Laikam reizi gadā, bet varbūt biežāk skolā tika izsludināta trauksme. Tas bija astoņdesmito gadu sākumā. Visus glīti sastādīja pa pāriem un katrs ar savu mutes apsēju, ko mātes rūpīgi mājās bija uzmeistarojušas, devās uz skolas pagrabu, kur citkārt bija arī ēdamzāle un roku mazgāšanas vietas, un gaidīja atombumbu. Mutes apsēji bija no marles, un šķiet, ka marles smaržas un garšas sajūtas man saglabājušās nevis no zīdaiņa vecuma tīstīšanas autiņos, bet gan no tām atombumbu neitronbumbu gaidīšanas reizēm skolas pagrabā, kad visi aizsietām mutēm un spīdošām acīm gaidīja. Skolotājām kā jau pieaugušiem cilvēkiem bija izdalīti tādi zaļi porolona uzpurņi ar caurumiņiem galos, kā rezultātā viss pedagoģiskais personāls atgādināja šķirnes suņus, lai gan smieklīga tā situācija man tolaik nelikās nemaz. Pirms tam uz logiem bija ar līmlenti salīmēti krusti, lai tad, kad tiks nomesta bumba, rūtis varētu arī bez mūsu atbalsta turēties pretī ienaidniekam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vai sirēnas pilsētā bija reālas vai arī es pats tās vēlāk piedomāju klāt, nevaru vairs pateikt. Atceros, ka pirmā sirēna deva zīmi, ka jāiet uz pagrabu, otrā – ka trauksme beigusies. To, ka būtu bijis bail, neatceros, drīzāk bija tāda kā vilšanās, ka nekāda atombumba netika uzmesta un mazo četrkantaino mutes apsēju varēja atkal salocīt līdz nākamajām reizēm, kad amerikāņi atkal gatavosies uzmest atombumbu manām mazajām skaistajām Cēsīm. Toreiz es dzīvoju “briesmīgi stabilā pasaulē”, kā vēlāk šo laiku apzīmēja rakstnieks Džordžs Orvels –Brežņeva Padomju Savienībai piederēja 45 000 kodollādiņu, gandrīz uz pusi vairāk nekā amerikāņiem, kas esot bijis pietiekams daudzums, lai zemeslodi iznīcinātu nez cik reižu.

Toreiz pat nenojautu, ka esmu piedzimis pasaulē, kurā šīs bailes no atomkara pastāvējušas jau pirms manis, rituāli bumbas gaidīšanai bija izveidoti un atlika tikai tos no paaudzes paaudzē atkārtot. Es gan iedomājos, kā tas ir, ka visa pasaule vienā sekundē izbeidzas – ne tikai es esmu beigts, bet beigti ir visi tie, kas no manis pa labi un pa kreisi, līdz ar to nav pat iespējas ienaidniekam notēlot nāvi. Tas, ka iestāsies pilnīga neesamība, mani nomierināja, jo sāpīgi ir nomirt vienam (bailes esot egoistiskākās jūtas cilvēkā, teicis Kirkegors). Tagad varu teikt, ka šāda, padomju civilās aizsardzības sistēmas izraisīta, bija mana pirmā saskarsme ar domu par pasaules galu un civilizācijas bojāeju; laika gaitā to koriģēja dažādas kulturālas refleksijas par šo tēmu.

