Lielākā daļa privatizējamo uzņēmumu jau pasen atrodas jauno īpašnieku rokās. Lai saimnieko! Taču atgādināsim, ka privatizētājiem bija jāuzņemas arī konkrētas saistības, piemēram, darba vietu saglabāšana, uzņēmuma darbības turpināšana savā profilā, vides saudzēšana u. tml. "Nedēļa" konstatē, ka šo noteikumu izpilde vai nu netiek kontrolēta nemaz, vai arī to veic tikai formāli un vienpusēji, un, pat ja pārkāpumi tiek atklāti, nekāds sods nedraud.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
To, kādi ir privatizācijas noteikumi, protams, nosaka valsts akciju sabiedrība "Privatizācijas aģentūra" (PA). Tā pati šos noteikumus izstrādā, apstiprina un arī kontrolē to izpildi. Viss tātad atkarīgs no PA godaprāta, taču nav īstas pārliecības, ka kontrole notiek efektīvi.

Neapšaubot PA kompetenci, "Nedēļa" pēc nejaušas izvēles principa iepazinās ar dažu objektu privatizācijas pabeigšanas dokumentiem un konstatēja, ka vairākos gadījumos nav izpildīti vai nav kontrolēti privatizācijas noteikumi, kas paredz ne tikai samaksu par privatizēto objektu un investīcijas attīstībā, bet arī rūpes par vides aizsardzību un darba vietu saglabāšanu. Vienā gadījumā sarucis darba vietu skaits, otrā gadījumā – nav atvēlēti līdzekļi vides aizsardzībai, trešā gadījumā – privatizācija ir vienkārši neloģiski pabeigta, jo nebija iegūstama informācija par privatizētāju. Lūk, daži piemēri!

