Ja ņem vērā, ka Baltijas valstīs kopumā tobrīd dzīvoja nedaudz vairāk kā septiņi ar pusi miljonu iedzīvotāju, tad jāsecina, ka akcijā piedalījās vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. No 175 tūkstošus kvadrātkilometru plašas teritorijas pulcējās cilvēki, lai sadotos rokās vairāk nekā 600 kilometru garumā, caurvijot trīs Baltijas valstis. Salīdzinājumam – šāds attālums ir ekvivalents attālumam no Baltijas valstu austrumu robežas līdz Maskavai, kur mitinājās PSRS vadība, toreiz vēl nenojaušot, ka pēc nieka diviem gadiem tik ierastās Kremļa telpas būs jāatstāj. To, ka "Baltijas ceļš" kļūs par katalizatoru turpmākajam lavīnveidīgajam komunistiskās sistēmas sabrukuma procesam Eiropā, tobrīd neparedzēja ne rietumos, ne austrumos. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem krita Berlīnes mūris, apvienojot vācu tautu, kā arī viens pēc otra sabruka Centrāleiropas valstu komunistiskie režīmi. Šī raksta mērķis ir ieskicēt dažus faktorus, kas noteica toreizējo notikumu attīstību un rosina uz pārdomām arī mūsdienās, īpaši domājot par tā laika Latvijas Komunistiskās partijas līderu vietu un lomu notikumu attīstībā.
Desas uz vēlēšanām un citi laika posmu raksturojoši faktori
1989. gads bija laiks, kad politiskās un sociālekonomiskās pārmaiņas PSRS jau bija iegājušas citā fāzē. Nedaudz pakāpjoties atpakaļ, jāatzīst, ka 1985. gadā PSRS pie varas nonākušais Mihails Gorbačovs jau no pirmajiem valdīšanas mēnešiem meklēja iespējas uzlabot sociālekonomisko situāciju valstī. No iepriekšējiem valdītājiem saņemtais mantojums bija smags: stagnējoša tautsaimniecība, neadekvāti lieli militārie izdevumi un slikta starptautiska reputācija. Necik sen liela daļa pasaules valstu bija boikotējusi olimpiskās spēles, kas 1980. gadā norisinājās Maskavā, tādējādi reaģējot uz PSRS 1979. gadā īstenoto iebrukumu Afganistānā. Uzvaroša kara vietā PSRS armija šajā valstī iestrēga, un iedzīvotājiem karš asociējās nevis ar armijas varenību, bet gan cinka zārkiem, kuros no karadarbības zonas atgriezās arvien lielāks skaits obligātā militāra dienesta karavīru. Valsts, kas kā savu devīzi bija deklarējusi "visu zemju proletārieši, savienojieties", par saviem iedzīvotājiem īsti parūpēties nespēja. Totālā varas un visu saimniecisko procesu koncentrācija Komunistiskās partijas nomenklatūras rokās bija novedusi pie situācijas, ka vienīgais pārtikas produkts, kas iedzīvotājiem bija pieejams bez ierobežojumiem, bija standarta viena veida klona maize (tā sauktais "ķieģelītis"), pārējās produktu grupas, pienu ieskaitot, par nepietiekošām slepenajā sarakstē atzina arī tā laika amatpersonas. Gadu desmitiem ilgā dzīvošana šādā sistēmā iedzīvotājus bija pieradinājusi pie ļoti zemiem, pieticīgiem dzīves kvalitātes standartiem, kas būtu absolūti neiedomājami mūsdienu Baltija sabiedrībai. Augstāka labuma pārtikas vai citas plaša patēriņa preces iegūšana tika uztverta kā svētki, un šo apstākli valdošā nomenklatūra labi apzinājās, īpaši plānojot un palielinot pārtikas produktu piegādes veikalos tā saukto vēlēšanu laikā, kad visiem valsts iedzīvotājiem kārtējo reizi bija vienbalsīgi jānobalso par kompartijas izvirzītajiem kandidātiem. Latvijas kompartijas vadības atskaites Maskavai par virsplāna desu izstrādājumu realizāciju vēlēšanu dienās interesenti var apskatīt Latvijas Valsts arhīva fondos. Pavisam cita aina bija tā sauktajos "specveikalos", kur iepirkties varēja tā laika augstākā valdošā nomenklatūra un tie, kas no šīs sistēmas bija pensionējušies. Tur netrūka ne tropisko augļu, ne gaļas un desu izstrādājumu. Vidusmēra iedzīvotājs, kas nebija saistīts ar vadošo nomenklatūru, bija iemācījies esošajā sistēmā izdzīvot. Plaši bija uzplaukusi tā sauktā "blatu" sistēma, kad caur pazīšanos kādā veikalā vai noliktavā varēja tikt pie kārotās deficīta preces, citiem palīdzēja personīgie mazdārziņi vai lauku radi, daļa iedzīvotāju vismaz reizi gadā saņēma kādu sūtījumu no ārzemju radiem, drosmīgākie savas vajadzības apmierināja ar melnā tirgus starpniecību. Valsts šo visai nožēlojamo situāciju centās kompensēt ar ļoti zemām cenām virknei pakalpojumu un pirmās nepieciešamības preču. Izmaksas par apkuri un citiem energoresursiem, sabiedrisko transportu un vienkāršākajiem pārtikas produktiem patiešām bija visai simboliskas, taču ar to vairs nepietika. Neraugoties uz slēgto informatīvo telpu, cilvēki zināja, ka citur, kur valda padomju ideoloģijai tik naidīgais "pūstošais kapitālisms", dzīvošanas apstākļi un veikalu skatlogi ir citādi. Latvijas teritorijā joprojām spilgtas bija vēsturiskās atmiņas par neatkarības laiku, kurš salīdzinājumā ar PSRS okupācijas uzspiesto sociālekonomisko murgu asociējās ar pārticību un lepnumu par savu valsti.
