Šonedēļ Liepājas teātris atzīmē savu 100.jubileju un šajā zīmīgajā reizē varbūt ir lietderīgi mēģināt izvērtēt, kas ar Latvijas vecāko profesionālo teātri noticis pēdējos gados un kādu ceļu tas varētu izvēlēties pēc šīm zīmīgajām gadsimtu krustcelēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Ja gribētos atsaukties uz banālo teicienu par pirmajiem simts, kas tie grūtākie, tad jāatzīmē, ka Liepājas teātrim, tāpat kā daudzām mākslas un kultūras iestādēm Latvijā, smagākie brīži pienāca pēc neatkarības atjaunošanas. Dažbrīd gan liekas, ka šis pārmaiņu laiks, reizēm ritējis saskaņā ar notikumiem un attīstību valsts mērogā, bet reizēm gājis sev vien zināmu taku, ir ieildzis un pēdējo gadu notikumi liecināja, ka tas var būt bīstami. Arī teātra pastāvēšanai.

90.gadu beigās Liepājas teātra vadības grožus pārņēma Maruta Pāvelsone, kuras vadības stils daudzām mākslinieciskām dvēselēm nebija pieņemams, un teātris, kaut arī ieguvis spožu fasādi, izremontētas atejas un daudzus citus taustāmus un skatāmus labumus, strauji sāk zaudēt būtiskāko - saturu. Kādu laiku grūstošo iekārtu palīdzēja stutēt fantastiski veiksmīgais rokoperas "Kaupēn, mans mīļais" iestudējums, kas plūca kritiķu atzinības laurus un priecēja skatītāju sirdis arī ārpus Liepājas. Tomēr viss labais reiz beidzas un, juzdams beigu tuvuma smaku, no amata atkāpās teātra mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs. Drīz no teātra aizgāja arī Pāvelsone, tomēr juku laiki Liepājas skatuves mākslas templī turpinājās vēl vairāku gadu garumā un direktori kā nāca, tā gāja, savukārt mākslinieciskā vadītāja amatam pēc ilgākas meklēšanas piemērots kandidāts tika atrasts kaimiņzemē Lietuvā – radošos grožus pārņēma Rolands Atkočūns. Bet, sākoties jubilejas sezonai, par Liepājas teātra direktoru kļuva aktieris un režisors Ivars Lūsis.

Zināmā mērā piepildījās bažas, ka brāļu lietuviešu teātra mākslas tradīcijas konservatīvajiem liepājniekiem zināmā mērā varētu būt svešas un tādēļ atgrūžamas. Bet, ja atmet runas par lietuviešu masveida ienākšanu Liepājā un teātra sagrābšanu savās rokās, ka arī dažādas citas uz pārprasta patriotisma balstītas tēzes, tad jāsecina, ka radošajā jomā teātris lēni, tomēr atgūst savu skatuves garšu un arī skatītāju uzticību un par to liecina arī pieaugošais izrāžu apmeklējums. Eksperimenti ar lietuviešu viesrežisoru invāziju bērnu izrāžu frontē pagājušajā sezonā gan piedzīvoja izgāšanos, tomēr nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Šobrīd Lietuvas teātra meistaru plūsma Liepājas virzienā ir piebremzēta un jaunā direktora Lūša stāšanās amatā ļauj cerēt uz, kaut arī lēnu, bet tomēr veseļošanos.

Jau sēžoties direktora krēslā, Lūsis norādīja uz to, ka Liepājas teātrim vēsturiski ir bijušas stabilas muzikālā teātra tradīcijas, kas, iespējams, bijis par iemeslu, kādēļ teātris pratis izdzīvot visdažādākajos laikos un pārvarēt ne tādas vien grūtības. Arī pēdējā lielā veiksme – "Kaupēns" – nāk no šī žanra plauktiņa, tādēļ nebūtu saprātīgi šīs tradīcijas nodot aizmirstībā un akli meklēt jaunas mākslas valodas izpausmes veidus. Pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti – nākamo sezonu teātris iesāks ar muzikālu iestudējumu (mūzikls pēc E.Zālītes romāna "Agrā rūsa" motīviem), arī šogad bijuši vairāki veiksmīgi aktieru koncerti un izrāde bērniem "Sniegbaltītes skola" (jāpiebilst, paša direktora režijā). Vecākās paaudzes skatītājiem noteikti labā atmiņā vēl ir pagājušā gadsimta 50., 60. un 70.gadi, kad teātra muzikālais repertuārs priecēja ar savu daudzveidību. Nenoliedzami, mainās laiki un arī skatītāju prasības līdz ar tiem, tomēr pamatvērtības, kuras liepājnieki sagaida no sava teātra, ir un paliek tās pašas – lai var pasmieties, bet šad tad arī pārdomās iegrimt un arī kādu asaru notraukt, lai ir kur aci piesiet un lai ausij tīkami, nu, tā lai būtu viens "feins teijāters".

Sakarā ar pēdējos gados piedzīvoto aktieru trupas pakāpenisku samazināšanu, Liepājas teātris pašlaik saviem spēkiem liela mēroga uzvedumu nevar "pacelt" un arī I.Lūsis nenoliedz, ka iestudējumos tiks pieaicināti viesmākslinieki. Tas notiek jau šobrīd un šīs sezonas spilgtākais neliepājnieks uz Liepājas teātra skatuves neapšaubāmi ir Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons, kurš nu jau spēlē divās vēju pilsētas teātra izrādēs. Veiksmīgi turpinās arī sadarbība ar vairākiem viesrežisoriem no galvaspilsētas un pamazām Liepājas teātris dziedē pēdējās desmitgades laikā cirstās brūces un sāk uzņemt rimtu soli.

Savulaik, šķoboties teātra pamatiem (lasi: aktieru trupai pašķīstot) klīda baumas, ka tas tiek darīts apzināti, lai Liepājas teātris izbeigtu pastāvēt kā repertuāra teātris, bet pastāvētu tikai uz atsevišķiem projektiem. Tikpat ļaunas mēles melsa, ka kādam dikti patīkot teātra ēka, kur varētu lielas lietas paveikt, ja tikai tie aktieri nemaisītos pa kājām. Kā daudzos gadījumos, gan jau nav dūmu bez uguns, tomēr līdz šādām galējībām nevienam (ne)darbonim teātri neizdevās novest un pašreizējie procesi liecina, ka tas, vismaz drīzumā, nenotiks.

Skaidrs, ka simtgades sliekšņa pārkāpšana nebūt nav tāda robeža, aiz kuras beigsies viens teātris un sāksies pavisam cits. Arī dzīves teātra ritējums akli nepakļaujas gadaskaitļu maiņām, un arī Liepājas teātris joprojām atradīsies savā vecajā vietā. Protams, tas mainīsies līdzi laikam un saviem iekšējiem attīstības likumiem. Dievs dod, lai tas notiek dabiski, nevis gudru padomdevēju no malas uzspiesti.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form