Tuvojoties 9. Saeimas vēlēšanām, par šīm "vecajām" programmām neviens vairs neatceras, visa uzmanība tiek pievērsta jauniem partiju solījumiem. "Nedēļa" tomēr vēlas vēlētājiem un arī pašiem politiķiem atgādināt dotos solījumus un šajā nolūkā pārlasīja partiju 4000 zīmju programmas, kas tika rakstītas pirms četriem gadiem. Šajā rakstā netiks pārstāstīts programmu saturs, kuru interesenti paši var atrast internetā vai bibliotēkās, bet vairāk uzmanības tiks pievērsts "problemātiskajiem teikumiem", kas spilgti ilustrē padarītos vai nepadarītos darbus.
Tēvzemei un Brīvībai/LNNK
"Tēvzemiešu" priekšvēlēšanu programma iesākas ar savam elektorātam atbilstošiem saukļiem: "Attīstīt latvisku Latviju", "Stiprināt Latvijas neatkarību", "Nepieļaut krievu impērisko aprindu atbalstīto Latvijai naidīgo organizāciju darbību", "Panāksim, lai Latvijā augtu skaitliski liela, vesela, gudra un patriotiska jaunā paaudze" un tamlīdzīgi.
Nekas kardināli jau mainījies nav. Aijo Beness ir iesēdināts cietumā, taču tas nav politiķu, bet gan tiesas sasniegums. Drošībnieki Latvijā aizliedza iebraukt Josifam Kobzonam, taču pēc tam viņu no nevēlamo personu saraksta svītroja. Melnajā sarakstā tagad ir ierakstīts Krievijas skandalozais uzņēmējs Boriss Berezovskis. Tomēr stiprināt neatkarību un ierobežot tā saukto naidīgo elementu iebraukšanu valstī pirmām kārtām ir likumsargu uzdevums, to nevar paveikt viens pats partijas birojs. Minētās partijas īsā programma savā ziņā kalpo arī kā rokasgrāmata tiesnešiem. "Tēvzemieši" paģēr: "Bargus sodus, ilgstoši atņemot brīvību, narkotiku un nelegālā alkohola tirgoņiem."
Skaisti jau skan arī vārdi: "Celsim starptautisku prasību pret Krieviju kā PSRS mantinieci, lai tā kompensē verdzībā aizvesto Latvijas pilsoņu darbu." Par to neesam saņēmuši nevienu latu vai rubli, vienīgi "ēzeļa ausis". Pērn valdība nodibināja īpašu PSRS okupācijas radīto zaudējumu izvērtēšanas komisiju. Bet tai būs vajadzīgi vēl pāris gadu, lai izpētītu arhīvus, kaimiņvalstu pieredzi un pārrēķinātu reiz jau izrēķināto. Apšaubāma ir arī šīs komisijas darbības materiālā lietderība, jo jau tagad "a priori" ir zināms, ka mūsu austrumu kaimiņi negatavojas par Latvijai nodarītām pārestībām maksāt ne grasi. Tur jānotiek patiešām lielam Dieva brīnumam, lai tas vispār tiktu sākts racionāli apspriests. Tāpat nav dzirdēts, ka TB/LNNK starptautiskajās tiesās būtu cēlusi prasību pret Krieviju. Vienīgi Eiroparlamentā "tēvzemiešu" delegāti cieši iestājās par to, lai komunistiskajam genocīdam izteiktu starptautisku nosodījumu. Nupat TB/LNNK eiroparlamentārietis Ģirts Kristovskis pat tika nodēvēts par Ždanokas neitralizētāju šajā ES struktūrā. Taču tiesāties nav iemesla, ja nespēj izvirzīt konkrētu apsūdzību, kas balstīta uz faktoloģiskiem materiāliem. Kamēr kaimiņvalstī Lietuvā jau sen viss izrēķināts, mēs tikai spriežam, ka vajadzētu to darīt.
Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju, TB/LNNK solīja piemaksas "kārtīgiem vecākiem". Neviens gan pašlaik vecākus nedala ne tikumīgos, ne izlaidīgos. Kārtīgie vecāki drīzāk cieš zaudējumus, jo, piemēram, Rīga, kuras domē pie teikšanas ir arī TB/LNNK, nespēj visiem mazuļiem nodrošināt vietas bērnudārzos. Strādīgajiem vecākiem jāmeklē papildu darbi, lai viņi varētu nopelnīt naudu daudzkārt dārgākajiem privātajiem bērnudārziem. Tika solīts arī "paaugstināt pensijas tiem, kas mūžā daudz strādājuši". Lai nu kā, bet pašlaik vecākus dala pēc tā, cik bērnu viņi audzina, bet pensijas rēķina atkarībā no tā, cik daudz pensionārs paspējis nopelnīt savā darba mūžā un iemaksāt sociālajā fondā.
Tāpat var diskutēt par vēl pāris priekšvēlēšanu programmas punktiem – kā, piemēram, "Gādāt, lai Latvijā neievestu un netirgotu sliktu pārtiku" vai "Nodrošināt visiem brīvu pieeju jūrai, upēm un ezeriem". Pēdējie reidi Rīgas Centrāltirgū un kolīzijas ap tauvas joslas neievērošanu liecina, ka arī šajās jomās ne viss ir pilnīgā kārtībā. Var jau, protams, aizbildināties, ka pašreiz "tēvzemieši" atrodas opozīcijā, bet viņu svars tomēr ir pietiekami liels, jo viņi ir pārstāvēti daudzās pašvaldībās un arī Eiroparlamentā.
"Jaunais laiks"
"Jaunā laika" (JL) priekšvēlēšanu programma sākās ar solījumiem veselības aprūpes jomā. Pirmais solījums skanēja: "JL divkāršos veselības budžetu". Gan pie valdības, gan pie Veselības ministrijas stūres šā Saeimas sasaukuma laikā ir bijuši JL pārstāvji, tāpēc arī programmas pirmais solījums gandrīz pilnībā ir izpildīts. Ja 2002. gadā veselības aprūpei no valsts budžeta tika atvēlēti 176,1 miljoni lati, tad šogad jau 347 miljoni. Lai solījums būtu īstenots pilnībā, veselības aprūpes budžetam vajadzētu būt lielākam par "nieka" 5,2 miljoniem latu. Ar pārējiem solījumiem veselības aprūpes jomā JL diez ko nav veicies. Tika solīts, ka visiem valsts pilsoņiem valsts veselību "apdrošinās bez maksas".
Tomēr neviens valsts algotais sociālais darbinieks neskraida pakaļ parastajiem mirstīgajiem un nepiedāvā viņiem bezmaksas medicīnas polises. Par veselības apdrošināšanu joprojām katram jāmaksā vai nu pašam, vai arī darba devējam. Uz valsts piedāvāto bezmaksas polisi var cerēt tikai valsts iestāžu darbinieki (kuriem to piedāvā darba devējs, respektīvi – pati valsts) vai maznodrošinātie ar pašvaldības gādību. Kā ļauns joks liekas solījums, ka "mediķiem būs atbilstīga samaksa par godīgu darbu", ja atceramies, ka jaunās valdības pirmais īpašu uzdevumu ministrs veselības aprūpes lietās Āris Auders tika notiesāts ar 13 500 latu soda naudu un mantas konfiskāciju par krāpšanu. Viņš no pacientiem bija pieprasījis dubultsamaksu.
Tātad jau ar pirmajām Einara Repšes valdības dienām visiem kļuva skaidrs, ka mediķiem ar "godīgā darbā" nopelnīto naudu nav gana un nepietiks. Ka mediķu algu sistēma nav sakārtota, varējām lasīt arī "Nedēļā", kad tika aprakstītas nedienas ar medicīnas māsu atalgojumu. Veselības sadaļā ļoti odiozs liekas teikums "pacienti varēs paši izvēlēties ārstu". Jāteic, ka savu ģimenes ārstu mēs brīvprātīgi varējām izvēlēties jau ilgi pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Nepatīk Aizputes dakteris, neviens neliedz doties vizītē pie Dagdas mediķa. Tikai padomju laikā katrs no mums tika piekomandēts pie sava iecirkņa terapeita, bet tie laiki jau sen ir pagātnē. To it kā vajadzēja zināt arī JL.