Privatizācijas brīnumi

  • 1994. gada 14. jūnijā Finanšu ministrija ar akciju sabiedrību "Ritales" noslēdza nomas līgumu ar izpirkuma tiesībām par Valsts Jelgavas ādu rūpnīcas privatizāciju. Šā gada 17. maijā PA valde apstiprināja, ka privatizācija ir pabeigta. Līgumā par nomu ar izpirkuma tiesībām tika paredzēts "maksimāli nodrošināt darbiniekus ar darba vietām". Līgumā gan netika paskaidrots, ko nozīmē "maksimāli nodrošināt". Taču darba vietu skaits uzņēmumā samazinājās – 1996. gadā ādu rūpnīcā strādāja 168 darbinieki, pērn jau gandrīz trīs reizes mazāk – 60.
  • 1994. gada 27. aprīlī Finanšu ministrija ar SIA "Būvuzņēmums Ķekava" noslēdza līgumu par Valsts būvuzņēmuma "Ķekava" nomu ar izpirkuma tiesībām. Šā gada janvārī PA valde apstiprināja, ka privatizācija ir pabeigta. Valsts kontrole 1999. gada 23. aprīlī ir sniegusi atzinumu, ka privatizācijas galvenie nosacījumi (tātad ne visi!) ir izpildīti. Atbildība par to, ka visi privatizācijas noteikumi nav īstenoti, netika prasīta, un arī nekāds sods nevienam netika piemērots. Privatizācijas pabeigšanas dokumentos teikts, ka "objekta darbības profils saglabāts līdz 1996. gadam". Tātad šajā laikā būvuzņēmums konkrēti nodarbojās ar celtniecības darbiem. Bet pāris rindkopu tālāk – informācijā par Valsts būvuzņēmuma "Ķekava" nomas ar izpirkumu līguma saistību izpildi rakstīts: "Vides aizsardzības pasākumiem līdzekļi netika tērēti sakarā ar to, ka (uzņēmums) neveica saimniecisko darbību". Tā arī nav skaidrs, kā varēja kaut ko celt un būvēt, neveicot saimniecisko darbību. Rodas pamatotas aizdomas, ka saimnieciskā darbība "nenotika" viena iemesla dēļ – lai uzņēmumam nebūtu "jāparedz līdzekļi vides aizsardzībai", kā to prasīja privatizācijas nosacījumi. Iznāk, ka celtniecības firma "Ķekava" speciāli nodibināta, lai tikai neko nebūvētu, tādējādi negandējot dabu un ļautu dzīvot norās mītošiem kukainīšiem.
  • 2004. gada 19. augustā PA valde apstiprināja Valsts nomas uzņēmuma "Ausma" ražotnes Rīgā, Bramberģes ielā 33 privatizācijas pabeigšanu. Pie ražotnes ir tikusi SIA "Latgumija", kaut arī nav ievēroti vairāki privatizācijas nosacījumi. Tika paredzēts, ka privatizētāji ar darbu nodrošinās vismaz 20 strādniekus, bet to skaits pakāpeniski saruka: 1994. gadā – 18, 1995. gadā – 14, 2001. gadā – 11, 2003. gadā – 9. Pretēji nosacījumiem netika paredzēti līdzekļi vides aizsardzības pasākumiem. Taču Lielrīgas reģionālā vides pārvalde 2003. gada 18. septembrī sniegusi izziņu, ka "SIA "Latgumija" saimnieciskā darbība atbilst vides aizsardzības prasībām". Īstenībā "Latgumija" ir pelnījusi pasaules ekologu ievērību, jo līdz šim vēl nav zināms gadījums, kad kāda sintētisko materiālu (šajā gadījumā – gumijas) ražotne spēj perfekti izpildīt visas vides aizsardzības prasības, šajā jomā desmit gadus pēc kārtas neieguldot ne santīmu.
  • 2004. gada 10. augustā PA valde oficiāli pabeidza Valsts ražošanas komercfirmas "Latvijas tara" Rēzeknes taras uzņēmuma privatizāciju. Par šī uzņēmuma privatizāciju valsts kasē iemaksāti 3000 latu, un ar to pietika, lai visa interese par privatizēto uzņēmumu, kas nonāca paju sabiedrības "Rēzeknes galdnieks" īpašumā, beigtos. Privatizācija pabeigta, lai gan firmas profils ir saglabāts tikai līdz 1999. gadam, un kopš 2000. gada par privatizēto objektu "nav informācijas". Uzņēmums laikam bija tik sīks un tie pāris tūkstoši valsts budžetā bijuši nebijuši, ka PA centusies no tā pēc iespējas ātrāk atkratīties. Privatizācija pabeigta, un to apliecina dokuments, kura beigās kā īstens paskaidrojuma šedevrs stāv rakstīts: "Paju sabiedrība "Rēzeknes galdnieks" uz atkārtotiem Privatizācijas aģentūras informācijas pieprasījumiem nav sniegusi privatizācijas pabeigšanai nepieciešamo informāciju. Paju sabiedrības "Rēzeknes galdnieks" ieceltā direktora pilnvaras ir beigušās 2000. gada 18. maijā, sabiedrības atrašanās vieta nav zināma un gada pārskati nav sniegti kopš 2000. gada". Tātad Latvijā ražošanas uzņēmumu var privatizēt nezināma persona uz sev vien tik zināmiem nosacījumiem. Valstij par to nav ne daļas.
  • 2004. gada 29. aprīlī PA valde apstiprināja Valsts celtniecības montāžas uzņēmuma "Bauskas būvnieks" privatizāciju, kaut gan bija pamatotas šaubas, ka privatizētājs, SIA ar analoģisku nosaukumu "Bauskas būvnieks", nav izpildījis visus privatizācijas nosacījumus. Privatizācijas process tika sākts 1994. gadā, bet 2003. gadā "Bauskas būvnieku" Zemgales apgabaltiesa atzina par maksātnespējīgu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka PA vajadzēja pārliecināties vienīgi par to, vai par privatizāciju ir samaksāti 96 689 lati, tai vajadzēja arī konstatēt, vai ir izpildīti pārējie privatizācijas nosacījumi. Ar vieglu roku PA valdes priekšsēdētāja Māra Līdumniece parakstīja privatizācijas pabeigšanas dokumentu, kura pielikumā par vides aizsardzības un sociālo garantiju izpildi ierakstīts: "Nav informācijas par līdzekļu izlietojumu vides aizsardzībai" un "Nav informācijas par likumā noteikto kompensāciju izmaksu atlaistajiem darbiniekiem". Vismaz pieklājības pēc PA varēja painteresēties, vai privatizācija nav nodarījusi zaudējumus strādniekiem vai sagandējusi apkārtējo vidi.