Pirmie Gorbačova valdīšanas gadi reālus uzlabojumus neatnesa, iepriekšējās desmitgadēs radītais komandekonomikas modelis un komunistiskās partijas kontrolētais izteikti centralizētais totalitārismā balstītais pārvaldības modelis izrādījās imūns pret mēģinājumiem intensificēt saimnieciskos procesus valstī. Traģiski simboliska bija Černobiļas katastrofa 1986. gadā, kas spilgti izgaismoja visas PSRS problēmas: tehnoloģisko atpalicību, sistēmas radīto bezatbildību, kā arī nespēju un arī nevēlēšanos parūpēties par iedzīvotāju drošību. Tam visam vēl jāpievieno totālā kontrole pār informatīvo telpu un ļoti augsta slepenības pakāpe dažādu politiku īstenošanā. Literatūrā visai bieži ir minēts, ka citi tā laika PSRS nomenklatūras augstākie pārstāvji Gorbačova kompetences nav vērtējuši visai augstu, īpaši viņa izpratnes līmeni par saimnieciskajiem procesiem. Un viņiem var piekrist, jo kā saimnieciskais reformators Gorbačovs izrādījās vājš. Viena no viņa pirmajām iekšpolitiskajām aktivitātēm bija alkoholisko dzērienu lietošanas apkarošana, ar ko viņš cerēja uzlabot darba disciplīnu un līdz ar to paaugstināt darba ražīgumu un uzlabot saimnieciskos procesus. Nekas vairāk par robiem PSRS budžetā (alkohola tirdzniecība pirms kampaņas veidoja vairāk nekā 10% no ieņēmumiem PSRS budžetā, vismaz Latvijas teritorijā) un anekdotēm no tā nesanāca. Pie anekdotēm var pieskaitīt arī arhīvā atrodamo tā laika Latvijas Komunistiskās partijas vadītāja Borisa Pugo slepeno ziņojumu Maskavai par pretalkohola kampaņas rezultātiem. Pugo rakstīja, ka uz pozitīviem rezultātiem norādot paaugstinātais pieprasījums pēc cukura – cilvēki tik daudz vairs nedzerot, bet mājās vārot ievārījumus.
Komunikācija ar sabiedrību – valdošās nomenklatūras Ahileja papēdis
Ja ne saimniecisko procesu reformēšanā, tad tomēr kādā citā jomā Gorbačovs bija izcils, un tā bija komunikācija. Tas, neraugoties uz saimnieciskajām likstām, viņu strauji padarīja populāru gan PSRS, gan aiz tās robežām. Gorbačova personīgā vēlme par lietām runāt, visticamāk, bija faktors, kas iezīmēja viņa reformu otro posmu, kur priekšplānā izvirzījās informatīvās telpas atbrīvošana no cenzūras un pārvaldības procesu liberalizācija. Gorbačovs uzskatīja, ka par problēmām ir jārunā un uz to iedrošināja arī pārējo sabiedrību. Publiskās diskusijās Gorbačovs jutās kā "zivs ūdenī" un ļoti atšķīrās no tās pelēkās nomenklatūristu masas, ar kuru ierindas "padomju pilsonis" bija pieradis komunicēt caur televizora ekrānu, vērojot amatpersonu uzrunas vai arī pāršķirstot laikrakstu reportāžas no partijas kongresiem. Visā PSRS vēsturē bija tikai viens precedents, kad valsts vadītājs bija spilgts komunikators, taču, ja Ņikitas Hruščova (1894-1971) imidžs bija daudz tuvāks "prastam lauku vecim", tad Gorbačovs atstāja visnotaļ intelektuālu iespaidu, ko paspilgtināja viņa sieva Raisa, kas neraksturīgi PSRS tradīcijām arī kļuva par publisku personu – savu vīru pavadīja vizītēs, vienmēr sakopta un ģērbusies pēc augstās modes standartiem. No stratēģiskās komunikācijas viedokļa šis vizuālais tēls bija liels izaicinājums "strādnieku un zemnieku" valstī, kas lepojās ar to, ka sava pseidoparlamenta pirmajās rindās un prezidijā sasēdina slaucējas un traktoristus, kas it kā lemj par valsts stratēģiskiem jautājumiem.
