Latvijas tauta gadu simtos ir veidojusies kā augsti izglītota un inteliģenta nācija. Tās pārstāvji ir kopuši un saglabājuši tautas labākās tradīcijas. Mūsu mūziķu, mākslinieku, zinātnieku vārdi ir pazīstami plašajā pasaulē ar darbiem, kuriem ir ne tikai praktiska, bet arī augsta morālā un ētiskā vērtība. Mūsu tautas dziesmu un deju svētki ir milzīgs tam apliecinājums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau Latviešu tautas pasakās ir pausta nosodoša attieksme pret negodīgumu. Tajās ganu zēns uzvar nelabo, alkatība tiek sodīta, bet devējam tiek atdarīts ar labu. Bijām lolojuši sapni par spēcīgu, neatkarīgu valsti, kurā visi tās sabiedrības slāņi būtu pārtikuši un dzīvotu laimīgi. Senči mūs ir audzinājuši būt atbildīgiem par saviem darbiem, ievērot morāli un ētiku, lai cītīgi strādājot veicinātu valsts, ģimenes un cilvēku labklājību. Palīdzot viens otram, esam tikuši pāri daudziem vēstures un dzīves pārbaudījumiem. Cerot uz jaunu, laimīgāku dzīvi, vienoti dziesmotajā revolūcijā atguvām Latvijas neatkarību.

Kā lai mācām mūsu bērniem godīgumu, darba tikumu, ja gandrīz 20 gadus Latviju pārvalda kliķe, kas visus šos gadus ir apzagusi valsti, pārvēršot to par vienu no nabadzīgākām Eiropas Savienības valstīm? Diemžēl šī tendence nemazinās. Arī šodien valdības vadītājs runā par sarkanajām līnijām, kuras jau sen ir pārkāptas. Apzagti pensionāri, mazu bērnu māmiņas, izpostīta vēl nesakārtotā medicīnas aprūpe, tiek samazinātas algas uz mazturīgā iedzīvotāju slāņa rēķina. Tiek palielināti nodokļi.

Kā lai stāstām saviem bērniem par morāli, ja Latvijas tautas lielākā daļa ir nonākusi izmisuma, nabadzības un, bieži vien, bezizejas situācijā? Kā ieaudzināsim nākamajām paaudzēm patriotisma jūtas par savu valsti, ja vairs nevaram ticēt valdībai, kuras tiešais pienākums ir nodrošināt tautas labklājības pieaugumu. Dažu simtu miljonu dēļ valdība ir gatava parakstīt tādus dokumentus, kuru rezultātā mēs no neatkarīgas tautas paliksim par vergiem. Ir labi zināms, ka SVF ieteikumi un rekomendācijas nebūt nesekmē kredītņēmēju valstu dinamisku izaugsmi, bet ir vērsti uz valsts piesaisti starptautiskām finanšu plūsmām. Vai Latvijā atradīsies kāds politiķis, kurš uzņemsies atbildību par to, ja Latviju piemeklēs tāds pat liktenis kā s citas valstis, kuras saņēmušas SVF aizdevumus, faktiski ir zaudējušas neatkarību un piedzīvojušas nacionālās ekonomikas krahu (Dienvidslāvija, Ruanda, Somālija, Ekvadora, Meksika, Peru, Argentīna)?

Katru dienu plašsaziņas līdzekļos dzirdam un lasām, ka jāsamazina izdevumi, bet nedzirdam, ka kāds sācis domāt, kā valsts varētu palielināt ienākumus? Nekad neesmu piekritis tam, ka valsts var iztikt vienīgi no nodokļiem. Pasaules pieredze pierāda pretējo. Tikai attīstot un veicinot izglītību, investējot inovatīvos projektos strauji tiek attīstīta valsts ekonomika. Samazinot izdevumus šādiem mērķiem valsts ekonomikas attīstība palēnināsies vai vispār apstāsies. Latvijas neoliberāli orientētā valdība nodarbojas ar tīru populismu, stāstot tautai, ka 2012. gadā krīze mazināsies. Kam? Bagātajiem? Viņiem jau arī šodien krīzes nav. Arī šodien bagāto galds ir bagātīgi klāts. Nekaunīgi ar 6 ciparu skaitļiem tiek maksātas algas, miljonāri netiek pilnā mērā aplikti ar IIN. Arvien tiek atlikts jautājums par progresīvā nodokļa ieviešanu. Par nieka grašiem tiek izpārdota Latvijas zeme. Valdības izveidotās ekonomikas atveseļošanas grupas darbs un valdības pārrunas ar SVF ir pretrunā viena otrai. Ja pirmie vismaz kaut kā mēģina rast risinājumus krīzes situācijā, tad otrie, tieši pretēji, noslēdzot līgumus ar EK un SVF, piekrītot pēdējo prasībām, faktiski tikai pasliktina situāciju. Vai tad šodien mēs jau neredzam, kur noveda 18% PVN paaugstināšana uz 21%? Pazeminoties iedzīvotāju labklājībai, turpinoties bezdarba pieaugumam, pensiju un algu samazinājumam - ir mazinājusies iedzīvotāju pirktspēja. Līdz ar to tirgotāji ir spiesti samazināt cenas. Rezultātā valsts ieguvums no 21% likmes piemērošanas ir zemāks nekā tas būtu bijis pie likmes 18%. Tālāka, zinātniski nepamatota, valsts attīstības interesēm neatbilstoša, sasteigta nodokļu palielināšana, pensiju samazināšana var novest Latviju līdz sociālam sprādzienam, kad ne tikai iedzīvotāji, labākas dzīves meklējumos, bet arī uzņēmēji pametīs valsti un Latvijas tauta izejot ielās vairs negribēs dziedāt. Populistiski ir arī solījumi rudenī samazināt apkures cenas. Latvijā netiek ražoti energoresursi siltumapgādei. Vēl joprojām mēs esam atkarīgi no Krievijas gāzes un pasaules naftas cenām. Ja tās celsies, tad augs arī apkures cenas. Patīk mums vai nē, bet nevienu no pasaules lielajām ekonomikām neinteresēs Latvijas vajadzības. Bet mums pašiem iespēju ir atliku likām – kūdra, saules enerģija, atkritumu pārstrādes lieljaudas uzņēmumi, kuru saražotais siltums sildītu mājokļus un karsētu ūdeni, ātrgaitas vilcienu projektēšana un ražošana, daudz citu projektu, kuru rezultātā valsts stiprinātu savu ekonomisko un finansiālo neatkarību. Bet tam ir vajadzīga politiskā griba, investīcijas un atbildība. Taču mūsu valdība acīm redzot gaida, ka privātie uzņemsies šo iniciatīvu, lai veidotu valstī kārtējo monopolistu.

