Evija Papule: Pedagogiem atkal NEKĀ
Foto: DELFI

Premjers Krišjānis Kariņš, tiekoties ar pedagogiem, ļoti vienkāršotā līdzībā, kas būtu skaidra pat pirmsskolas pēdējo grupu bērniem, klāstīja, ka viņam "kabatā ir tikai pildspalva, nevis burvju zizlis", tāpēc – naudas nav. Un pedagogi kārtējo reizi valdības maiņas rezultātā ir palikuši ar garu degunu – solītā atalgojuma pieauguma atkal nebūs.

Latvijā nespējam vienoties par prioritātēm, un Latvijā pedagogu alga turpinās būs zemākā starp OECD valstīm, apmēram 2,5 reizes mazāka nekā OECD valstīs vidēji. Tāpat krietni atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, kur pedagogu alga krietni apsteigusi Latvijas līmeni.

Turpinot līdzībās, es teiktu, ka tieši Kariņš ir tas, kuram burvju zizlis nav pat jāmeklē, vien jāpārņem stafetes kociņš no sava partijas biedra: jāorganizē pieredzes apmaiņas tikšanās ar Kārli Šadurski, kurš ilgstoši vadījis izglītības jomu un kuram acīmredzot bija izpratne, kā pildīt pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku un likumu. Kur nu vēl tagadējais finanšu ministrs Reira kungs, arī partijas biedrs, kurš tagad atbild par naudas apjomu un tā sadales plūsmu...

Lai arī nāk citi ministri un ir cits premjers, tas nenozīmē, ka visu sākam no baltas lapas. Valdībai ir jāpilda likumi. Izglītības likuma 53. panta trešā daļa, kas paredz atalgojuma pieaugumu. Taču pašlaik dzirdam tikai strupas runas, ka nav naudas vai par to ir atbildīga iepriekšējā valdība un mēs neko nezinām, ko iepriekšējā valdība ir sasolījusi, vai ir vai nav budžetā paredzējusi finansējumu pedagogu algu palielinājumam 2019. gadā. Vēlreiz jānorāda uz atšķirību – tie nav solījumi – tas ir likums.

Iepriekšējā valdība bija plānojusi palielināt pedagogu algas jau 2019. gadā, bija sagatavoti priekšlikumi budžetā. Esam ceļā uz kompetencēs balstīta mācību satura ieviešanu. Vai politiķi to izdarīs vieni, bez pedagogu entuziasma un papildu darba? Skolu skaits ik gadu samazinās, taču naudas kā nav, tā nav. Pedagogiem kopš 2008. gada atalgojums ik gadu attālinās no vidējās bruto darba samaksas valstī. Pagājuši 9 gadi, un starpība sasniegusi jau vairāk nekā 150 eiro. Tāda ir valdības attieksme pret pedagogiem, kuru uzdevums ir veidot nākotnes Latviju, tās ekonomiku.

Sabiedrisko attiecību triks ar jauno politiku un jauno valdību ir nesekmīgs. Šī valdība nevar teikt, ka tā ir jauna valdība, jo valdībā strādā četri iepriekšējās valdības ministri, darbu turpina divi politiskie spēki, turklāt viens no tiem izglītības jomu pārraudzījis kopš 2014. gada janvāra – gandrīz piecus gadus.

Tas ir pietiekams laikposms, kas ļauj īstenot mērķtiecīgu politiku un ilgstoši strādāt tā, lai risinājumu rastu gandrīz visām problēmām. Turklāt nav pārrāvuma – "Vienotības" bijušie izglītības ministri un "Vienotības" premjers risinājumu varētu īstenot, ja vien šī joma būtu starp prioritārajām, jāpiebilst, ne tikai vārdos. Ja vienas partijas ietvaros nav iespējas nodrošināt pēctecību, jāsecina, ka tad "Vienotība" ir ļoti apšaubāms politiskais spēks un tās vēlētāji, tā mazā sabiedrības daļa, kas balsoja par šo politisko spēku, ir pilnībā piekrāpti. Risinājumi, kur rast finansējumu, iespējams, ir pat vairāki. Strādājot ar nevalstiskajām organizācijām un arodbiedrībām, politiķi vienmēr vēlas, lai tās piedāvā skatījumu, meklē kompromisus, viņus ļoti kaitina nepiekāpība un ultimāti. Dialogs un sadarbība nekad nenotiks, ja politiķi paši pirms vēlēšanām sasola, bet, nonākot pie varas, neko pēkšņi nespēj piedāvāt.

Kariņa valdība ir uzskatāma par iepriekšējās valdības pēcteci un saistību pārņēmēju, it īpaši tik būtiskā jomā kā izglītība. Vēl vairāk – šīs jomas partijai tagad ir gan premjera, gan finanšu ministra amats. Visas partijas ir solījušas atbalstīt pedagogu algu palielināšanas grafiku. Skaidri zināms: ja apņemšanos nepilda no šī gada septembra, tad nav zināms, kā izskatīsies grafiks no nākamā gada janvāra, vai vispār algu pieaugums ir sagaidāms.

Žēl, ka, tiekot pie varas, izglītība, tostarp augstākā izglītība, zinātne, pedagogi un bērnu iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību jeb viss, kas ir sasaistīts ar valsts sociālekonomisko attīstību, pēkšņi kļūst nebūtisks. No finansējuma piešķiršanas izglītībai ir atkarīga valsts kopējā labklājība.

Ja premjers saka, ka valsts budžets ir 9 miljardi eiro, tad 9 miljoni ir tikai nieka 0,1%, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu solījumu izpildi 2019. gadā. Turklāt no šīs summas 3,87 miljonus eiro pedagogi atmaksās budžetā nodokļu veidā. Jautājums: vai tiešām nav iespējams rast risinājumu šajā jautājumā, vai tomēr ērtāk ir pat nemēģināt ko meklēt?

Izrādās, jaunā politika reizēm tomēr nenes cerētos augļus – nupat VL-TB/LNNK paziņojusi, ka nāks klajā ar risinājumu pedagogu algu pieaugumam jau šogad. Tā ir cerīga ziņa pedagogiem, kamēr jaunie spēki to vien spēj, kā aizrunāties, cik it kā tukšs maks tiem ir atstāts mantojumā un ka šogad strādās ar tehnisko budžetu. Atrunas un nekāda cīņas spara! Žēl!

Valdības deklarācijā rakstītais par pedagogu prestiža celšanu droši vien kārtējo reizi vainagosies ar ministra un premjera lirikas pilniem apsveikumiem 1. septembrī un Skolotāju dienā! Un norādi, ka kabatā ir tikai pildspalva, nevis burvju zizlis. Cik ilgi?

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form