"Adaltisms" (angļu val. – adultism) jeb "pieaugušo vara pār bērniem" ir termins, kas Rietumu pasaulē pazīstams jau kopš 20. gadsimta sākuma, bet, pateicoties dažādiem pētījumiem, īpašu popularitāti ieguvis pagājušā gadsimta 70. gados, kad termina definīcija tika precizēta, uzsverot "ļaunprātīgu pieaugušo varas izmantošana pār bērniem". Un ar to saprot ne tikai vecāku varu pār saviem bērniem, bet arī, piemēram, skolotāju, psihoterapeitu, policijas, tiesnešu u. c. pieaugušo varu pār nepilngadīgajiem.
Diemžēl Latvijā joprojām par šo fenomenu nerunā un terminu "adaltisms" dzirdējis vien retais. Tāpēc mēs joprojām turpinām kāpt uz tiem pašiem grābekļiem un vairāmies runāt par tādu lietu kā bērnu diskriminācija. Piemēram, Lielbritānijā jau 2006./2007. gadā Anglijas Bērnu tiesību alianse un Nacionālais bērnu birojs īstenoja aptauju, kurā 4060 bērniem un jauniešiem jautāja, vai viņi kādreiz ir izjutuši netaisnīgu attieksmi, pamatojoties uz dažādiem kritērijiem (rase, vecums, dzimums, seksuālā orientācija utt.). Kopumā 43% aptaujāto Lielbritānijas jauniešu ziņoja par diskrimināciju vecuma dēļ, kas ir ievērojami vairāk nekā rādītāji citās diskriminācijas kategorijās, piemēram, dzimums (27%), rase (11%) vai seksuālā orientācija (6%).
Adaltisms bieži vien sakņojas pieņēmumā, ka pieaugušie a priori ir gudrāki par nepilngadīgajiem, tāpēc viņi ir tiesīgi rīkoties pret jauniešiem, kā uzskata par "pareizu", bez jebkādas abpusējas vienošanās, tādējādi padarot bērnus atkarīgus no pieaugušo attieksmes, idejām, uzskatiem un rīcības. Un bieži vien tas tiek darīts, "labu gribot", bet harmoniskas attiecības bieži vien neveidojas... un bērni tiek apspiesti.
Arī mēs "Centrā ZIN", īstenojot vecāku izglītošanas programmas, redzam, cik bieži attiecībās ar bērniem aizmirstam, ka sadarbība ir nevis tad, kad kāds pasaka, ko darīt, bet tad, kad abas puses ir atvērtas dialogam, kurā mainīties un pielāgoties ir gatavas abas puses. Vai esam iedomājušies, ka, nedzirdot sava vai jebkura bērna balsi, mēs paši kļūstam par tiem, kas diskriminē un atbalsta diskrimināciju?! Vai mums pašiem kā pieaugušajiem patīk un sagādā prieku tādas attiecības, kurās mums partneris vai kāds no augšas (piemēram, priekšnieks) norāda, ko darīt un kad darīt?! Savukārt, ja tas netiek izpildīts, tad tiekam sodīti...
Protams, dzīvē ir un būs situācijas, kad izvēlamies un rīkojamies bērna vietā, un tas ir pat mūsu kā pieaugušā vai vecāka pienākums, piemēram, kad runa ir par bērna veselību un dzīvību, sabiedrības morāli ētisko normu ievērošanu. Taču, ja vēlamies, lai mūsu bērni iemācās sarunāties, iemācās risināt konfliktus sarunu ceļā – plašākā termina "konflikti" nozīmē –, tad tas ir jāmāca jau ģimenē. Un jāmāca ar piemēru. Savu piemēru.
Pretējā gadījumā – nekur tālu netiksim ne kā vecāki, ne sabiedrība, nonāksim kārtējā polarizētā situācijā, kad viens kliedz vienu, otrs otru, bet dialoga un atvērtas sarunas nav... Un nav arī problēmas risinājuma, ir tikai neapmierinātība, dusmas, neizpratne, aizvainojums un aizvien vairāk negatīvas gruzdošas spriedzes.
Pašreizējā situācijā ir jāstiprina gan bērni, gan pieaugušie, sniedzot viņiem zināšanas, izpratni, metodes un iespēju izzināt sevi, lai kļūtu par drošu pamatu bērna izaugsmei. Tāpēc "Centrs ZIN" tieši šobrīd aicina vecākus plašāk paskatīties pašiem uz savu pieredzi, lai praktizētu metodes, kas palīdz saredzēt un sadzirdēt bērnu un viņa vajadzības, saredzēt un sadzirdēt pašam savu pieredzi, caur to mācoties dziļākas attiecības ar bērniem.
Mūsu misija ir nodrošināt, lai ikviens bērns var piedzīvot drošas, uzticības pilnas un atbalstošas attiecības ikvienā savas attīstības posmā un vidē, satiekot pieaugušos, kuri zina un kuriem rūp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