Pateicoties Gorbačovam publiska komunikācija kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu un sabiedrībā strauji popularitāti, nepārspīlējot sakot – slavu ieguva tie, kas spēja spilgti un drosmīgi izteikties, nevis tie, kas ieņēma nozīmīgus amatus valsts pārvaldē un kam iespēju brīvi izteikties rokas sasēja tādi faktori kā "partijas disciplīna" un iesaiste dažādos no sabiedrības noslepenotos procesos. Gorbačovs nekādus lielus riskus informatīvās telpas atbrīvošanā no pārmērīgas cenzūras nesaskatīja, tas ļāva viņam kļūt populāram starp tiem, kas arī vēlējās pārmaiņas gan PSRS, gan arī aiz tās robežām. Atklātība (glasnostj) kļuva par Gorbačova pieteikto reformu (pārbūves jeb perestroikas) stūrakmeni un nešaubīgi bija ļoti būtisks faktors, kas sakustināja PSRS sabiedrību. Tomēr dažādos reģionos tas nostrādāja atšķirīgi, un Baltija bija viens no piemēriem.
Atšķirībā no PSRS centrālās varas Maskavā Latvijā starp valdošās nomenklatūras līderiem 80. gadu vidū neatradās harizmātiska personība, kas spētu iegūt tautas uzticību un mīlestību. 1988. gadā, kad Atmoda jau uzņēma apgriezienus, Latvijas PSR Komunistisko partiju vadīja Boriss Pugo, kurš latviski runāja ļoti vāji un publiski uzstājās tikai krievu valodā, bet Latvijas PSR valdības vadītājs vēl kopš 1970. gada bija Jurijs Rubenis. Abi viņi bija dzimuši padomju Krievijā 20.–30. gados un bija tā sauktie "Krievijas latvieši". Respektīvi - ne viņiem, ne viņu vecākiem vai citiem tuvākiem radiniekiem neatkarīgas Latvijas valsts pieredzes nebija un līdz ar to nebija nekādu ar Latvijas valstiskumu saistītu atmiņu. Tā nebija nejaušība, ka cilvēki ar šādu izcelsmi vadīja Latvijas PSR. PSRS okupācijas režīms jau kopš 1940. gada nelojāla pilsoņa riska grupā iekļāva ikvienu, kam bija neatkarīgas Latvijas pieredze. Tāpēc nav pārsteigums, ka Latvijas kompartiju līdz pat 1988. gadam vadīja tikai "Krievijas latvieši". 1988. gada oktobrī, tikai dažas dienas pirms Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresa, Pugo vietu kompartijas vadībā ieņēma Jānis Vagris, kurš bija dzimis Latvijā un ar latviešu valodu viņam problēmu nebija, taču arī viņa pirmo publisko uzrunu tautas priekšā īsti par "veiksmes stāstu" uztvert nevarēja, jo atmiņā viņš ir palicis ar drebošā balsī izteiktu frāzi, ka "latviešu tautai pāri nav darījis". Lai iemantotu tautas simpātijas, tas bija absolūti nepietiekoši laikā, kad publiskajos pasākumos jau kā nacionālais simbols plīvoja sarkanbalti sarkanais karogs un citi nebaidījās runāt par neatkarības atjaunošanu, savu naudu un armiju. Līdz ar to blakus komunikācijas prasmēm Baltijā kā vēl viens ļoti būtiska komponente izvirzījās komunikācijas saturs, kas ievērojami atšķīrās no tā satura, ar ko varēja pietikt Maskavā un lielākajā daļā pārējās PSRS teritorijas. Visā PSRS teritorijā aktuālas un karstas tēmas bija nesaimnieciskums, sociālekonomiskās un ekoloģiskās problēmas, pilsoniskās brīvības. Taču Baltijā ar to nepietika, Baltijā visu tēmu priekšplānā strauji izvirzījās valstiskuma jautājums. Tas nebija tikai nacionālpatriotisks jautājums, jo neatkarības atjaunošanu sabiedrība redzēja kā galveno atslēgu vēl divu fundamentālu padomju okupācijas radītu problēmu risināšanā: zemā dzīves kvalitāte un rusifikācija.
Valdošās nomenklatūras nespēju konkurēt ar tiem, kas lietas sauca īstajos vārdos, skaudri apliecināja PSRS Augstākās padomes vēlēšanas, kas notika 1989. gada 26. martā. Latvijas kompartijas Otrā sekretāra Vitālija Soboļeva ziņojumā Maskavai par vēlēšanu rezultātiem cita starpā tika atzīts, ka "LTF kandidātu priekšvēlēšanu platforma bija atklāti vērsta uz prioritāru latviešu valodas un kultūras attīstīšanu, ievērojamu valstiskuma un suverenitātes stiprināšanu, republikas politiskās un ekonomiskās neatkarības nodrošināšanu, un tas guva lielu atbalstu starp latviešu vēlētājiem. Savukārt šo pašu problēmu risināšana ar citiem līdzekļiem, ko piedāvāja partijas organizācijas un darba kolektīvu izvirzīti kandidāti, palika ēnā un netika atbalstīti". Neatkarības jautājuma aktualitāte tikai auga, un pēc gada, kad notika Latvijas PSR AP vēlēšanas, tas kļuva par centrālo un faktiski vienīgo jautājumu. Bijušie AP deputāti atceras, ka priekšvēlēšanu laikā galvenais jautājums, kas tika uzdots, bija sekojošs: "Vai jūs nenobīsieties, vai jūs personīgi balsosiet par Latvijas neatkarības atjaunošanu?" Tiem, kas atbildēs minstinājās, tikt par deputātu izredzes bija tikai vēlēšanu apgabalos, kur nospiedoši lielākā daļa vēlētāju bija PSRS armijas militārpersonas un krieviski runājoši imigranti, kas Latvijā bija ieradušies PSRS okupācijas periodā.
