Pēdējais gads Satversmes tiesas darbā asociēsies ne tikai ar plašo izskatāmo lietu klāstu un sarežģītajiem tiesību jautājumiem, kas tai lemjami. Paralēli pensiju, tiesnešu algu un dažādu pabalstu samazināšanas lietu izlemšanai politiķi ar tiesnešiem plašsaziņas līdzekļos ir diskutējuši gan par tiesas spriedumu ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem un nepieciešamību mainīt Satversmes standartus ekonomiskās krīzes apstākļos, gan arī par politiķu iespējām pārlemt jau tiesas izspriestus jautājumus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēc sprieduma pensiju samazināšanas lietā Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris paziņoja, ka tiesa izjutusi ļoti spēcīgu sabiedrības spiedienu. Savukārt, ja kāds tiesnesis esot izjutis politiķu spiedienu, viņam neesot bijis tiesību reaģēt uz šādu spiedienu.[1] Tomēr pēc pensiju samazināšanas sprieduma pasludināšanas spiediens uz tiesu, pēc G. Kūtra domām, neesot sasniedzis tādu intensitāti, kāds bijis iepriekšējā tiesas priekšsēdētāja laikā, kad kāds no ministru prezidentiem paziņojis, ka Satversmes tiesa traucējot strādāt.[2]

Vēl pavisam nesen - plašā intervijā "Neatkarīgajai" - G. Kūtris atzina, ka tiesa līdz šim nav izjutusi politiķu spiedienu. "Domāju, ka šobrīd apziņa - tā rīkoties nevar - ir pietiekami ieaugusi. Neviens no redzamajiem politiķiem šodien neuzdrošināsies ko tādu. Tad gan būtu diezgan liels starptautisks skandāls," intervijā atzina tiesas priekšsēdētājs.[3] Šī intervija laikrakstā tika publicēta 2010. gada 8. februārī. Taču jau pēc dažām dienām plašsaziņas līdzekļiem tika nodots tiesas paziņojums par spiedienu uz tiesu un politiķu atriebšanos par iepriekšējiem tiesas spriedumiem. Proti, 2010. gada 11. februārī Satversmes tiesa izplatīja paziņojumu, ka plašsaziņas līdzekļos aizsākušos diskusiju par Satversmes tiesas sprieduma tiesnešu algu iesaldēšanas lietā1 un izskanējušos viedokļus par šo spriedumu uzskata par spiedienu uz tiesu. Tāpat Satversmes tiesa pauda bažas, ka šāda diskusija par iespējamo sprieduma izpildi uzskatāma par sava veida atmaksu tiesai par tās spriedumu.

Notikumu straujā attīstība bija iemesls, lai "Jurista Vārds" aicinātu tieslietu un citu jomu ekspertus, kā arī tiesnešus vērtēt un apspriest Satversmes tiesas spriedumu kritizēšanas pieļaujamību un konkrēto situāciju. Aptauju ievada pašas Satversmes tiesas viedoklis.

Satversmes tiesas viedoklis:

Jebkura konstruktīva kritika ir ne tikai pieļaujama, bet pat nepieciešama. Viena no robežām kritikai par tiesas spriedumiem ir faktu patiesīgums, tas ir, kritika beidzas tur, kur sākas meli un manipulācijas. Diemžēl atsevišķos gadījumos ir jūtama vai nu tieksme izdarīt spiedienu uz tiesu, vai arī neadekvāti reaģēt uz kādu no netīkamajiem spriedumiem. Ja informācija par spriedumu tiek būtiski sagrozīta, mēs uzskatām par savu pienākumu atgādināt, kā ir patiesībā. Taču tiesas nolēmumi, pirms izteikt par tiem secinājumus, būtu jāizlasa pilnībā gan juristiem, gan politiķiem, gan preses pārstāvjiem, gan visiem pārējiem interesentiem (ne tikai nolēmuma daļa vai preses relīze par spriedumu).

Mg.iur. Lauris Liepa,
Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis,
LU Juridiskās fakultātes lektors, zvērināts advokāts

Politiskajā retorikā, vērtējot konkrētus tiesas spriedumus, parasti tiek lietota nejuridiskā argumentācija, kā to redzam arī konkrētajā gadījumā. Politiķu izteikumos par tiesu spriedumiem robeža ir viennozīmīga: respekts pret tiesu varas neatkarību. Tiesnešu algu iesaldēšanas lietā Satversmes tiesa secināja, ka Saeima, grozot Tiesu varas likuma pārejas noteikumu normas, nav ievērojusi solidaritātes principu. Spriedumā minēti piemēri tam, ka valsts pārvalde pilnībā neievēroja valdības un Saeimas deklarēto visas valsts pārvaldes, visu amatpersonu atalgojuma samazinājumu. Pieļauju, ka Ministru prezidents un Saeimas deputāti šādu salīdzinājumu varēja uztvert kā pārmetumu nekonsekvencei vai pat norādi uz netaisnu dubulto standartu piemērošanu. Reaģējot uz Satversmes tiesas spriedumiem, likumdevēja un valdības pārstāvjiem pirmkārt vajadzētu izvairīties pieļaut tās kļūdas, kas novedušas pie nelabvēlīga sprieduma. Valdības vadītājam būtu jāizvairās paust publiskus pārmetumus tiesai par lēmumu, kura iznākums bija prognozējams, pieņemot strīdīgo tiesību aktu.

