"Beidzot!'' Uzzinājuši par Saeimā nupat notikušo balsojumu, izsauksies Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas pēdējo gadu laikā uzmanīgi sekoja visai aizdomīgajām peripetijām ap un par Latvijas Okupācijas muzeja nākotni. Likt šķēršļus muzeja pastāvēšanai un attīstībai varēja vienīgi tie, kuri atbalsta mītu par Baltijas valstu labprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai 1940.gadā.
Savas darbības pirmajā desmitgadē Okupācijas muzeja galvenā loma pastāvēja ārvalstu vadītāju un oficiālo delegāciju pārstāvju informēšanā par viņiem mazpazīstamajiem okupācijas laika notikumiem Latvijā. Savukārt mēs – Latvijas Ārlietu ministrijā, izmantojām ikvienu starptautisko tribīni, lai atgādinātu rietumu politiķiem par abu noziedzīgo režīmu – Staļina komunistiskās Padomju Savienības un Hitlera fašistiskās Vācijas izvērsto Latvijas okupāciju pusgadsimta laikā un šo okupāciju dramatiskajām sekām, kas pastāv arī pēc neatkarības un Latvijas valstiskās kontinuitātes atjaunošanas 1990. un 1991.gadā.
Kā ārlietu ministram, man personīgi visspilgtāk atmiņā saglabājušies izvērstie ziņojumi, kurus sniedzu Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 49.sesijas sēdē Ženēvā 1993.gada 15. februārī ("Diena", 23.02.93.) un Apvienoto Nāciju Pasaules konferencē Vīnē 1993.gada 17.jūnijā.
Atgriežoties šodienā, ir jāuzsver, ka ar katru desmitgadi - muzeja ekspozīcijas un aktivitātes iegūst aizvien lielāku nozīmi un vērtību tautas izglītībā.
Izvērstu motivāciju šādam apgalvojumam muzeja 20 gadus pastāvēšanas jubilejā (2013.gadā) veltīja Latvijā pazīstamais ASV politologs un publicists Pauls Goubls: "Neviens nevar pareģot 2033. gada ģeopolitisko situāciju, bet pastāv liela iespēja, ka Latvijai būs jāsastopas ar pieaugošiem vārguļojošas, bet revizionistiskas Maskavā centrētas valsts izaicinājumiem un mazāku Rietumu atbalstu nekā tagad. Šāda situācija nav neizbēgama, bet ir būtiski, ka Latvija apzinās šo risku un spēj rīkoties veidos, kas vēsturi virza tai vēlamā virzienā. Latvijas Okupācijas muzejs ir būtiska sastāvdaļa šajos centienos. (..) Savā klasiskajā romānā "Un garāka par mūžu diena ilgst" kirgīzu autors Čingizs Aitmatovs stāsta par mankurtiem, sevišķu vergu šķiru, kuriem uzvarētāji atņem viņu atmiņu par pagātni. Bez šīm atmiņām, Aitmatovs saka, nācijām, tāpat kā indivīdiem, nevar būt nākotnes, jo bez skaidras atmiņas par pagātni viņi nolemti dzīvei mūžīgā tagadnē. Šajā stāvoklī viņi beidz būt, kas viņi reiz bija, un citi viņus var viegli kontrolēt." ( LOM mājas lapa, 10.09.2013.)
Atliek cerēt, ka memoriāla kompleksa būvniecības projekta īstenošana notiks atbilstoši plānotajiem termiņiem un projekts būs nozīmīga dāvana Latvijas simtgadei.