Līdzīgas ziņas bira no visas pasaules, sākot ar Donalda Trampa monomaniakālo padomu, kā nodzēst uguni, un beidzot ar daudz līdzjūtīgākām pārdomām no to puses, kas vairāk apveltīti ar empātiju, piemēram, vairākas valodas brīvi pārvaldošā Angela Merkele, kura publiski izvēlas runāt vāciski, savu līdzjūtību pauda franču valodā.
Dažas stundas pirms šī vēstījuma Džeremijs Hants pauda gluži citas domas par Franciju. Viņš viesojās Japānā un runāja ar studentiem, mēģinot izskaidrot "Brexit". "Daudziem ES valstīs ir vīzija, ka reiz Eiropai būtu jākļūst par vienotu valsti, līdzīgi kā Amerikas Savienotajām Valstīm. Un viņiem šķiet, ka Eiropa tādējādi var būt spēcīgāka. Taču Lielbritānijai ir cita vīzija par savu vēsturi. Mēs vienmēr gribam būt neatkarīgi."
Viņa paziņojumā ir divas uzmanības vērtas lietas. Pirmkārt, tie ir meli. Otrkārt, vēl pirms Dievmātes katedrāles degšana bija kļuvusi par pasaules centrālo ziņu, melīgie Hanta komentāri britu ziņu telpā nebija bieži sastopami. Laipni lūdzam Trampa Lielbritānijā, kur politiķu apgalvojumu patiesums ir mazsvarīgāks par viņu mērķiem vai politisko ietekmi.
Gluži tāpat, kā Hants tvītoja par Dievmātes katedrāli, mēs joprojām varam izlikties – kā, iespējams, to darīja daži parlamenta locekļi, pievienojoties šķidrajiem aplausiem, kas tika veltīti Rozijai Kūperei, kura pagājušajā nedēļā runāja par mēģinājumu viņu noslepkavot: "Mani gribēja noslepkavot, lai nosūtītu ziņu šai valstij, šai vietai. Mūsu brīvība, mūsu dzīvesveids, mūsu demokrātija ir apdraudēta, un mums jādara viss iespējamais, lai to pasargātu."
Pārstāvju palātas vienotības izrāde bija rets gaismas stars aptumšotajā politikā. Hanta kunga Dievmātes katedrāles tvīts bija daļa no gaistošās gaismas, viņa komentāri Japānā – daļa no augošās tumsas.
Gaismas nav mūsu tiesas sistēmā, kas nosaukta par "tautas ienaidniekiem" pēc tam, kad aizstāvēja parlamenta locekļu tiesības izvērtēt "Brexit". Tos, kuri uzdrošinās apšaubīt "Brexit", labēji noskaņotie politiķi un mediji sauc par "sabotieriem vai nodevējiem". Gaismas nav tajā, ka parlamenta locekļi uzbrūk godprātīgiem ierēdņiem, un tumsa kļūst aizvien biezāka, kad ministri atsakās aizsargāt tos, kas vienkārši dara savu darbu. Nedaudz gaismas parādījās vēlēšanu komisijā, kad tika atzīts, ka kampaņa "Vote Leave" bijusi nelikumīga, tomēr tā izdzisa, kad gan premjerministrs, gan opozīcijas līderis nolēma, ka tam nav nozīmes. Nedaudz gaismas parādījās žurnālistikā, kad "Daily Telegraph" (neveiksmīgi) aizstāvējās pret preses regulatoru par komentētāja Borisa Džonsona, Hanta priekšgājēja ministra amatā, meliem, skaidrojot, ka viņa darbs ir "acīmredzami komiski polemisks un to nevar uztvert kā nopietnu, empīrisku un padziļinātu faktu analīzi", vai BBC, kas spēlē Naidžela Farāža spēli, pilnībā un nekritiski pārraidot viņa brīdinājumus, dibinot jauno "Brexit" partiju, ka "ir laiks parlamenta locekļos sēt bailes no Dieva". Varbūt parlamenta locekļiem patīk Rouzija Kūpere, viņas dzīvība tika izglābta slepenā operācijā tieši labējo ekstrēmistu centrā. Parlamenta locekļiem patīk Džo Koksa, kuru šāds ekstrēmists nogalināja pirms 2016. gada referenduma, kurā vairākums nobalsoja par izstāšanos. Iespējams, jūs atceraties Farāža kunga apmierinājumu savā "bez nevienas izšautas lodes" uzvaras naktī. Viņš zināja, ko dara. Vai to zināja BBC?
Katrai paaudzei ir sava tumšākā stunda, tumšākais mēnesis, tumšākais gads, šis varētu būt mūsu. Tas ir tieši tas, ko daži cilvēki vēlas. "Tumsa ir laba," sacīja baltās rases pārākuma sludinātājs un Trampa Amerikas pašpasludinātais arhitekts Stīvs Banons, pie kura kājām sajūsmā krīt misters Džonsons un misters Farāžs. Mēģiniet atrast materiālus, kuros Banons klāsta savus plānus par galēji labējo dominēšanu pasaulē un Farāžs viņam stāsta, kā viņš audzis. Tas uzdzen nelabumu.