PA ir optimiste

PA kontroles sektora vadītāja Inese Eihvalde gan "Nedēļai" teica, ka viss norit perfekti un ka visi privatizētāji, kuri objektu privatizāciju ir pabeiguši, "visus nosacījumus ir izpildījuši un daudzos gadījumos pat pārpildījuši". Ja arī ir kādas atkāpes no nosacījumiem, tās esot tik nebūtiskas, ka nav pamata satraukumam. Piemēram, kāds nav paspējis objektu ierakstīt Zemesgrāmatā. Ja kāds nav spējis nodrošinat attiecīgu darba vietu skaitu, tad komersants par to ir VID ir samaksājis "soda naudu" – minimālā alga x 140% x 6 mēneši x koeficients 1,4. Arī vispārējā privatizācijas statistika esot iepriecinoša: privatizētāji pārņēmuši parādsaistības par 175 miljoniem latu, solīto 129 miljonu latu vietā objektos investējuši daudz vairāk – 251 miljonu, bet 52 000 darbinieku vietā nodarbina 61 200 strādniekus. Kā veiksmīgus privatizācijas gadījumus viņa min "Laumu", "Liepājas metalurgu", Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, Daugavpils pievadķēžu rūpnīcu un citus. Neveiksmīgas privatizācijas gadījumus viņa neminēja. Tādu neesot daudz, un pārsvarā privatizācija izbeigta gadījumos, kad privatizētājs atzīts par maksātnespējīgu un no tā vairs neko nevar ne piedzīt, ne pieprasīt.

Bravūrai nav iemesla

PA mājas lapā iegūstama informācija par objektiem, kuros pēdējos mēnešos privatizācija izbeigta (respektīvi – privatizācija bijusi neveiksmīga), un tie ir: Daugavpils gaļas kombināts, valsts uzņēmuma "Montāžnieks" specializētās katlu montāžas darbu ražotne Rīgā, Guberņciema ielā 8, Rēzeknes piena konservu kombināts un valsts Rēzeknes saldētava, valsts velteņu fabrika "Limbažu filcs", valsts akciju sabiedrība "Stendes labība", keramikas un daiļamatnieku izstrādājumu ražošanas valsts uzņēmums "Latvijas keramika" Jelgavā, Rīgas ielā 67, valsts Talsu mežrūpniecības saimniecība, valsts metāla un kokapstrādes kombināta "Smiltene" Apes cehs, valsts akciju sabiedrība "Liepājas labība".

Sarakstu varētu vēl turpināt. Tas nozīmē, ka šajos objektos nav veiktas investīcijas, nav saglabātas darba vietas, nav izpildītas vides aizsardzības normas u. tml. Inese Eihvalde teic, ka neviens arī neveic kontroli, vai šie uzņēmumi nav kļuvuši par maksātnespējīgiem tikai fiktīvi – lai izvairītos no privatizācijas noteikumu izpildes. Agrāk PA valdes sēdēs piedalījās Valsts kontroles (VK) pārstāvis un bija lietas kursā par visiem privatizācijas procesiem. Tagad Valsts kontrolē Privatizācijas procesa revīzijas departaments ir likvidēts un VK tikai izlases veidā un paretam pārbauda PA darbu. VK preses sekretāre Līva Ulmane "Nedēļai" teica: "Privatizācijas aģentūru atsevišķi vairs nekontrolējam, jo lielais privatizācijas vilnis jau ir beidzies". "Nedēļai" gan gribētos iebilst, ka process vēl rit pilnā sparā. Pašlaik rindā uz privatizāciju gaida apmēram 400 objektu, un paredzams, ka drīzumā privatizācijai tiks nodoti vēl citi uzņēmumi.

Cik godprātīgi norit privatizācijas process, "Nedēļai" nevarēja pateikt arī neatkarīgie ekonomikas eksperti. Ekonomists Roberts Remess teica: "Nezinu, jo neesmu redzējis, ka kāds par šo problēmu būtu veicis pētījumu. Nav informācijas arī par to, ka kāds to veiktu". Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte piebilda: "Vēlēšanās kontrolēt privatizācijas procesu ir, bet nav iespēju. Privatizācijas procesa sākumā bija pārāk daudz bravūras un pārāk daudz optimisma".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form