezidents Emanuels Makrons savas valsts un citu "imigrācijas valstu" interesēs iestājies par darbaspēka konkurētspējas izlīdzināšanu, ierobežojot "sociālo dempingu" pārrobežu nodarbinātībā. Latvijai ir tikpat nozīmīgi šo konkurētspēju izlīdzināt no otras puses – saturiski paplašināt kohēzijas principu, tajā ietverot arī cilvēkresursus jeb Eiropas mobilitātes radīto konkurētspējas kritumu "emigrācijas valstīs". Tam vajadzētu būt vienam no skaidri noteiktiem elementiem, pēc kā vērtē kvalificēšanos Eiropas Savienības fondu atbalstam, un jāliek pamats mehānismam emigrācijas jeb mobilitātes saldo kompensēšanai.
Eiropā jau ir daži aizmetņi šādai pieejai. Piemēram, Luksemburgā 48% no nodokļu maksātājiem ir ārvalstnieki (lielākoties pārrobežu nodarbinātie no Francijas, Beļģijas un Vācijas). Tā savstarpējas vienošanās ceļā noteiktā apmērā kompensē kaimiņvalstīm no šiem cilvēkiem negūtos ieguldījumus ekonomikā un sociālās drošības sistēmā. Savukārt Lielbritānijā ir izstrādāts Labās prakses kodekss veselības aprūpes darbinieku starptautiskai rekrutēšanai. Tas liedz aktīvi rekrutēt mediķus no attīstības valstīm, lai nekaitētu šo valstu veselības aprūpes sistēmu attīstībai un ilgtspējai. Arī liels skaits Latvijas mediķu – gan ārstu, gan māsu – strādā Lielbritānijā, Zviedrijā vai Vācijā, kamēr Latvija saskaras ar arvien akūtāku mediķu trūkumu un noslodzi. Lielbritānijas princips respektēt mediķu izcelsmes (izglītošanās) valsts veselības aprūpes sistēmas vajadzības būtu piemērojams ne tikai attīstības valstīs, bet arī tepat Eiropā. Tas nedrīkst ierobežot mediķu vai citu profesiju pārstāvju individuālo brīvību lemt, kurā valstī veidot savu dzīvi un profesionālo darbību, bet varētu būt elements starpvalstu kompensējoša mehānisma izveidē.
Eiropas Komisija 2. maijā sniedza priekšlikumu par Eiropas nākamo daudzgadu finanšu satvaru. Tas arī ir pavēris plašāku skatu uz kohēziju, jo piedāvā šajā politikā ietvert likuma varas un sociālos kritērijus. Tas šobrīd raisa karstas diskusijas starp dalībvalstīm, tostarp kaismīgus iebildumus no tādām valstīm kā Polija un Ungārija, ko Eiropas Komisija kritizējusi par varas dalīšanas principu drupināšanu. Veidojot alianses cīniņiem par Eiropas finansējumu, Latvija, izskatās, nosliecas pret šādu kohēzijas loģikas paplašināšanu, tā demonstrējot solidaritāti ar Poliju, kas noderētu cīņā par lauksaimniecības atbalsta maksājumu izlīdzināšanu "jaunajām" dalībvalstīm.
Tomēr Latvijas ilgtermiņa interesēs šobrīd būtu skaidri apliecināt savu piederību Eiropas kodolam arī tiesiskuma un sociālo vērtību ziņā un tā vietā, lai pieslietos autoritārisma aliansei, veidot mobilitātes aliansi ar tām dalībvalstīm, kas saskaras ar emigrācijas izaicinājumiem. Latvija var rosināt Eiropas mēroga "cilvēkresursu kohēzijas" politiku, kas ļautu mūsu emigrācijas vāti ne tikai pūtināt zem mājražotiem pārsējiem, bet gan aktīvas iniciatīvas ceļā kopā ar citiem partneriem cēloniski sadziedēt Eiropas mērogā.