Faktiski visus šos gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas valstī pie varas ir bijuši neoliberālisti (izņ. 7. Saeimu). Pie kā tas ir novedis mēs, godājamie, jūtam uz savas ādas. Cerēt uz valstsvīru sirdsapziņas un kauna sajūtas pamošanos nav nekas vairāk kā lieka laika tērēšana. Šaubos, ka šādām smalkām lietām ir vieta mūsu kungu galvās.

Ir pienācis laiks visiem patiesiem sociāldemokrātiem apvienoties, lai apkopotu visus resursus cīņā par uzvaru nākamajās Saeimas vēlēšanās. Vēlētājam skaidri un gaiši jāpasaka, ka valsts un sabiedrības intereses ir augstākas par privāto biznesu, ka līdzdarbojoties valsts virzītos un investētos projektos viņi gūtu peļņu, bet nepaliktu par valsts uzņēmumu īpašniekiem. Savukārt valsts piedalītos privātajos inovatīvajos projektos - garantiju un subsīdiju veidā. Pakāpeniski atkal atjaunotos valsts īpašumi ražošanas jomā. Pelnot valsts daudz efektīvāk varētu piešķirt mērķdotācijas nozarēm un projektiem, kuriem tās nepieciešamas, līdz ar to samazinātos valsts ārējais parāds.

Jāsakārto attiecības starp valsti un uzņēmējiem. Sakārtota uzņēmējdarbības vide, viennozīmīgi traktējama likumdošana, atklātība un godīga konkurence, skaidri saprotama, reāla valsts līdzdalība ES fondu līdzekļu apguvē būtu bagātīga augsne, kurā sekmīgi vairotos Latvijas eksports un Latvijā ražotā prece kļūtu arvien konkurentspējīgāka pasaulē. Tikai valsts ir atbildīga, lai uzņēmējdarbības vide kļūtu pievilcīga Latvijas iedzīvotājiem. Privātuzņēmēju finansēšanas un garantiju izsniegšanas jomā būtu jāievēro princips: jo lielāka uzņēmuma vai projekta pievienotā vērtība, jo lielāka valsts līdzdalība šo projektu apgūšanā. Esošās ekonomiskās krīzes situācijā būtu lietderīgi apturēt visus valsts izsludinātos tenderus, arī tos, kuros ir noteikts uzvarētājs. Tāda darbība nenestu zaudējumus. Finanšu līdzekļi valstī būtu tērējami tikai galīgas nepieciešamības gadījumā. Šo mērķu sasniegšanai nepieciešams efektīvi izmantot valsts augstāko mācību iestāžu zinātnisko potenciālu uz šo iestāžu bāzes. Piešķirot attiecīgu finansējumu, veidot nozaru ekspertu grupas, kuru lēmumi būtu noteicošie līdzekļu piešķiršanai konkrētiem projektiem. Tādām ekspertu grupām vajadzētu uzticēt arī kontroles funkcijas projektu īstenošanas gaitā. Izglītības likumā vajadzētu noteikt, ka valsts augstāko mācību iestāžu pienākumos ietilpst arī Latvijas tautsaimniecības projektu izstrādāšana attiecīgās nozarēs, piešķirot šiem mērķiem papildu līdzekļus.

Nepieciešama valsts finanšu centralizācija, kuras rezultātā visu valsts, pašvaldību un valsts uzņēmumu līdzekļi tiktu virzīti tikai caur valsts kasi. Izņēmums būtu darba samaksas, kuras tiktu virzītas caur komercbankām. Pretējā gadījumā var veidoties jauni “Parexi”, komercbanku bankroti kurās ieguldīti valsts un pašvaldību līdzekļi.

Bez šaubām, šeit izklāstītās problēmas ir tikai neliela daļa no valsts problēmu kopuma. Nepieciešams izstrādāt pilnīgi jaunu sociāldemokrātijas, ja vēlaties, sabiedrības demokrātijas principiem atbilstošu, zinātniski pamatotu ilgtermiņa valsts attīstības plānu.

Jāatzīmē, ka arī agrāk valdība ir centusies veidot šādus plānus. Piemēram NAP (Nacionālais attīstības plāns), kurš tika uzsākts V.Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā. Taču politiskās rebes valdošo partiju vidū ir galvenais iemesls, kāpēc šis plāns aizvien paliek uz papīra. Tikai izcīnot uzvaru Saeimas vēlēšanās, iegūstot reālu varu, mēs varam cerēt uz šī plāna realizāciju dzīvē. Pretējā gadījumā tam būs rekomendējošs raksturs un tas, kā daudzi citi valsts attīstības projekti, tiks izgāzts politiķu un birokrātu aizmirstības mēslainē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form