Nekā citādi ne no sabiedrisko attiecību profesionāļa, ne arī no augumā maza, bet tomēr suņa saimnieces viedokļa nevaru novērtēt to, kas notiek nu jau mēnešiem ilgstošajās neskaidrībās ap uzņēmuma "Tukuma straume" ražoto suņu barību "Dogo" un tās iespējamo kaitīgumu (vai nekaitīgumu).
Tā sacīt, pumpa ir izaugusi tieši uz pieres, un mēģinājumi novirzīt uzmanību uz pumpas izcelsmi un tās rašanās un pamanīšanas izdevīgumu noteiktiem ļaunajiem spēkiem nespēj mainīt galveno - pumpa ir, un to redz visi. Taču tā vietā, lai pumpu ārstētu, ir izvēlēta cita stratēģija - ar runāšanas palīdzību mēģināt padarīt pumpu par neesošu.
Tieši tā pašlaik notiek ar suņu barības problēmu. Problēma ir acīmredzama neatkarīgi no tā - pēdējo gadu laikā suņi Latvijā arvien biežāk saslimst ar retu slimību, no tās mirst vai arī viņiem nepieciešama ilgstoša ārstēšana. Šie suņi ir ēduši "Dogo" pārtiku, kas ir viena no izplatītākajām suņu barībām Latvijā.
Tajā pasaules daļā, kur cilvēki zina savas (un savu suņu) tiesības, ar šo faktu vien pietiktu, lai tieši uzņēmums, uz kuru krīt aizdomas, kļūtu par pirmo un centrālo virzītājspēku, kurš ne tikai grib atrast skaidrojumu situācijai, bet arī dara visu, lai šis risinājums tiešām tiktu rasts, - skaidro pats un virza patiesības noskaidrošanu, pieaicina ekspertus, finansē pētījumus, lai precīzi noskaidrotu, kāds tieši ir sērgas iemesls un kur meklējams cēlonis.
Faktiski uzņēmumam, kurš pieminētajā pasaules daļā vēlētos turpināt savu produkciju patērētājiem piegādāt arī pēc gada, trim un desmit, būtu jābūt pirmajam, kurš paustu savu dziļo līdzpārdzīvojumu nelaimīgajiem suņu saimniekiem. Šim uzņēmumam būtu jāveic atklātas, publiskas pārbaudes savā ražotnē, iesaistot labākos speciālistus valstī (un, iespējams, pat no ārvalstīm).
Šim uzņēmumam būtu arī regulāri un aktīvi jāinformē par savu pārbaužu rezultātiem, jāiesaistās un jāsadarbojas ar valsts nozīmētajiem pētniekiem. Un tas ir tikai pats sākums darāmo darbu sarakstā. Bet pats galvenais - visā šajā atklātajā un pārskatāmajā darbu plānā būtu cauri jāspīd patiesai vēlmei situāciju atrisināt sabiedrības interesēs. Labi, ja ne patiesai, tad vismaz pārliecinoši nospēlētai - tā, lai tai noticētu suņu īpašnieki.
Taču acīmredzami uzņēmums ir pārliecināts, ka tas atrodas pilnīgi citā pasaules daļā - tajā, kur labākā metode, kā "vienoties" ar klientiem, patērētājiem un sabiedrību, ir turēt tos neziņā un barot ar tēzēm "viss ir kārtībā, neuztraucieties" un "pie visa vainīgi tumšie spēki - nomelnotāji".
Faktiski tas, kā ir izvērtusies uzņēmuma komunikācija ar sabiedrību, ir uzskatāms pierādījums tam, kā nekādā gadījumā nedrīkst uzvesties krīzes situācijā, ja ir vēlme uz ilgtspējīgu risinājumu.
Uzņēmuma pārstāvju izteicieni ir aroganti, radot tādu sajūtu, ka viņi būtu apvainojušies uz ikvienu, kurš atļaujas negatīvi izteikties par viņu produkciju vai kaut tikai paust kādas bažas. Tā vietā, lai aktīvi sadarbotos ar "izmeklēšanu", publiskie izteikumi un publiskā informācija rada sajūtu, ka uzņēmums ne tikai nevēlas, lai jebkāda izmeklēšana notiek, bet arī apzināti to kavē, apšauba pētnieku kompetenci, utt.
Vajadzētu saprast - tas, ka nav atklāti konkrēti pierādījumi, nepadara skandālu par nebijušu un nebūt nenozīmē, ka uz visām bažām ir atbildēts, ka tās ir rimušas. Tieši pretēji - šāda strupa, noslēpumaina, neatklāta uzņēmuma pozīcija liek domāt par to, vai tiešām kaut kas netiek slēpts.
Ir maldīgi domāt - ja vainu nevar pierādīt, tad esam nevainīgi. Tiesas zālē tas, protams, strādā, bet cilvēku zemapziņā un lēmumu pieņemšanā darbojas daudz sarežģītāki mehānismi. Ja ir tik vien kā radušās aizdomas un šaubas, uzticības atgūšanai ir nepieciešams smags, intensīvs, ilgstošs darbs. Turklāt tas izmaksā dārgi.
"Tukuma straumes" gadījumā nav izpildīta pat minimālā programma. Uzņēmums sakrustojis rokas uz krūtīm un ar kājām atgaiņājas no jautājumiem. Bet pumpa uz pieres no tā nepazūd.