Labklājības jomā nekas īpaši grandiozs netika solīts. Pensijas indeksēja tāpat kā līdz šim. Tomēr mazās pensijas netika palielinātas, "lai nodrošinātu iztikas līmeni". Ja maijā vidējais iztikas minimums bija 115,61 lati, tad apmēram 550 000 Latvijas pensionāru saņem pensijas, kas tikko sasniedz 80 latus. Tika solīts arī palielināt bērnu pabalstus, bet par konkrētiem skaitļiem netika runāts. Par sasniegumu var uzskatīt "māmiņu algu" piešķiršanu, bet tur jau vairāk lauru pienākas LPP, nevis JL.
Izglītības sadaļā tika skaļi deklarēts: "Tiks atrisināta skolas neapmeklējošo bērnu problēma, un skolēniem būs iespējas brīvo laiku izmantot lietderīgi." Diezgan populistisks paziņojums, jo bērni, kuri neapmeklē skolu, jau pēc definīcijas būs katrā valstī, arī tādās bagātās zemēs kā Francija un Austrālija. Varam vienīgi runāt tikai par šīs parādības masveidīgumu. Lai cik tas ciniski arī izklausītos, šo problēmu pilnībā atrisināt nekad nebūs iespējams. To var vienīgi ierobežot, samazināt un tamlīdzīgi. Kāds problemātiskais bērns vienmēr kaut kur atradīsies. Tomēr Latvijā pat nav apzināta problēmas nopietnība. Vienīgie dati, uz kuriem balstīties, ir 2000. gada veiktās tautas skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka 14% jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem jeb teju 25 000 nav pamatizglītības. Eiropas skolu aptaujas par alkohola un narkotisko vielu lietošanu pētnieki šogad Latvijai norādīja, ka "Latvijā būtu nepieciešams veikt regulārus pētījumus par tiem skolas vecuma jauniešiem, kuri neapmeklē skolu". Gluži loģiski, ka problēmu nevar atrisināt, nezinot, cik lieli ir tās apjomi. Ja jau ir jaunieši, kas neapmeklē skolu, jāšaubās, vai visiem bērniem ir nodrošinātas "lietderīgas laika pavadīšanas iespējas".
Valsts pārvaldē JL solīja "izskaust korupciju un nodrošināt pilnīgu atklātību". Korupcija, protams, nav likvidēta. Par to liecina kaut vai neskaitāmās pēdējā laika preses publikācijas par šo tēmu. Atliek vienīgi pavērot situāciju JL pārvaldītajās pašvaldībās. Jūrmalas JL domnieki, pretēji JL nostādnēm, pieņem grozījumus pilsētas attīstības plānam. Rīgas domē privatizācijas process ir miglā tīts, un netiek nodrošināta plaša pieeja publiskai informācijai par privatizācijai nododamajiem objektiem. Pērn starptautiskās kompānijas "Transparency International" veiktais pētījums par korupcijas līmeni Latvijā liecināja, ka mūsu valsts korupcijas uztveres indekss pieaudzis līdz 4,2 punktiem no desmit iespējamiem, kas ir par 0,2 punktiem vairāk nekā 2004. gadā, un tas ir augstākais vērtējums Latvijā kopš indeksa pastāvēšanas. Izrādās, korupcija nav vis samazinājusies, bet gan palielinājusies.
Nodokļu un budžeta jomā JL solīja vienkāršot nodokļu politiku un samazināt nodokļu slogu. Par nodokļu samazināšanu sāk runāt tikai pirms kārtējām vēlēšanām. Nodokļu pazemināšana ir jājamzirdziņš, ar kuru partijas paspēlējas tikai īsi pirms vēlēšanām. Tikko ir samazināta nodokļu likme elektroenerģijai, gāzei un frizieru pakalpojumiem. Patērētājs vēl neizjūt (un diez vai arī izjutīs), ka no tā viņa maciņš kļūs biezāks. Valdībā tiek arī solīts par trim procentiem samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ja arī kādā nozarē tiek samazināta nodokļu likme, tad tā ir tik niecīga, ka to uzreiz noēd inflācija vai arī nekavējoties tiek atrasts veids, kādā veidā budžetā kompensēt iztrūkumu. Tā kā ticēt priekšvēlēšanu solījumiem, ka vienkāršā patērētāja dzīves līmenis tiks uzlabots ar nodokļu samazināšanu, Latvijas situācijā ir diezgan naivi.
