Īpaši sāpīgi, ka mizgrauži izplatās Gaujas nacionālajā parkā (GNP), iznīcinot ievērojamas platības. Mizgrauzis biežāk iemitinās novājinātās, pāraugušās eglēs, kas sasniegušas ciršanas vecumu vai to pārsniegušas, un tādu koku GNP ir daudz. Zinu, ka vienā mežziņa apgaitā, kas ir aptuveni 3000 hektāru liela, pilnīgi nopostīti 150–200 hektāri egļu audžu. Ja izplatība netiks ierobežota, nākamgad postījumu apjoms kļūs vēl krietni lielāks.
Efektīvākā metode cīņā pret mizgrauzi ir nocirst kokus, kuros tas iemitinājies. Turklāt tas jādara ļoti operatīvi – divu nedēļu laikā, kopš parādās mizgrauža ieskrejas, sākas stumbru sveķošanās un redzami brūni mizas milti uz sakņu kakla un mizas kreves plaisās. Šie koki tāpat vairs nav glābjami un mirst gluži tāpat kā cilvēki, kam ir neārstējams vēzis. Ja tos nenozāģē un nenovāc, kamēr kukainis vēl ir iekšā kokā, koki nokalst, mizgrauzis no tiem izlido un pārziemo zemē, lai nākamajā gadā uzbruktu citiem kokiem.
Taču ar izzāģēšanu ir problēmas. "Gaujas nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" paredz, ka meža saimnieciska izmantošana un koku ciršana iespējama tikai pēc meža apsaimniekošanas plāna izstrādes un apstiprināšanas Dabas aizsardzības pārvaldē un Valsts meža dienestā. Turklāt dabas lieguma zonā kailcirtes vispār ir aizliegtas (atļauts cirst ne vairāk kā 25% no audzes krājas, turklāt nākamā ciršana var notikt ne ātrāk kā pēc 10 gadiem), bet koku ciršana galvenajā cirtē iespējama par 20 gadiem vēlāk nekā saimnieciskajos mežos.
Individuālais katras saimniecības meža apsaimniekošanas plāns sastāv no meža inventarizācijas datiem, kā arī no dabas vērtību inventarizācijas informācijas. Tas savukārt nozīmē, ka meža īpašniekam jāatrod speciālists, kurš šādu plānu spēj sagatavot. Taču pašlaik, kad visā Latvijā pilnā sparā norit lielā biotopu skaitīšana, visi eksperti ir noslogoti un plānu sagatavošanā viņus ir grūti ieinteresēt. Daudzi vispār norāda, ka ar privātpersonām nestrādā. Tā nu meža īpašniekam, kurš ir gatavs plānu sagatavot un par to samaksāt, tik un tā jāstāv rindā un jāgaida. Jāpiebilst, ka šis dabas vērtību eksperta atzinums meža īpašniekam izmaksā ne mazu naudiņu. Tā svārstās starp 15 līdz 30 eiro par vienu hektāru meža, ja meža platība ir virs 10 hektāriem. Mazajos meža īpašumos eksperta atzinuma un individuālā meža apsaimniekošanas plāna izgatavošana izmaksā 150 līdz 200 eiro.
Taču mizgrauzis negaida, tas nākamajā pavasarī pārlidos uz jaunām barošanās vietām un neskatīsies, vai to īpašniekiem meža apsaimniekošanas plāns ir vai nav. Vismaz tie īpašnieki, kuriem plāna nebūs, neko nevarēs iesākt, jo izcirst bojātos kokus un ierobežot mizgrauža izplatību nedrīkstēs, kaut meža inventarizācija saimniekam vēl būs spēkā.
Taču arī gadījumos, kad īpašniekam ir meža apsaimniekošanas plāns un tajā uzskaitīti vai vēlāk dabas skaitīšanā konstatēti Eiropas nozīmes aizsargājami biotopi, cirst nedrīkst un arī turpmāk nedrīkstēs. Tikai kukainītim biotopu jēdziens ir svešs, viņš nepaliks tikai audzē, kur noliegta koku ciršana, bet dosies uz priekšu – uz jauniem kokiem. Operatīvi rīkojoties un likvidējot mizgraužu ligzdas, varētu izvairīties no tādas meža kaitēkļa masveida savairošanās, kāda ir notikusi Vācijā, kur nereti jau tiek pieminēta ekoloģiskā katastrofa.
Kaitēkļu postījumi paši no sevis nebeigsies, dabā tā nenotiek. Baidos, ka, turpinot ignorēt problēmu kā līdz šim, drīz vien ne tikai GNP, bet arī citās aizsargājamās dabas teritorijās nokaltušas egles varēsim redzēt hektāru platībās. Vai tās būs tās dabas un ainaviskās vērtības, kuru dēļ ir izveidoti dabas parki un kuras apskatīt brauks cilvēki no pilsētām un ārzemēm?
Lai cīnītos ar mizgrauzi, nevajag atklāt jaunu Ameriku, bet pirmkārt ir jāvienkāršo birokrātiskās procedūras, jāļauj mežu īpašniekiem ātri saņemt atļaujas slimo, kaitēkļu invadēto, nokaltušo koku izciršanai, ja vien ir spēkā esoša meža inventarizācija.
Jārosina izmaiņas likumdošanā. Diemžēl vismaz pagaidām Latvijas atbildīgās institūcijas izturas tā, it kā mizgrauzis joprojām uzdarbotos tikai Vācijā, kur tas iznīcina dabas vērtības, bet Latvijas mežiem briesmas nedraud. Mūsu dabas sargi – birokrāti – droši vien attapsies tikai tad, kad nodarītais posts jau būs ļoti liels. Atcerēsimies, ka ziemas Latvijā paliek arvien siltākas un sals, kas periodiski regulēja kaitēkļu skaitu, ziemā vairs neatnāk. Koki pūšanas procesā izdala oglekļa dioksīdu, kas mūsdienu globālās sasilšanas kontekstā ir milzīga ekoloģiska problēma.