Baltijas "sprādziens" jeb Atmoda
Ja gadījumā Gorbačovs atrada laiku izlasīt 1989. gada 4. februāra slepeno ziņojumu, ko uz Maskavu bija nosūtījis Latvijas Komunistiskās partijas Pirmais sekretārs Jānis Vagris, viņš, visticamāk, tāpat rakstītajam īsti nenoticēja. Vagra parakstītajā ziņojumā par politisko situāciju Latvijā bija rakstīts, ka "gadījumā, ja Latvijas Tautas fronte gaidāmajās vēlēšanās iegūs vairākumu, tā ekstrēmistisko spēku ietekmē var mēģināt pāriet uz konfederācijas attiecībām valsts ietvaros vai rosināt jautājumu par republikas izstāšanos no PSRS". Bija nepieciešams tikai gads un trīs mēneši, lai šīs prognozes piepildītos – 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar vairāk nekā divu trešdaļu balsu vairākumu nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Vēl pēc pusotra gada beidza eksistēt pati PSRS, un Gorbačovs kā eksistēt beigušas valsts prezidents varēja pieteikties bezdarbniekos.
Baltijas neatkarības jautājums nebija svešs ne Maskavā, ne Rietumos. Lielā mērā pateicoties baltiešu Rietumu diasporai, starptautiskā līmenī par Baltijas nelikumīgu piederību PSRS tika atgādināts pietiekoši bieži. Jāsaka gan godīgi, ka aktīvas neatkarības atgūšanas izpausmes pašā Baltijā PSRS okupācijas režīmam bija izdevies apslāpēt. Kopš 50. gadiem, kad izdevās apspiest nacionālos partizānus, par neatkarību vairāk vai mazāk atklāti uzstājās vien atsevišķi disidenti vai nelielas to grupas. PSRS specdienesti rūpīgi sekoja sabiedrības un īpašā riska grupā esošās sabiedrības daļas – inteliģences noskaņojumam. Daudzskaitlīgais čekas ziņotāju pulks spēja nodrošināt kontroli pār procesiem un noskaņojumu, savlaikus identificējot un neitralizējot bīstamākos "pretvalstiskos elementus", kas no vārdiem bija gatavi pāriet pie darbiem. Baltijas jautājumu Maskava pieskatīja arī pēc Gorbačova nākšanas pie varas. Reaģējot uz Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās komitejas (CK) lēmumu "Par pretdarbības stiprināšanu pret ASV organizētajām provokatīvajām kampaņām par padomju Baltiju", Latvijas kompartija 1986. gadā izstrādāja un apstiprināja detalizētu plānu, iekļaujot padziļinātu Rietumu mediju monitoringu, kā arī konkrētus pasākumus informatīvo materiālu izstrādei un izplatīšanai. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijai, LKP CK Partijas vēstures institūtam un Valsts izdevniecībai tika uzdots 1986.–1988. gadā "sagatavot un izdot virkni zinātnisku un populārzinātnisku darbu, izgaismojot latviešu tautas vēsturiskos, kulturālos un ekonomiskos sakarus ar PSRS tautām, īpaši krievu tautu, atmaskojot prettautisko buržuāziskā nacionālisma būtību, Latvijas vēstures buržuāziskās falsifikācijas, Latvijas PSR izveidi un attīstību". Latvijas Zinātņu akadēmijai un nozares ministrijai bija jāsarīko arī zinātniski – teorētisku konferenci "Latvijas vēsturiskie un kultūras sakari ar Krieviju". Šie ideoloģiskie uzstādījumi ne ar ko neatšķīrās no tā, kas padomju propagandas īstenošanā notika Josifa Staļina valdīšanas laikā 20. gadsimta 40. un 50. gados, un 80. gadu otrajā pusē varam atrast izdevumus, kuru autori saturiski ir sekojuši šīm augšminētajām instrukcijām.
Gorbačova valdīšanas pirmajos gados nācās dzirdēt, ka Baltijā ir klusāk nekā Maskavā un Ļeņingradā, ar to domājot sabiedrības aktivitātes līmeni. Taču tas bija klusums pirms vētras, un vētra Baltijā pagriezās pavisam citā virzienā, kā to bija iecerējusi PSRS vadība. Ja 1987. gadā Latvijas kompartija vēl varēja Maskavai noziņot, ka pie Brīvības pieminekļa ir pulcējušās mazskaitlīgas grupas, ko ietekmējusi Rietumu propaganda, tad 1988. gadā notikumi attīstījās ģeometriskas progresijas ātrumā. 1988. gada jūnijā Mavriks Vulfsons Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā paziņoja, ka Latvija 1940. gadā ir bijusi okupēta, un M. Vulfsona runu pārraidīja arī televīzija. Jūlijā tika dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), bet oktobrī – LTF. Novembrī Rīgas pils Svētā gara tornī tika uzvilkts sarkanbalti sarkanais karogs. Lai arī LTF dibināšanas kongresa programmā tiešu norāžu uz neatkarības atjaunošanu nebija, programmas īstenošana faktiski nozīmētu neatkarības atjaunošanu. Spožie rezultāti PSRS AP vēlēšanās LTF līderus iedrošināja spert nākamos soļus, un 1989. gada vasarā LTF paziņoja, ka tās galvenais politiskais mērķis ir neatkarības atjaunošana. Kauliņi bija mesti, un to, ka ar šo ir trāpīts "desmitniekā", spilgti apliecināja akcija "Baltijas ceļš". Neraugoties uz Latvijas kompartijas aizliegumu akcijas īstenošanu koordinēt radio tiešraides režīmā (ar šo kompartija centās kavēt akcijas veiksmīgu norisi, par savu lēmumu paziņojot vien 23. augusta rītā), akcija noritēja organizēti un bez starpgadījumiem.
