Gana esam dzirdējuši par to, ka mums esot laba pensiju sistēma, kuru par paraugu gatavas ņemt arī citas valstis. Tiešām, optimistiski raugoties no manas, jauna cilvēka, perspektīvas, kurš varētu nopelnīt pietiekami daudz savā mūžā, lai ar nodokļiem dažāda līmeņa pensiju fondos sakrātu sev pieklājīgu finansu kapitālu vecumdienām, šī sistēma mani apmierina. Tomēr ir viens "BET". Mūsu premjerministra bieži piesauktais "BET: šai sistēmai ir viena liela problēma – paši pensionāri. Mūsu vecāki un vecvecāki - bijušie skolotāji un dakteri, strādnieki un zemkopji, tēvoči un tantes, tie, kas bērnībā mums bija paraugs un audzinātāji. Visi tie, kas ir nosirmojuši laikā, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība. Vairums šo cilvēku ir spiesti dzīvot zem iztikas minimuma. Un iztikas minimums nav kaut kāds mistisks lielums, tā ir konkrēta summa - 154 lati mēnesī.Taču pārsvarā pensionāri vidēji saņem ap 100 - 120 latiem.
Katru reizi, kad ieeju veikalā, šausminos par siera un maizes cenu, taču pērku. Vai esat sev kādreiz uzdevuši jautājumu, cik gan ilgi dažkārt pensionārs stāv pie maizes stenda, iekams izvēlas pirkumu? Un kādas domas, kādi aprēķini riņķo viņa galvā? Maizi ņemšu, desu lētāko, sieram nesanāks, kas paliks komunālajiem? Vēl grūtāk šādas izšķiršanās ir tiem, kuriem bērni nespēj palīdzēt. Jā,pensijas tiek indeksētas. Taču izmaksas tajos sektoros, kas svarīgi pensionāriem, – elektrība, gāze, apkure, pārtika –ir krietni augstākas nekā kopējā inflācija. Cenas produktiem un pakalpojumiem, kas ir nepieciešami izdzīvošanai, būtiski cēlušās salīdzinājumā ar citām precēm.

Var jau, protams, uztvert šos cilvēkus kā statistikas vienības, kuru stabiņš tabulā katru gadu samazinās. Samazinās, jo cilvēki vienkārši nomirst. Taču aiz tā visa ir cilvēku mūži, ciešanas un centieni. Daudz runājam par to, ka demogrāfiski sarūkam, tomēr jāatzīst, ka šīs problēmas risinājums nav tikai jaunu ģimeņu veidošanā un bērnu dzimstībā,bet ir taču jāveicina arī cilvēku dzīves ilgums. Ar šādu pensiju cilvēks sevi nevar apārstēt un piekopt veselīgu dzīves veidu. Ne velti Latvijā cilvēku dzīves ilgums ir par 10 gadiem īsāks nekā Francijā.

Runā, ka teicienu "laime nav naudā" izdomājuši bagātie, lai nabagie tos nenosistu. Šķiet, arī valdība cenšas īstenot šo principu vienā jomā, kamēr citās operē ar milzīgām summām.

Šobrīd mēs klusējot prasām vecākajai paaudzei upurēties mūsu labā un rāmi pamest šo sauli. "BET" varbūt ir arī cits veids? Varbūt mēs tomēr varam sabalansēt valsts budžetu un, ja to nevaram, tad spējam mainīt nodokļu sistēmu, tā lai valstī. ja ne labi, tad ciešami dzīvot būtu visiem, arī pensionāriem. Spējam pārskatīt citas izdevumu sadaļas. Kas liek mums būvēt dārgākos ceļus Eiropā? Kas mums liek lemt par miljarda novirzīšanu Lietuvā atomreaktora būvniecībā, nevis investēšanā savā zemē enerģētikas sektorā? Kālab mums jāuztur tik dārgas politisko uzraugu padomes? Kāpēc mēs pārdodam ārzemniekiem pelnošus valsts uzņēmumus?

Gribu aicināt ikvienu padomāt par tikumu mūsu valstī, sevi un saviem līdzcilvēkiem. Ja neesat vienaldzīgi un jums arī ir kāds "BET" vai kāds "kāpēc" esošajai valstiskajai attieksmei, ejiet parakstīties par pensiju referenduma ierosināšanu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit