Idejas pamatā ir vienas pieturas aģentūras princips darījumu noslēgšanā un procesu digitalizācija. Darījumus paredzēts slēgt notariālā akta formā, kam ir spēcīgs pierādīšanas spēks un piespiedu izpildes spēks, un tikai notārs ir tas, kas elektroniski sniedz datus zemesgrāmatai.
Darījuma projektus gan arī turpmāk varēs sagatavot ne tikai notārs, bet arī paši līdzēji, advokāti un citi. Reforma to neparedz aizliegt. Tomēr, ja katras puses juristi strādā sava klienta interesēs, tad notāra uzdevums ir nodrošināt, lai parakstītais darījums atbilst pušu patiesai gribai un viņi saprot visas tiesiskās sekas, kā arī vai darījuma noteikumi nav pretrunā likumiem. Notārs aizsargā nevis konkrētas personas, bet sabiedrības intereses, kurās ietilpst arī tiesiskums konkrētā darījumā.
Turklāt risinājums, kad notārs kā klienta likumiskais pilnvarnieks nodrošina elektronisku tiesību nostiprināšanu, izmantojot Notāru informācijas sistēmu, kas savienota ar Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu, jau tiek pielietota kopš 2015. gada 1. maija, ja darījums ir notariālā akta formā. Šo pakalpojumu izmantojuši vairāk nekā 6000 īpašnieku, un pa šo laiku ir pierādījies – tas tiešām nodrošina procesa ātrumu un efektivitāti. Turklāt, kā to apliecina citu Eiropas valstu pieredze, ietaupa nodokļu maksātāju naudu.
Nav skaidrs, kādēļ Latvijai bija nepieciešami gandrīz 25 gadi pēc neatkarības atjaunošanas, lai nopietni sāktu diskutēt par labākās Eiropas prakses ieviešanu. Arī idejas pretinieki nesniedz nevienu argumentu, kāpēc pašreizējā Latvijas sistēma ir labāka par Igaunijas, Lietuvas un citu valstu pieredzi. Tikmēr LZNP pamato savu priekšlikumu ar pierādījumiem un pētījumiem par Latvijas un citu valstu prakses novērtējumu.
Starptautiski pētījumi ir pierādījuši, ka Igaunijā un Lietuvā esošā sistēma ir ne tikai juridiski drošāka un efektīvāka, bet arī lētāka darījumu slēdzējiem un visiem nodokļu maksātājiem nekā Latvijā pastāvošā. LZNP priekšlikums paredz ieviest līdzīgu kārtību un izmaksas, kā tas noteikts Lietuvā un Igaunijā.
Jāpiekrīt Lietuvas Seima Pētniecības departamenta direktora Dr. A. Lukošaita skaudrajai atziņai: "Es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc Latvija tā atpaliek."
Reformas priekšlikums ir aicinājums tiekties uz izcilību un kvalitāti, Latvijas konkurētspēju un investīcijām, drošu vidi, nevis palikt viduvējībā. Pēdējos 25 gados kārtība Lietuvā un Igaunijā ir pāradījusi ievērojamu pārākumu par Latvijas praksi. Piemēram, Doing Business 2016 Igaunijas nekustamā īpašuma darījumu reģistrācijas sistēma ir novērtēta kā 4. labākā un Lietuvas – kā 2. labākā pasaulē, kamēr Latvija ir tikai 23. vietā. Igaunijas un Lietuvas sistēmas izcilību novērtē arī prestižajos Newsec Baltics veidotajos Baltijas nekustamā īpašuma pārskatos. Globālās Konkurētspējas indeksā (Global Competitiveness Index 2016) tiesiskā regulējuma efektivitāte Igaunijā novērtēta 39. vietā un Lietuvā 67. vietā, savukārt Latvijā tikai 112. vietā no 140 pasaules valstīm.
Tomēr pats būtiskākais ieguvums ir tas, ka notariālā akta forma nodrošina ne tikai juridiski korektu darījumu noslēgšanu un novērš zemesgrāmatā reģistrētu nekustamo īpašumu izkrāpšanas iespēju, bet arī samazina tiesvedības risku un personu izmaksas, kā arī tiesu noslodzi. Ja valsts nosaka nekustamo īpašumu darījumu noslēgšanu pie notāra, tad izmaksas sedz darījuma līdzēji. Savukārt izdevumus, kas saistīti ar nekvalitatīva darījuma noslēgšanu, sedz arī visi nodokļu maksātāji. Šādos gadījumos personas vēršas policijā, prokuratūrā un tiesā, ko finansē visi nodokļu maksātāji. Turklāt Latvijā pieprasījums pēc vēl lielākiem finanšu līdzekļiem šīm institūcijām joprojām ir darba kārtībā, jo, salīdzinājumā ar to pašu Igauniju un Lietuvu, Latvijā ir ļoti zems preventīvais tiesiskums.
Notariāla akta formas prasība nekustamā īpašuma darījumiem ir salīdzināma ar prasību pēc drošības jostas automašīnas vadītājiem un pasažieriem vai ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu. Nekustamā īpašuma darījuma gadījumā notārs ir šis drošības garants, jo notāra uzdevums ir nodrošināt preventīvu darījuma tiesiskumu.
Visbeidzot, svarīgi ir tas, lai sistēma būtu maksimāli efektīva, lai nodokļu maksātājiem neveidotu pārmērīgu slogu un valsts budžeta līdzekļus varētu novirzīt citām prioritātēm un attīstībai. Labklājību var radīt tikai droša un tiesiska, nevis nesakārtota un nedroša vide.