"Baltijas ceļš" apliecināja Baltijas tautu sadarbības spēku. Baltijas tautu kustības bija izveidojušas ļoti efektīvu sadarbības modeli, pēc līdzīgi labiem rezultātiem PSRS AP vēlēšanās 1989. gada 13.–14. maijā Tallinā tika sasaukta Baltijas Asambleja, kurā piedalījās tautas kustību līderi un ar tautas kustību atbalstu ievēlētie PSRS tautas deputāti. Tika pieņemts lēmums izveidot Baltijas Padomi, kurā tika pārstāvēti tautas kustību līderi, kuri tikās ne retāk kā reizi mēnesī. Šīs padomes izveides rezultāts bija arī "Baltijas ceļš", pirmā dokumentālā liecība par "Baltijas ceļu" ir 1989. gada 15. jūlija Pērnavā notikušās Baltijas Padomes sanāksmes protokols, kurā atrodams lēmums "par dzīvas ķēdes izveidi caur Baltijas valstīm šā gada 23. augustā". Ideju piedāvāja Igaunijas Tautas frontes priekšsēdētājs Edgars Savisārs. LTF šajā sanāksmē pārstāvēja Ivars Godmanis, Dainis Īvāns, Valentīna Zeile, Arnolds Klotiņš un Jānis Lucāns.
Savukārt Latvijas neatkarības idejas pretiniekiem, kas pulcējās ap Latvijas kompartiju, šāda sadarbības tīkla nebija, un arī Maskava pietiekoši ilgstoši uz žēlabu vēstulēm par radikāļiem, kas atņem politisko varu, nekādā veidā nereaģēja un savus padomus vai instrukcijas nesniedza. Savā ziņā Gorbačovs nebūt nebija sajūsmā par daudzām Latvijas kompartijas konservatīvā spārna un interfrontes idejām un aktivitātēm, jo šo ideju atbalsts nozīmētu atgriešanos pie tās PSRS, kuru pats Gorbačovs mēģināja reformēt. Tomēr "Baltijas ceļš" ieviesa būtiskas korekcijas PSRS centrālās varas un Baltijas tautu kustību attiecībās, savā ziņā tas bija pagrieziena punkts un iezīmēja arvien pieaugošu atklātu konfrontāciju, kas noslēdzās vien ar PSRS sabrukumu. Galvenais konfrontācijas iemesls bija Baltijas valstu neatkarības jautājums, kas izrādījās pārāk ciets rieksts pat Gorbačovam. Jau pirms "Baltijas ceļa" Maskavā PSKP CK politbiroja paspārnē tika izveidota pastāvīgā komisija par Baltijas republiku jautājumiem, kurai bija jāpieskata notikumu attīstība Baltijā. Taču komisiju vadīt uzticēja Vadimam Medvedjevam, kurš neizcēlās ar konservatīviem uzskatiem, bet drīzāk gan otrādi. No Maskavas konservatīvo spēku viedokļa šāds komisijas vadītājs skrūvju pievilkšanai Baltijas jautājumā nebija kas cits kā "Āzis par dārznieku". Vēl pirms "Baltijas ceļa" akcijas Maskava brīdināja Baltijas kompartijas, ka absolūti nav sajūsmā par pēdējā laika notikumu attīstību Baltijā. 1989. gada 22. jūlija PSKP CK politbiroja lēmuma preambulā tika konstatēts: "Pateicoties radikāli noskaņotā spārna ietekmei, pieaugusi tautas fronšu attālināšanās no pārbūves sākotnējiem mērķiem un tās pavērsušās nacionālistisku pozīciju virzienā. Šo kustību pēdējā laika rezolūcijas satur prasības pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas patiesas ekonomiskās patstāvības un valstiskās neatkarības, kā galvenais pārbūves uzdevums tiek izvirzīta ideja par tautu cīņu par nacionālu atbrīvošanos". Lēmumam bija augstākais slepenības statuss, tā teksts tika nosūtīts arī Baltijas kompartijām un tām tika iedots laiks līdz 1. novembrim situāciju labot. Maskava tobrīd vēl cerēja ar vietējo Baltijas kompartiju palīdzību situāciju sakārtot un savu patieso attieksmi sabiedrībai publiski neparādīt, līdzīgi kā 1940. gadā mēģinot radīt iespaidu, ka Baltijas iekšpolitiskajos procesos īsti neiejaucas. Taču "Baltijas ceļš" apliecināja, ka vietējās kompartijas ne īsti grib, ne arī īsti spēj situācijā ko mainīt, un tad Maskavas pacietība bija galā un jau 26. augustā tā nāca ar skaļu un publisku paziņojumu, kur baltiešus ne tikai baidīja, bet arī bāra un kaunināja. Cita starpā tika paziņots, ka "padomju cilvēki no visām valsts malām ar pārsteigumu un skumjām ieraudzīja un izlasīja par tādām lietām, kas nekādi viņu apziņā neiekļāvās izpratnē par latviešu, lietuviešu un igauņu nacionālajām tradīcijām, kas šķietami ir aizskaroši šo tautu nacionālajai būtībai, kura ir pazīstama ar savu godīgumu, apdomīgumu, cieņu pret cilvēcisku attiecību civilizētām normām". Vēl pēc dažām dienām (30. augustā) tika pieņemts PSKP CK politbiroja lēmums "Par krīzi Lietuvas PSR sabiedriski politiskajā dzīvē". Lietuvieši Maskavu bija saniknojuši visvairāk, jo lojalitāti apliecinošas vēstules (kā to darīja Latvijas kompartija) jau kādu laiku uz Maskavu nerakstīja. Ļoti iespējams, ka dokumenta agrīna redakcija paredzēja vēršanos pret visu Baltiju, jo tekstā visai bieži tika runāts ne tikai par Lietuvu, bet gan par Baltiju kopumā. Šajā slepenajā dokumentā jau bija konkrēti draudi, norādījumi Lietuvā ieviest cenzūru, intensificēt VDK darbu, kā arī citas lietas. Tomēr savus draudus Maskava neīstenoja, un, pateicoties "Baltijas ceļam", Maskava pieļāva stratēģisku komunikācijas kļūdu, sevi atklāti pretnostatot baltiešu brīvības centieniem. Maskavas publiskā komunikācija apliecināja, ka kopš 1939.