Jautājumā par zemkopību un lauku vidi JL nemaz neatpalika no LPP līdera Aināra Šlesera paziņojumiem un lepni paziņoja, ka "ceļi beidzot būs izbraucami visur". Būtu lieki atgādināt, ka tā nav noticis. Atliek vienīgi rudens vai ziemas lietus sezonas laikā ieskatīties Autoceļu direkcijas mājaslapā internetā, kur tiek publicēti garumgarie saraksti, kuros kārtējo reizi minēti tie ceļi, pa kuriem nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ aizliegts pārvietoties ar smagajiem automobiļiem.
Tautas partija
Tāpat kā "Jaunais laiks", arī Tautas partija savu programmu iesāk ar veselības sadaļu. Tajā ir arī reāli solījumi, kuri izpildīti. Piemēram, "ģimenes ārsta alga sasniegs vismaz 250 latus". Šādu vai pat lielāku summu šobrīd saņem absolūtais ģimenes ārstu vairākums. Tā vismaz liecina statistika. Tomēr nav paveikts kāds cits darbs – "izbeigt nejēdzības medikamentu sistēmā". Ka nejēdzības turpinās, par to varam pārliecināties iepazīstoties ar "Rudens aptiekas" epopeju, kā arī atceroties pirms pusgada izskanējušos pārmetumus Valsts farmācijas pārvaldes bijušajai vadītājai Ivetai Streipai, ka tā pārāk bieži devusies apmaksātos ārvalstu ceļojumos un farmakoloģisko uzraudzību atstājusi novārtā.
Vienā lietā TP ir rīkojusies pilnīgi pretēji savai priekšvēlēšanu programmai. Tajā tika solīts, ka "attālos lauku apvidos valsts apmaksās ģimenes ārsta mājas vizītes". 2005. gada sākumā TP biedrs, veselības ministrs Gundars Bērziņš nevis palielināja to cilvēku loku, kas varēja cerēt uz bezmaksas ārsta vizītēm, bet tieši otrādi – samazināja. No valsts apmaksāto pakalpojumu groza izņēma valsts apmaksāto ģimenes ārsta vizīti pie pensionāriem Ja līdz tam pie bezmaksas ārsta konsultācijām varēja tikt vismaz pensionāri valsts "attālos lauku apvidos", tad tagad vairs nekā. Neviens pat ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja reiz solīto. Tagad uz valsts apmaksātu ārsta vizīti var pretendēt tikai bērni līdz 18 gadu vecumam.
Vienu gan TP ir izdarījusi – likvidējusi virkni slimokasu, to funkcijas nododot Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai. Bet šis solījums maz attiecas (vai nemaz neattiecas) uz pacientiem, jo viņus jau neinteresēs veselības aprūpes administrēšanas peripetijas, bet gan saņemtā medicīniskā palīdzība.
Algu jomā solītais nav sasniegts. Tika solīts minimālo algu palielināt līdz 95 latiem. Pieci lati tā arī palikuši tikai "uz papīra". Nākamgad jau sola minimālo algu paaugstināt līdz 120 latiem, bet tad jau četru gadu sasaukuma termiņš būs beidzies. Tika solīts algas palielināt trīs kategoriju profesijām – pedagogiem, policistiem un mediķiem. Kaut kāda naudiņa jau tika pielikta. Vienīgi nav saprotams, kāpēc tieši šīs profesijas pārstāvji bija izpelnījušies tik lielu TP labvēlību, bet pārējie pieskaitīti pie "citās sfērās" strādājošiem.
TP pār strīpu pāršāvusi arī nodokļu jomā. Līdz 2004. gadam bija solīts uzņēmumu ienākumu nodokli samazināt līdz 10%. Reāli tas samazināts tikai no 25% uz 15%. Tāpat solīts panākt, ka strādājošiem ar nodokļiem neapliekamais minimums būs 60 lati. Pašlaik tas ir 26 lati un šīs Saeimas un valdības laikā arī netiks palielināts. Pagaidām vien kusli spriež par to, lai nākamgad šo minimumu varētu noteikt 32 latu apmērā.
Vēl solīts "dot iespēju zemniekiem priekšlaikus pensionēties no 55 gadu vecuma". Šī iespēja arī pērnā gada nogalē dota, bet ne jau tas ir TP nopelns. Naudu šim mērķim dod Eiropas Savienība, un pensiju piešķir tikai uz 20 gadiem, turklāt tikai tādā gadījumā, ja lauksaimniekam ir sava zemnieku saimniecība, kuru viņš pārdod vai atdāvina. Tātad tas iespējams tikai turīgajiem lauksaimniekiem. Pensijas apjoms mūsu apstākļiem ievērojams – 10 542 lati gadā. Ir iespējas arī kaut ko iekrāt. Bet ja nu "nabaga laucinieks" nolēmis dzīvot līdz 95 gadu vecumam un Latvija pēc vairākiem gadiem izstājas no ES? Teorētiski taču tas ir iespējams. Tad nu sociālās garantijas pārvērtīsies par ubaga tarbu.
Latvijas Pirmā partija
No citu partiju programmām LPP dokuments atšķiras ar savu milzīgo nekonkrētību. Tajā nekas tieši nav pateikts – cik, kā un kad. Vienkārši "jāveicina", "jāapņemas", "jāuzsver", "jāsekmē" un tamlīdzīgi. Vienīgā konkrētība ir tā, ka LPP desmit gadu laikā likvidēs bērnunamus. Bet tad jau būs beidzies gan šis, gan nākamās Saeimas termiņš. Un Dievs vien zina, kur 2012. gadā būs "mācītāji". Varbūt šis dokuments arī kādam ir saprotams, piemēram – Visaugstākajam, bet cilvēks tur atstāts otrajā plānā. Pirmais un galvenais tekstā ir Dievs, jo LPP augstākais princips ir "atbildība Dieva priekšā" un tikai pēc tam cilvēka priekšā. Visa partijas darbība esot jābalsta uz "Dieva svētību".
Tā īsti LPP nav pat kur "piekasīties" par neizdarītiem darbiem, jo nekas īsti arī nav solīts. Tikpat labi kāds mācītājs tempļa kancelē var sludināt mīlestību un aicināt uz sadraudzību ar Dievu, bet sprediķa klausītājam tā arī netop skaidrs, kas tad īsti viņu sagaida – svētā Pētera atslēgu saišķis vai Belcebula kurtuves liekšķere.
Zaļo un zemnieku savienība
Arī zaļo zemnieku priekšvēlēšanu programma nevarēja lepoties ar pārlieku konkrētību, bet atšķirībā no LPP nostādnēm tā bija daudz reālāk zemei piesaistīta, kā jau zemniekiem pieklājas pēc definīcijas. Lidošanu "pa gaisīgām sfērām" programmai piedeva tas, ka tā ietvēra arī "trakās zaļās idejas". Tomēr daudz kas nav īstenots.
Tika solīts "apturēt cilvēku noslāņošanos un plaisas palielināšanos starp bagātību un nabadzību". Diez vai par to var nopietni runāt, ja vairāk nekā pusmiljons pensionāru saņem "pabalstu", kas ir zem oficiāli valsts noteiktā iztikas minimuma. Arī minimālā darba alga ir zem šā minimuma. Tāpat kā visi, arī ZZS solīja samazināt nodokļu slogu, kas uzlabotu dzīves apstākļus maznodrošinātajiem. Mūsu valstī maznodrošinātie joprojām ir neapskaužamā situācijā, un viņu stāvoklis, iespējams, vēl vairāk pasliktināsies pēc tam, kad ar nākamo gadu tiks atcelti īres griesti.
"Zaļajā" programmas sadaļā ir teikts: "Atbalstīsim zaļo pasaules uztveri un dzīves veidu." Tas savā ziņā ir tikai ideoloģisks sauklis, un zaļā propaganda pēdējā laikā mūs ir pārpārēm uzrunājusi – sākot no tā, ka visus aicina nepiegružot sētsvidu, nededzināt kūlu un beidzot ar protestiem pret atomelektrostacijas būvi Lietuvā. Par šausmām Indulim Emsim, premjers tomēr atbalstīja AES būvi Lietuvā, un zaļie palika ar garu degunu. Zaļo proponētās idejas tā arī nav guvušas atsaucību, varbūt tāpēc, ka palaikam viņu argumenti nav īsti godīgi, piemēram, par "fatālo" atkarību no Krievijas kodoldegvielas. Kusli tiek īstenota arī biodegvielas ražošana.
