Piedzīvojam gluži kā tādu mobinga situāciju – kāds, kas ir spēcīgāks, mentāli un fiziski ietekmē vājāku, un, sliktākais, ko varam darīt, ir klusējoši noskatīties, cerot, ka mēs nebūsim rindā nākošie, kuriem atņems pusdiennaudu. Tas, kas katram no mums šajā brīdī ir jāapzinās, ka šis nav brīdis klusēšanai – reizēm dzīve pati nostāda mūs tādās situācijās, kad ir jāizšķiras, par ko tad mēs galu galā iestājamies. Un šādās situācijas tie klusējošie un tie remdenie vienmēr neapzināti veido pateicīgu vidi turpmākiem varas darbiem.
Mums patīk novērsties un aizgriezties tad, kad redzam kaut ko nepatīkamu. Tas ļauj izlikties, ka redzētais, piedzīvotais nav noticis; ka tas neattiecas uz mani. Parasti redzot nepatīkamas situācijas, pašiem negribas iesaistīties, jo tas vienmēr saistās ar risku. Sevišķi tad, ja tas, ko vērojam ir kautiņš, kauja vai karš. Jo mēs zinām – ja iesaistīsimies, tad nonākam arēnā un tur, prožektoru gaisām, varam ciest sāpes paši. Tādās situācijās nereti domājam, ka labāk palikt ir ēnā, malā. Labāk nogaidīt, kad viss beidzas un tad jau varēsim atkal uzelpot un dzīvot mierīgi.
Diemžēl šo mūsu malā stāvēšanas īpašību vienmēr savā labā izmanto agresori. Citi to dara neapzināti, citi – ļoti apzināti. Mūsu bailes un nevēlēšanās iesaistīties, ja tas tieši neattiecās uz mums, agresoram ļauj publiski izrēķināties ar katru atsevišķi. Vienu pēc otra. Publiski, nesatraucoties, ka kāds iejauksies, jo visi pārējie kaut kā klusu stāv malā un cer, ka gan jau ar šo viss beigsies un, cerams, ka mani jau tas neskars. Šādās situācijās neiesaistīšanās un paklusēšanas stratēģija agresoram vienmēr nāk par labu. Un, katra šāda neiesaistīšanās reize sniedz pārliecību par saviem spēkiem un – kas ir sliktākais – iedrošina uzbrukt vēl.
Ir reizes, kad paveicas un agresors atduras pret kādu indivīdu, kas cieņpilni var stāvēt pretim viens pats, iespējams, pat agresoru uzvarēt. Tad, ja tā notiek, pārējie vienmēr uzgavilē un saka – beidzot kāds viņu uzvarēja, beidzot kāds iestājās pret. Cik labi! Un gandrīz vienmēr prasot, kāpēc tad neiestājies tu?, kāpēc nepalīdzēji tiem citiem? – vienmēr saņemam atbildi: Situācija bija tāda; Es nevarēju riskēt; Man nācās pieņemt spēles noteikumus; Visi citi arī tā darīja. Un citas atrunas. Taču diemžēl, visbiežāk, agresors izvērtē, kam uzbrūk un reti kad kārtējā uzbrukumā cieš pats. Tad mēs turpinām klusējoši noraudzīties un neiesaistīties, turpinot aizbildināties katrs ar savām atrunām.
Ģeopolitiski jau kādu brīdi esam uz naža asmens un pēdējās pāris dienās izskatās pat, ka vismaz viena kāja jau ir noslīdējusi no tik nelielā vēl palikušā stabilā punkta. Skumji apzināties, ka cilvēku personīgās ambīcijas, var novest Eiropu tik tuvu tam, lai miljoni iedzīvotāju būtu spiesti doties bēgļu gaitās un neskaitāmi tūkstoši taptu ievainoti, sakropļoti vai ieroču žvadzoņas pavadībā agrīni dotos uz mūža mājām.
Protams, Dievam, vienmēr ir savi plāni - mums neizprotami, neizskaidrojami, bet kaut kādā kārtā vajadzīgi ja ne mums, tad nākamajām paaudzēm pēc mums. Tomēr, ja Lielajā Plānā pastāv iespēja izvairīties no miljoniem individuālām traģēdijām, no sprādzienu un ložu zvingstoņas radītiem fiziskiem un mentāliem ievainojumiem, no sāpēm, panikām un zaudējumiem, tad aicinu neklusēt, aicinu iestāties par mieru, par drošību un cilvēcisku problēmu risināšanu, bez varas, bez spēka.
Aicinu publiski – sociālajos tīklos, viedokļos, jā, arī miermīlīgās protesta akcijās – paust savu atbalstu mieram un iestāties pret vardarbības un kara šausmām. Aicinu šajā laikā katru savās lūgšanās paturēt sirdī un prātā tos, kas pieņem lielos lēmumus, lūdzot Dieva vadību šiem cilvēkiem, lai viņi spēj pieņemt pareizos lēmumus. Iespējams, ka tas neko daudz nedos. Iespējams, ka tas dos kaut ko ļoti daudz. Iespējams, ka vienīgais, kas vajadzīgs, lai novērstu draudošās briesmas ir tikai mūsu kopīga balss, kas atkal un atkal iestājas pret karu un iestājas par mieru.