–1940. gada nekas nav mainījies, un radīja pretēju efektu – "Baltijas ceļa" iedvesmotas, Baltijas tautas vēl vairāk saliedējās ap neatkarības ideju.
Latvijas Komunistiskās partijas dubultā spēle
Latvijas Komunistiskās partijas vieta un loma neatkarības atjaunošanas procesā ir viens no sarežģītākajiem un arī pretrunīgākajiem jautājumiem. No vienas puses, bez daļas kompartijas līderu, tā saukto "gaišo spēku", iesaistes Atmodas procesos neatkarības atgūšana būtu bijusi ievērojami sarežģītāka, bet, no otras puses, dokumenti apliecina kompartijas līderu, "gaišos spēkus" ieskaitot, dubulto morāli, mēģinot vienlaicīgi koķetēt ar radikālas pārmaiņas alkstošo tautu un ilgstoši apliecinot absolūtu ideoloģisku lojalitāti un cita veida paklausību PSRS centrālajai varai Maskavā.
Nav noliedzams, ka dažas padomju režīma nomenklatūristu balsis bija tās, kas noslieca svaru kausus par labu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai 1990. gada 4. maijā. Lai deklarācijai būtu atbilstošs konstitucionāls svars, par to bija jānobalso divām trešdaļām deputātu jeb 134 no 201. Vēlēšanu rezultāti liecināja, ka no LTF saraksta parlamentā iekļuvis 131 deputāts. Par deklarāciju nobalsoja 138, tātad arī daži no tiem, ar kuru atbalstu LTF sākotnēji nerēķinājās. Neatkarības deklarācijas pieņemšana ievērojami atviegloja ceļu uz neatkarību, jo otrs alternatīvais, tā sauktais starptautiski tiesiskais ceļš, būtu bijis ievērojami sarežģītāks.
Sadarbību ar komunistu nomenklatūru ievērojami atviegloja fakts, ka LTF līderiem un sabiedrībai kopumā nebija ne jausmas par procesiem, kas neatkarības atjaunošanas priekšvakara joprojām notika kompartijas augstākajos varas ešelonos. Visai droši var apgalvot, ka nezināšana par šo dubulto spēli ievērojami atviegloja tautfrontiešu sadarbību gan ar jau pieminēto J. Vagri, gan arī Anatoliju Gorbunovu, kurš 1990. gadā kļuva par neatkarību pasludinājušās AP priekšsēdētāju, gan arī citiem. Vēlreiz atgriezīsimies pie Maskavas reakcijas uz "Baltijas ceļa" notikumiem. Jau tika pieminēts, ka PSKP CK Politbirojs 26. augustā nāca klajā ar PSRS sabiedrībai kopumā negaidīti asu paziņojumu "Par politisko situāciju Baltijas republikās". PSKP CK sava paziņojuma sagatavošanai īpašu izdomu nevajadzēja, pietika vien sakopēt tos tekstus, kas kopš LTF dibināšanas laika no Rīgas tika periodiski sūtīti uz Maskavu. Jau pēc divām dienām, 28. augustā, notika Latvijas kompartijas biroja sēde, kuru vadīja J. Vagris, bet starp citiem piedalījās arī A. Gorbunovs un Ivars Ķezbers. Arī šajā sēdē Latvijas kompartijas vadība apliecināja absolūtu lojalitāti Maskavai, savā lēmumā norādot, ka "PSKP CK lēmumam par stāvokli padomju Baltijā ir liela politiska nozīme partijas organizācijas darbībā, visas republikas dzīvē. Tur izdarītajiem secinājumiem ir jākļūst par dziļas izpratnes priekšmetu, konkrētas rīcības pamatam, lai normalizētu sabiedriski politisko situāciju republikā." Turpmāk lēmuma tekstā tika atzīts, ka Latvijā ir konstatējamas separātisma, pretpadomju noskaņojuma, nacionālisma un šovinisma tendences. Latvijas kompartijas vadība apliecināja, ka "mūsu pozīcija ir nemainīga – par suverēnu Latviju kvalitatīvi atjaunotā padomju federācijā, par jaunu Latvijas kompartijas, kā neatņemamas PSKP daļas, statusu". Visai zīmīgi, ka I. Ķezbera vārds parādījās arī starp tiem no Latvijas ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem, kuri 27. augustā paziņojumā Gorbačovam "kategoriski protestēja pret tendenciozo, dezinformējošo situācijas atspoguļojumu Baltijā", respektīvi, pret šo pašu augšminēto PSKP CK paziņojumu, kuru Latvijas kompartijas vadība sēde, kurā viņš piedalījās, ar pazemību un pateicību pieņēma.