Vērojot notikumus Rīgā, Jūrmalā un kāpu joslā, diez vai var teikt, ka nav pieļauta "publisko dabas resursu un ainavisko vietu iztirgošana lielkapitāla pārstāvjiem". Tāpat katram iedzīvotājam nav nodrošinātas tiesības "uz veselīgu un tīru pārtiku, sakoptu vidi". To var atļauties tikai turīgākie slāņi, jo ekoloģiski tīrs produkts maksā daudzreiz dārgāk nekā masveida prece ar daudzajiem E. Un tā ir ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Tā ir globāla problēma, kuru nu nekādi viena pati Latvija ar vienas partijas palīdzību nevarēs atrisināt četru gadu laikā. Ekoloģiski labvēlīgu vidi un produktus var nodrošināt tikai nelielam cilvēku lokam un vienīgi tādā gadījumā, ja paši iesaistītie šajā procesā aktīvi līdzdarbojas.
"Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā"
PCTVL varen viltīgi izgrozījās no situācijas un priekšvēlēšanu programmā savus solījumus sola pildīt tikai tajā gadījumā, ja būs "mūsu valdība". Jau "a priori" nojaušot, ka "bites" nebūs valdošajā koalīcijā, PCTVL kā no pārpilnības raga bārstīja savam elektorātam patīkamus saukļus, kurus nu viņi – "atstumtie nabadziņi" – nevar pildīt, jo visu varu sagrābuši labējie, centristi, oligarhi un visi pārējie Latvijas "sliktie spēki". Atšķirībā no "tēvzemiešiem", kuri vēlējās piedzīt zaudējumus no Krievijas, PCTVL, nonākot pie varas, solīja zaudējumus piedzīt tieši no nacionālajiem spēkiem, kuri Latvijas tautai nodarījuši zaudējumus "nepārdomāto un netaisnīgo reformu rezultātā", ar "dalību nelikumīgā privatizācijā" un tamlīdzīgi. Protams, PCTVL sev raksturīgā patosā solīja krievu valodai piešķirt oficiālo statusu, pašvaldībās nodrošināt balsstiesības arī nepilsoņiem, atvieglot vīzu režīmu ar Krieviju un tā tālāk.
Interesanti, ka PCTVL ir vienīgā Saeimā iekļuvusī partija, kuras programmā tika uzsvērts kāda viena Latvijas reģiona pārākums attiecībā pret citiem valsts rajoniem: PCTVL vēlējās, lai valdība izveidotu īpašu ministriju, kas nodarbotos ar Latgales attīstību. No "bitenieku" čaklajiem solījumiem tā arī nav ticis īstenots, un viņi, visticamāk, to attaisnos ar atrašanos karojošo opozicionāru statusā.
***
Iepazīstoties ar partiju sacerējumiem, kas rakstīti pirms četriem gadiem, gribot negribot jākonstatē, ka partiju programmām ticēt var tikai daļēji. Viena otra partija, nonākot pie varas, rīkojas pat tieši pretēji savām iepriekšējām nostādnēm. Tomēr izvairīties no konkrētu darbu uzskaites un skaitļu minēšanas programmās partijām ir neizdevīgi. Piemēram, LPP savā 8. Saeimas programmā izvairījās rakstīt par konkrētiem darbiem, un tagad partijas reitings strauji krītas. Atbalstu gūst tie politiskie spēki, kuri savos dokumentos ir "iepinuši" vismaz kādu faktoloģisko materiālu un vēlmi uzlabot kaut ko konkrēti, lai arī bieži vien jau iepriekš apzinoties, ka to īstenot nespēs. Tagad, kad vēlētāji drīzumā atkal tiks dāsni apgādāti ar priekšvēlēšanu programmu bukletiem, cilvēkiem derētu rūpīgi izsvērt, cik šie solījumi ir reāli īstenojami.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
