Jāsaka, ka mūsu sabiedrības elite ir tik ļoti zaudējusi tautas uzticību, ka cilvēki netic faktiski arī nevienam citam, kurš nāk no jauna un vēlas ko mainīt, kurš zina, ko darīt. Šī neticība ir fatāla - tā jau ir neticība savā ziņā arī pašiem sev, kas īstenībā ir vēl sliktāk.
Taču labā ziņa ir tā, ka lielākais vairums cilvēku pēc pirmo emociju izvirduma tomēr nonāk līdz racionāliem argumentiem. Vienlaikus tajā gan slēpjas bīstams apstāklis, ka brīdī, kad cilvēki ir tik emocionāli jūtīgi, viņu izvēli var piesaistīt populisms un labi pozicionēti reklāmas triki. Līdz ar to cilvēks var nevadīties savā izvēlē no saprāta, bet drīzāk emocijām. Un to, kā mēs redzam, daudzi steidz izmantot. Mums arī pietrūkst racionālu piedāvājumu publiskā telpā. „Mēs esam pret tiem, savukārt mēs atkal pret šitiem, tie zagļi, nē, jūs paši zagļi!” Cits savukārt dara visu, lai par viņu diskutētu un strīdētos, solot pilnīgi absurdas un populistiskas lietas, ko angliski sauktu par buldoz… piedodiet, „bullshit”.
Interesanti, cik daudzi no kandidātiem braukā apkārt un tiešām sarunājas ar cilvēkiem? Mēs ar Ati Lejiņu esam izbraukājuši faktiski visu valsti, un jāsaka, reti kur kāds no uzrunātajiem cilvēkiem atceras, ka būtu diskutējis ar citu partiju kandidātiem par vēlēšanām... Vai tās ir bailes no cilvēkiem, atrautība vai absolūta paļaušanās uz mediju zombējošo spēku, grūti pateikt. Taču šādas tikšanās diskusijas palīdz saprast īsto cilvēku noskaņojumu, dzīves situāciju, ko bieži vien, sēžot birojā, var iedomāties tikai teorētiski, bet īsti tā ar sirdi nekad nesaprast.
Cilvēkiem vajag dot ticību, viņiem vienkārši vairs nedrīkst melot un solīt debesu mannu, jo citādi mūsu demokrātija būs tik apdraudēta un vāja, ka varam paši atdot savu valsti – varianti jau dzirdēti vairāki (atķeksēt simpātiskāko) - Zviedrija, Krievija, Vācija, Dānija. Ak jā, viņi jau visi reiz mums bija! Varbūt tomēr paliekam pie savas valsts?! Eiropeiskas Latvijas? (Manisprāt, vēl labāk – Ziemeļeiropeiskas Latvijas)