Iveta Andžāne,
Latvijas Tiesnešu biedrības prezidente

Vismazāk tiesību kritizēt Satversmes tiesas spriedumus būtu politiķiem, jo pamatā spriedumi, kas nepatīk politiķiem, ir pieņemti par politiķu darba brāķi. Par šo normatīvo aktu neatbilstību Satversmei diskusija sabiedrībā bija jau likumprojektu pieņemšanas procesā. Uzskatu, ka uz Satversmes tiesu tiek izdarīts spiediens. Atsevišķas amatpersonas apzināti maldina sabiedrību par Satversmes tiesas sprieduma būtību. Patiesībai neatbilst izteikums, ka tiesnešu algas aug automātiski. Tā sauktajos labajos gados, kad valsts pārvaldē algas strauji pieauga, tiesnešiem algas nemainījās. Tiesneši varētu piekrist kompromisam ekonomiskās krīzes laikā. Bet tādā gadījumā politiķiem būtu jāatzīst sava kļūda, kas pieļauta ar daudzajiem grozījumiem likumā "Par tiesu varu", ko var labot viņi paši arī bez Satversmes tiesas sprieduma. Tiesneši varētu atbalstīt visu triju varu pārstāvju procentuāli vienādu algu samazinājumu.

Ph.D. Vjačeslavs Dombrovskis,
Rīgas Ekonomikas augstskolas docents, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieks

Satversmes tiesas tiesneši nedrīkst būt pilnīgi nekritizējami. Līdz ar to jābūt iespējami atklātai diskusijai par Satversmes tiesas lēmumiem, tas nodrošinās papildu uzraudzību pār Satversmes tiesas tiesnešiem. Būtu gan dīvaini, ja katrs Satversmes tiesas lēmums tiktu plaši kritizēts, kā tas notiek ar dažiem pēdējiem Satversmes tiesas lēmumiem. Tas jau liecinātu par kādām nopietnām problēmām valstī vai pašā Satversmes tiesā. Vēlētāji nosaka visu valsts ierēdņu un arī tiesnešu algas. Proti, tas notiek caur ievēlēto Saeimu. Manuprāt, ir absolūti nepieņemami, ja tiesu vara cenšas argumentēt, ka tai jābūt ārpus vēlētāju kontroles. Tā ir ļoti bīstama tendence. No otras puses, ir skaidrs, ka likumdevējs nevar izmantot varu noteikt algas kā spiediena instrumentu, kas būtu pretrunā "pretsvara" (checks and balances) sistēmai. Valsts sektoram jāsamazina savi izdevumi, galvenokārt - algas, cerot, ka tas ietekmēs (t. i., samazinās) arī privātā sektora algas. Šajā kontekstā es neuztveru Saeimas (un valdības) rīcību kā spiedienu. Drīzāk es raksturoju Satversmes tiesas rīcību kā, labākajā gadījumā, neapzinātu, bet sliktākajā - bezatbildīgu. Satversmes tiesai jāprot aizstāvēt savus lēmumus un skaidrot tos sabiedrībai, žurnālistiem, ekonomistiem utt. Protams, ja šie skaidrojumi ir nepārliecinoši, un, manuprāt, gan pensiju, gan tiesnešu algu gadījumos tā tas ir, tad ir jādomā, vai tiesnešiem ir drosme atzīt savas kļūdas. Skaidrs, ka tiesneši arī ir cilvēki un var kļūdīties vai pieņemt lēmumus sev par labu. Piemēram, tiesnešu algu lietā ir acīmredzams interešu konflikts.