Es nelieku Hantu tajā pašā plauktā, kurā Farāžu vai Džonsonu. Taču pēc Hanta ""Brexit" mācībstundas" japāņu studentiem kļuva skaidrs, ka viņam ir visas iespējas tur nokļūt, gluži tāpat kā pēc viņa groteskā ES un padomju cietumu salīdzinājuma pirms pusgada. Tāpat kā viņa kolēģi Sadžids Džavids, Mets Henkoks, Liza Trasa, Maikls Gouvs un Andrea Līdsoma, gluži kā viņa bijušie kolēģi Džonsons un Dominiks Rābs, un, bez šaubām, citas premjerministra amatam vēl nepiemērotākas personas, nacionālās krīzes laikā Hants ir iesaistījies pseidolīderības sacensībās.
Viņa patiesais redzējums, kas tika pausts referenduma kampaņā, gandrīz pilnīgi droši paliek: "Es ticu, ka mums būs labāk un drošāk, paliekot Eiropas Savienībā." Taču šis uzskats, jo īpaši tagad, ir anatēma novecojošajiem torijiem, kas lems par nākamo premjerministru, kad kronis beidzot novērtēs Terēzu Meju.
Tādēļ tā vietā viņš, gluži kā Džonsons un pārējie, reducējas līdz karikatūrām un meliem. "Viņi gribētu, lai reiz Eiropa kļūst par vienu valsti." Vai kāds no šiem pasaules līderiem, kas šausmās vēroja Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu, sūtīja līdzjūtību "Eiropai"? Nē, jo šausmās bija Francija. Vai Emanuels Makrons traucās uz skatuves kā eiropietis? Nē, viņš turp devās kā Francijas prezidents.
"Viņi gribētu, lai reiz Eiropa kļūst par vienu valsti." Kas ir "viņi"? "Viņi" ir daļa no Lielbritānijas eiroskeptiķu melu bruņojuma – līdzās līkajiem banāniem un neievēlētajiem birokrātiem, kas, domājams, nosaka visu kārtību, un "milzīgās summas", ko mēs viņiem maksājam, ko labāk varētu iztērēt Nacionālajam veselības dienestam, – meli, kas vislabāk palīdzēja "Brexit" atbalstītājiem uzvarēt 2016. gadā. Hants parādīja, ka, vajadzības spiests, piesliesies meļiem; īsti līderi viņus izaicinātu.
Vai viņš var nosaukt kaut vienu nopietnu franču politiķi, kurš vēlēsies likvidēt "Liberté, Egalité, Fraternité" un kļūt par vienas Eiropas valsts daļu? Kaut vienu vācieti, kurš vēlētos, lai Bahs un Bēthovens, Einšteins, Minhenes "Bayern", "Volkswagen", "Bratwurst" desa, "Weizenbier" alus būtu nevis no Vācijas, bet Eiropas?
Tāpat – kā viņa karikatūra sader ar Banona un Farāža draugiem Itālijā un Ungārijā, Mateo Salvini un Viktoru Orbanu, kas galēji labējā nacionālisma vārdā vēlas izjaukt ES?
"Un mensonge, Hanta kungs. Eine Lüge. Una bugia. Egy hazugság. うそ."
Jūs melojāt. Lai kādā valodā mēs runātu, jūs melojāt. Par mūsu naudu jūs lidojāt uz Japānu, lai melotu jauniem ārzemju studentiem, izrādoties mājās palikušajiem vecajiem torijiem. Daļēji jūs to darījāt tādēļ, ka Tramps un "Brexit" parādīja, ka jūs varat. Melot un no tā izsprukt, melot un pat uzplaukt. Citējot Džonu F. Kenediju: "Patiesības lielākais ienaidnieks bieži vien ir nevis apzināti, plānoti un negodīgi meli, bet mīti – noturīgi, pārliecinoši un nereāli."
Gluži kā pēdējos divus gadus potētais mīts par to, ka "situācija bez vienošanās ir labāka par sliktu vienošanos", neraugoties uz neskaitāmajiem ziņojumiem par draudiem, ieskaitot 10% pieaugumu pārtikas cenām, atjaunotu Ziemeļīrijas robežu, recesiju un sterliņu mārciņas devalvāciju – daudz postošāku nekā 2008. gadā. Mejas kundze drīkst paklanīties un palūkoties, kādā jūklī ir nosēdusies.
Tas ir atbildības trūkums, politiķiem šķiet, ka viņi drīkst melot un tas neradīs nekādas sekas. Prezentēt mītu, izvairīties no patiesības. Turēt ļaudis tumsā. Gluži tāpat, kā to dara Banons. Tomēr atšķirībā no Trampa "Brexit" arhitekti, meļi atrodas skatuves centrā, nevis malās. Un šīs pasaules hanti ir skaidri nolēmuši: "Ja viņus nevar sakaut, jāpievienojas." Tas ir skumji un bīstami, tas jāpārtrauc un jāapkaro.
* Elistars Kempbels bija Tonija Blēra runasvīrs un stratēģis, šobrīd viņš iesaistījies kampaņā par jaunu "Brexit" referendumu.