Bijušie PSRS AP deputāti, piemēram, Dainis Īvāns, savās atmiņās apliecina, ka vairāki Latvijas kompartijas cilvēki, tostarp J. Vagris, ir bijuši kā daļa no LTF komandas Maskavā, un viņu atbalsts ir bijis būtisks, arī balsojumos viņi balsojuši identiski kā no LTF ievēlētie deputāti.
Šeit minēto faktu mērķis nav izvērst bargu kritiku pret tā brīža Latvijas kompartijas cilvēkiem, kas izšķirošā brīdī tomēr pieslējās Latvijas neatkarības atbalstītājiem. Situācija Latvijā bija ievērojami sarežģītāka, nekā Lietuvā un Igaunijā, un to vistiešākajā veidā noteica iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Gribam to atzīt vai nē, bet galvenie neatkarības idejas nesēji Baltijā bija latvieši, lietuvieši un igauņi. Un latviešu īpatsvars Latvijā bija ievērojami mazāks nekā igauņu Igaunijā, nemaz nerunājot par lietuviešiem Lietuvā. Latvijas kompartijā latviešu īpatsvars bija vēl ievērojami mazāks nekā latviešu īpatsvars Latvijā, un tas bija viens no faktoriem, kas bieži noteica šīs organizācijas rīcību konkrētās situācijās. Maskavas "Saurona acs" iemidzināšana ar lojalitāti apliecinošiem ziņojumiem attaisnojās, tas ļāva LTF nostiprināties un pakāpeniski izspiest no sabiedriski politiskās ietekmes Latvijas kompartiju, kura, lai arī Maskavai sūdzējās, tomēr nekādu aktīvu pretdarbību LTF nepasāka, ja neskaita tādus gadījumus kā radiotranslācijas atteikums "Baltijas ceļa" norises laikā. Tomēr vienlaikus nevar noliegt, ka jau iepriekš pieminētajai Maskavas attieksmes maiņai pret Baltija savu artavu pielika arī Latvijas kompartija. To spilgti apliecināja Latvijas kompartijas CK biroja 1989. gada 15. jūnija slepenais lēmums "Par LTF Domes Valdes 1989. gada 31. maija aicinājumu". Jāatgādina, ka tieši šis aicinājums bija pagrieziena punkts LTF pozīcijā par Latvijas valstiskumu, aktualizējot jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kompartijas CK birojs (klātesot Vagrim, Auškāpam, Briļam, Bresim, Gorbunovam, Ķezberam, Ņukšam, Oherinam, Brokānam, Dubram, Vasermanim) par LTF aicinājumu pauda dziļu sašutumu, norādot, ka tā ir politiska akcija, un norādot uz LTF līderu tuvredzību, ka "aicinājums vēl vairāk saasina jau tā saspīlēto situāciju republikā, neveicina sabiedrisko spēku apvienošanos". Tāpat pilsoņu komiteju organizēšanas iniciatīva tika nosaukta par antikonstitucionālu formējumu veidošanu. Dokumenta noslēgumā LKP CK birojs apliecināja, ka atbalstīs pasākumus, "kas stiprinās Latvijas PSR kā suverēnu padomju sociālistisku valsti PSRS sastāvā". Nav pārsteigums, ka pēc mēneša Maskavā tika pieņemts jau pieminētais lēmums par stāvokli Baltijā, ja no Latvijas tika saņemta šāda informācija par saspīlētu situāciju, kas vēl vairāk pasliktinās.
Tomēr Atmoda, plašais tautas atbalsts LTF izdarīja būtisku spiedienu uz Latvijas kompartijas līderiem, un arī kompartijā dažos jautājumos bija pamanāma pakāpeniska attieksmes maiņa.