Mg.iur. Iveta Kažoka,
Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece

Asa polemika par konstitucionālo tiesu spriedumiem demokrātiskā valstī ir teju neizbēgama - galu galā šīs tiesas strādā ar politiski ļoti jū­tīgiem jautājumiem. Domājot par pieļaujamās kritikas robežām, man šķiet, ka "sarkanā līnija" varētu būt velkama brīdī, kad kāds ietekmīgs medijs apzināti un agresīvi cenšas ar savām publikācijām vai raidījumiem ietekmēt tiesas vēl nepieņemtu spriedumu. Atsevišķu nekorektu faktu piesaukšana vai tendenciozi komentāri plašsaziņas līdzekļos jau pēc sprieduma ir žurnālistu pašregulācijas (kas gan Latvijā ir ļoti problemātiska) jautājums. Par spiedienu uz tiesu gan es plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu nesauktu - ja nu vienīgi kontekstā ar vēl nepieņemtiem Satversmes tiesas spriedumiem līdzīgās lietās. No politiskās racionalitātes viedokļa šāds vēstījums ir likumsakarīgs: galu galā politiķiem nāksies meklēt valsts budžetā iespējas nodrošināt Satversmes tiesas sprieduma izpildi. Tas, visticamāk, nozīmē vajadzību pieņemt nepopulārus lēmumus. Manuprāt, ja kritika balstīta nepareizos vai no konteksta izrautos faktos, tad Satversmes tiesai būtu jābūt iespējai uz šīm kļūdām norādīt. Tomēr, ja politiķis vai komentētājs ir acīmredzami vēlējies Satversmes tiesu diskreditēt, tiesai nevajadzētu sākt "atšaudīties". Domāju, ka korekts un labvēlīgs izklāsts par patiesajiem faktiem (nevis tikai neargumentēts aplamību uzskaitījums) un skaidrojums par iemesliem, kas liedz tiesai iespēju iesaistīties plašākās diskusijās par spriedumu, Satversmes reputāciju stiprinātu daudz vairāk.

Mg.iur. Edgars Pastars

Nevienam nerodas jautājums par to, vai var apspriest nesaprotamu un neargumentētu attaisnojošu spriedumu krimināllietā. Kāpēc Satversmes tiesa būtu izņēmums?! Līdz ar to var viennozīmīgi apgalvot, ka kritika ir ne tikai pieļaujama, bet pat vajadzīga. Arī tādēļ, ka Satversmes tiesa ir tiesa "starp politiku un tiesībām". Jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ir negatīvais likumdevējs. Ja tiesa iemaldās pozitīvā likumdevēja lauciņā un sāk plaši skaidrot, kas un kā konkrēti likumdevējam vispār jādara noteiktā jautājumā, un tas pat var nebūt tieši saistīts ar lietu, bet par to gribas kaut ko nolēmumā ierakstīt, jārēķinās ar kritiku un sekām. Tajā skaitā jārēķinās ar to, ka ierakstītais paliks neizpildīts, jo pats negatīvais likumdevējs nebūs ievērojis negatīvajam likumdevējam atvēlētās robežas. Līdz šim Satversmes tiesa ir spējusi noteikt šīs robežas, bet daudzo lietu skaits un lietas tik nozīmīgos jautājumos, kā arī sajūta, ka likumdevējs un izpildvara netiek galā ar saviem uzdevumiem, var tiesu pamudināt nākt sabiedrībai palīgā. No šī kārdinājuma būtu jāturas pa gabalu, jo tās ir lamatas pašiem palīgiem. Satversmes tiesa reaģē aizstāvoties. Tiesai ir skaļi un argumentēti jānorāda uz spiedienu, kad tas attiecas uz izskatīšanā esošu lietu. Kāds var būt spiediens uz tiesu, ja spriedums jau ir pieņemts! Ja tiesa nevis neitrāli skaidrotu, bet, piemēram, sāktu cīnīties par jau pieņemta sprieduma izpildīšanu un uztveri sabiedrībā, tad var rasties jautājums, kāpēc tiesai ir tāda īpaša interese. Jāteic, ka konkrētā situācija gan ir mazliet sarežģītāka, jo izlemta ir tikai lieta par tiesnešu amatalgu iesaldēšanu, nevis par to samazināšanu. Pēdējā lieta vēl ir tikai sagatavošanā. Līdz ar to tiesa sev adresēto kritiku var pamatoti uztvert kā iejaukšanos tās darbā. Ja Satversmei neatbilst algu pieauguma iesaldēšana, tad diez vai samazināšana būs atbilstošāka. Līdz ar to sabiedrībai, žurnālistiem un politiķiem ir ne tikai neatņemamas tiesības, bet pat pienākums diskutēt un meklēt risinājumus, ņemot vērā arī turpmākos iespējamos tiesas lēmumus, tos negaidot, un ievērojot līdz šim pašas tiesas izteiktās atziņas, kurām ir likuma spēks.

Pilns ekspertu viedokļu teksts - "Jurista Vārdā" Nr.8, 23.februārī


[1] Kūtris: pensiju lietā bija ļoti spēcīgs sabiedrības spiediens. Pieejams šeit.

[2] Arī Kūtris pārliecināts par politiķu spiedienu uz ST. Pieejams šeit.

[3] Kūtris: ST nav izjutusi politiķu spiedienu. Pieejams šeit.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form