Par padomju laikiem bija tāds izteikums: “valsts izliekas, ka mums maksā, mēs savukārt, ka strādājam”. Šobrīd to noteikti var attiecināt uz studentiem: “valsts izliekas, ka tā nodrošina iespējas katram brīvi iegūt augstāko izglītību, studējošie savukārt, ka viņi studē”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Proti, no vienas puses, studētgribējošā iespēja apmaksāt savu studijas maksu vai nu spējot tikt augstskolā par valsts budžeta līdzekļiem, vai arī tikt pie valsts garantētā kredīta. Bet tā ir tikai viena puse. Otra puse, kas nav nemazāk būtiska, ir studējošā sociālā nodrošinātība – viņa iespējas sevi nodrošināt. Vienmēr ar prieku nosakām, ka labi tas ir ļoti labi, ja vecāki spēj uzturēt. Patiesi labi, ja var. Bet tādu ir pārāk maz. Un nekas nenosaka, ka viņiem tas būtu jādara. Citas iespējas bez bagātajiem radiem.

Ir protams, pieejams studējošā sociālais kredīts, kas par laimi jau laiciņu ir divtik lielāks nekā tas bija sākotnēji. Tātad atzīts, ka tas nav bijis pietiekams studētgribējošā labvēlīga sociālā nodrošinājuma garantēšanai. Bet tomēr tā apjoms joprojām ir zem krīzes iztikas minimuma. Bet mēs runājam par studējošo jaunieti. Te ir jāņem vērā, ka viņam vai viņai ir jātērē zināmi līdzekļi mācību literatūrai, un jaunākā literatūra, pamatā tikai svešvalodās, nav no tām lētākām.

Jaunajam organismam, lai tā ļautu saimniekam sekmīgi nodoties studijām, ir nepieciešams pilnvērtīgs uzturs, bagātīgs ar vitamīniem utml., kā arī aktīvs, veselīgs dzīvesveids, vislabāk sportošana. Tātad vēl papildus izdevumi. Tad vēl viena lieta, par kā nepietiekami darītu gaužas darba devēji, - jaunietim ir jāgūst praktiskā pieredze darboties, strādāt patstāvīgi vai komandā, komunicēt, sadarboties ar citiem, efektīvi iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, attīstīt savas starppersonu un saskarsmes prasmes (interpersonal skills), kam nebūt nav tieši algota darba strādāšana.

Rietumeiropā vairums studentu šīs prasmes izkopj iesaistoties sabiedriskās (studentu) organizācijās, interešu klubos utml. (pamatā tie nav kori un citi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, kaut arī tajos jaunieši nav mazums, proti, tos praktiski atceras kā vienīgos atbalstīšanas vērtus Latvija. Protams, jābrīnās, ka finansējums, ko tie tomēr saņem, ļauj viņiem sasniegt vērā ņemamus panākumus. Vēl labākā situācijā varbūt ir profesionālie sportisti, bet par viņu finansu iztrūkumiem presē bieži var lasīt. Tātad atgriežoties pie sabiedriskām organizācijām, tas, kas notiek ārvalstīs par valsts līdzekļiem, pie mums – no savas kabatas.

Varam lieku reizi pieminēt jau visur citur labi pieminēto A.Maslova vajadzību piramīda – kaut nosacīti, tomēr parāda likumsakarības – students labi studēs tikai tad, kad viņš būs apmierinājis savas pamatvajadzības (arī uz sociālo drošību un nodrošinājumu).

Tātad rezultāts ir viegli paredzams – vēlies studēt, strādā un pelni iztikšanu. Bet tālāk seko, ka ja vēlies strādāt, tad strādā – tavas studijas ir tava personīgā (privātā) padarīšana un nedari to darba laikā. Tāpēc nav brīnums, ka studenti laika trūkuma dēļ iziet arī uz plaģiātismu, citu studējošo darbu vai viņu darbaspēka apmaksātu izmantošanu.

Un ceru, ka arī citi piekrīt, ka šī shēma labi iezīmē, ka patiesībā īstenais zaudētājs šajā visā plaģiātisma lietā ir pati valsts. Tā izliekas, ka rūpējas par savu attīstību un ekonomisko un labklājības augšupeju nākotnē, bet patiesībā tā tikai bremzē šo procesu ātrāku norisi, jo nerūpējas par jauno speciālistu, ekspertu sagatavošanu. Pilsoņa tiesības uz izglītību, tāpat kā bērna tiesības uz dzīvību nebeidzas ar to, ka valsts garantē iespēju piedzimt – kļūt par studentu, tas ir tikai sākums – valstij ir arī jāgarantē, ka bērns var pilnvērtīgi attīstīties, būt sociāli nodrošināts un pēc pilngadības sasniegšanas ar to šī indivīda pamatvajadzības apmierināšana nebeigsies. (Diemžēl Latvijas likumdošana nenosaka, kas ir jaunietis – eksistē dažādi normatīvie akti, kas ir saistoši tikai atsevišķām iestādēm un struktūrām. Taču ceru, ka Latvija, apliecinot savu gatavību iestāties ES, atrisinās arī šo sasāpējušo jautājumu.)

Tāpēc, valsts izliekas, ka viņa garantē katra pilsoņa tiesības uz izglītību, studējošie tad nu arī izliekas, ka viņi pilda savus pienākumus apzinīgi mācīties. Vēlāk tas turpināsies, ka strādājošie izliekas, ka maksā nodokļus, aktīvi iesaistās sabiedriskajos procesos, piedalās lēmumu pieņemšanas procesos un apliecina, ka dzīvo demokrātiskā valstī.

Cik ilgi vēl valsts atbildīgie izliksies, ka viņi mīl šo valsti (valsti raksturo teritorija, cilvēki un vara – to, ka mīl varu ir viennozīmīgi skaidrs un arī kuri tie ir, teritorija arī ir gandrīz pilnībā noteikta, kuru tad nu varētu mīlēt, bet tā drīz atkal var kļūt ļoti plašu un lielu ..., bet kad sāks mīlēt cilvēkus?)

***

Latvijas Jaunatnes Padome ir 1992. gadā dibināta jaunatnes sabiedrisko organizāciju apvienība, kuras misija ir jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošana un interešu pārstāvēšana, sekmējot jaunatnes organizāciju nozīmību, veicinot to attīstību, sadarbību un iesaistīšanos sabiedriski politiskajos procesos, lai nodrošinātu demokrātiskas sabiedrības veidošanu un vērtību pārmantošanu Latvijā.

LJP apvieno jaunatnes nevalstiskās organizācijas visā Latvijā, kuras pārstāv ļoti plašu organizāciju darbības spektru – ekoloģiskās, kristīgās, politiskās, kultūras, veselīga dzīvesveida, sociālā darba, sporta un citas organizācijas. Tās nodrošina jauniešu neformālo izglītību un līdzdalību sabiedrībā notiekošajos procesos.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form