Kā piemēru var minēt kādu visai senu dokumentu no 1983. gada. Tas bija Latvijas PSR vadības lēmums "par papildus aktivitātēm krievu valodas apmācībā Latvijas PSR vispārizglītojošajās skolās un citās mācību iestādēs". Zem šī dokumenta bija paslēpts kārtējā rusifikācijas viļņa detalizēts plāns, lai vēl vairāk nostiprinātu krievu valodas dominējošo lomu visās dzīves jomās. Šī lēmuma, kuru bija parakstījuši tā brīža Latvijas kompartijas vadītājs Augusts Voss un Ministru padomes priekšsēdētājs Juris Rubens, patieso būtību spilgti raksturoja tā pēdējā rindkopa: "Latvijas Komunistiskās partijas CK un Latvijas PSR Ministru padome pauž stingru pārliecību, ka partijas, padomju un komjaunatnes institūcijas, izglītības iestādes, pedagogi īstenos nerimstošu darbu un uzmanību, lai apmierinātu jauniešu pieprasījumu pēc krievu valodas pārvaldīšanas, kas vienlaicīgi ir starpnacionālo attiecību, tautu brālības un draudzības valoda, padomju tautas tālākās materiālās un garīgas attīstības nodrošināšanas līdzeklis." Šim, kā prioritāram jautājumam, bija piešķirts īpašs "partijas kontroles" statuss. 1986. gada novembrī pēc konstatējuma, ka ne visi lēmumā definētie mērķi ir sasniegti, ar A. Gorbunova rezolūciju "partijas kontroles" statuss tika pagarināts līdz 1990. gada vidum. Tomēr 1989. gada 26. jūnijā A. Gorbunovs piekrita šo statusu izbeigt, vadoties pēc LKP CK Ideoloģiskās nodaļas vadītāja Antona Grudula rekomendācijas un pamatojuma, ka lēmums pamatā ir izpildīts. Šeit gan vietā būtu piebilst, ka jau 1988. gada 6. oktobrī, reaģējot uz sabiedrības spiedienu, Latvijas PSR AP apstiprināja latviešu valodai valsts valodas statusu Latvijas teritorijā, un zīmīgi, ka tieši šajā pašā dienā par Latvijas PSR AP prezidija priekšsēdētāju kļuva arī A. Gorbunovs.
"Baltijas ceļa" faktors lika ieskanēties citām toņkārtām arī Latvijas kompartijas komunikācijā ar Maskavu. 1989. gada 1. novembrī, kad bija gala termiņš atskaitei Maskavai par veiktajiem pasākumiem, lai novērstu tā saukto ekstrēmismu, Latvijas kompartijas vadītājs Vagris norādīja, ka pat komunisti par Maskavas lēmumiem nav sajūsmā, norādot uz to, ka lēmumi pieņemti aizmuguriski, nepieaicinot baltiešus utt. Tas bija pagrieziena punkts J. Vagra komunikācijā ar Maskavu, jo iepriekš zināmi iebildumi tika pausti vien saimnieciskos jautājumos, taču šoreiz tika atzīts (lai arī netieši), ka atšķiras arī fundamentāli politiski uzstādījumi komunistu vidū. Šajā ziņojumā Maskavai Vagris atklāti atzīst, ka kompartija ir zaudējusi kontroli un ietekmi pār medijiem, īpaši radio un televīziju, ka LTF savā otrajā kongresā izvirzījusi divus galvenos uzdevumus: pirmais – valstiskās neatkarības atjaunošana, un otrais – iegūt pārstāvniecību visās vēlētajās institūcijās, lai izpildītu pirmo uzdevumu. Vagris arī atzīst, ka gaidāmajās vēlēšanās, ņemot vērā kopējo situāciju, kompartijai uzvarēt nav izredžu: "Viss augstākminētais gaidāmo vēlēšanu sakarā Latvijas kompartiju un nostādījis izteikti sarežģītā situācijā, ko vēl pastiprina smagās pagātnes kļūdas, asas krīzes parādības ekonomikā un sociālajā jomā."
Arī šoreiz, līdzīgi kā ziņojumā pirms pusotra gada, kur Vagris paredzēja LTF radikalizēšanos un virzīšanos Latvijas neatkarības virzienā, viņam izrādījās taisnība. Latvijas kompartija pēc dažiem mēnešiem sašķēlās, un tās reakcionārais spārns, sabloķējoties ar interfronti, kopumā AP vēlēšanās cieta neveiksmi, jo savu galveno uzdevumu – nepieļaut Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ar vairāk nekā divu trešdaļu balsu pārsvaru, izpildīt nespēja.
Kas tad bija galvenie faktori, kas noteica LTF un tās sabiedroto uzvaru, un Latvijas komunistiskās partijas sagrāvi? Kompartija zaudēja cīņā par vērtībām, jo tādu īstu vērtību jau šai organizācijai Atmodas laikā nebija. Suverenitāte PSRS sastāvā bija tukša skaņa tai sabiedrības daļai, kas vēlējās atjaunot valstisko neatkarību. LTF bija ļoti skaidrs un konkrēts mērķis, savukārt kompartijai mērķa nebija, un, neraugoties uz milzīgajiem resursiem, sākotnējo varu, ietekmi un Maskavas atbalstu, tā izzuda, gluži vienkārši izčākstēja līdz ar pašu PSRS. Taču neizzuda kompartijas cilvēki, kas izklīda pa Latvijas politisko un saimniecisko vidi, atstājot un turpinot atstāt ietekmi uz procesiem valstī. Apliecinot savas izcilās adaptēšanās spējas un politisko "elastību", kompartijas pieredzes skolu izgājušie sabiedriskajā telpā joprojām ir pamanāmi, arī 30 gadus pēc "Baltijas ceļa". Ar ko viņiem toreiz palīdzēja "Baltijas ceļš"? Lielā mērā izbeigt dubultās laulības – vienlaikus būt toreizējo Kremļa saimnieku draugiem un stāvēt zem sarkanbalti sarkanā karoga vairs nebija iespējams.