Ja man kāds liktu iedomāties, kā izskatās pasaules bojāeja, es domātu par milzīgajām un skaistajām dūmu sēnēm, kurās mēs visi vienā mirklī pazūdam, jo piedzimu atombumbas apokaliptiskajā fāzē. Pirms pāris gadiem, tagad vairs neatceros, kāpēc, par šīm Aukstā kara laika bailēm no atomkara pavaicāju amerikāņu dziedātājai Lorijai Andersonei, kura bija dzimusi atombumbas pacifistiskajā fāzē, un viņa atbildēja tā: “Bija brīži, kad man bija bail, tomēr es to uztvēru drīzāk kā mīlas romānu nekā karu. Aizraušanās ar savu tā saucamo ienaidnieku ir sava veida mīlas stāsts, jo tur ir abpusēja interese – man šķiet, tas bija abpusēji, abas puses jutās viena otras fascinētas. Tas ir pavisam kas cits nekā tad, kad viena puse grib iznīcināt otru – kā, piemēram, briti savā dižajā koloniālisma periodā – nocērt īkšķus visiem kādas Indijas pilsētas audējiem, lai viņi vairs nevar aust zīdu, vai arī gluži vienkārši viņus visus nogalina. Aukstā kara laikā gaisā bija elektrisks lādiņš, kam bija tikpat daudz sakara ar mīlestību kā ar naidu pret otru pusi, kas ir pilnīgi atšķirīga, bet kurai arī ir vara. Un patiesais sacensības azarts. Tev ir sāncensis, un tu saki - šito es noskriešu, un viņš saka: es šito noskriešu. Un interesanti – to jau arī sauca par sacensību, ne tikai par karu – sacensība kosmosā, sacensība par šo, sacensība par to. Tādas parādības irļoti sarežģītas, nepavisam ne tik vienkāršas, kā varētu likties.”

Aukstā kara laikā padomju valstī par sabiedrisko varoni kļuva fiziķis, jo fizikai piemita spēja apvienot abstraktas zināšanas ar praktiskām, turklāt padomju fiziķus nemocīja Hirosimas morālās mokas, kā tas bija ar amerikāņiem. Viņiem vajadzēja panākt vispirms līdzsvaru un pēc tam pārsvaru atombumbu un kukurūzas daudzuma ziņā. Kā rakstīja Pjotrs Vails, krievu iztēle nepazina Frankenšteina tēlu, un tauta tika barota ar mītu par zinātni, bet baidīta ar amerikāņiem, lai piesegtu pašas darbu apbruņošanās sacensībā. Pirms pāris gadiem nonācu Maskavā, Ļebedeva institūtā, lai satiktos ar fiziķi Vitāliju Ginzburgu, kurš tajā gadā bija ieguvis Nobela prēmiju fizikā. Ginzburgs bija strādājis kopā ar akadēmiķi Saharovu pie padomju ūdeņraža bumbas projekta. Institūts vairs nebija nekāda slepena iestāde. Ginzburga kabinets bija kādus četrreiztrīs metrus liels un no ārpuses aizslēgts ar piekaramo atslēgu, arkādu vēl šur un tur aizslēdz visādu krāmu noliktavas. Pirmo padomju atombumbu izmēģināja 1949. gadā, ūdeņraža bumbu 1953. gadā. Saharovs esot paņemts projektā tāpēc, ka it kā tas viņam palīdzējis atrisināt dzīvokļa jautājumu, bet Ginzburgu projekts paglābis no karjeras gala, jo sieva bijusi apsūdzēta atentāta organizēšanā pret Staļinu un viņam pārmeta pārlieku kosmopolītisku interesei par Rietumu zinātni. 1948. gadā Ginzburgs ar Saharovu strādājuši, lasījuši visus materiālus, kas bija pieejami, un neesot lolojuši ne mazāko cerību, ka viņiem izdosies uzdevumu atrisināt. Pēc tam Saharovs esot izvirzījis pirmo ideju, Ginzburgs otro un, pateicoties tam, bijis iespējams radīt padomju ūdeņraža bumbu. Līdz pat Saharova nāvei 1989. gadā idejas bija slepenas, tāpēc Saharova memuāros tās figurēja tieši tā – kā pirmā ideja un otrā ideja. Ginzburga ideja degmaisījuma radīšanai esot bijusi par karsto litiju, no kura pēc tam varētu iegūt radioaktīvu ūdeņraža izotopu. Ginzburgu gan, atšķirībā no Saharova, neesot laiduši vērot bumbas izmēģinājumus un viņš līdz šai dienai īsti nezinot, kā tā ir uzbūvēta.

Kad prasīju Ginzburgam, vai viņi ar Saharovu spēja abstrahēties no mērķa, kādam strādāja, vecais fiziķis bez vilcināšanās atbildēja, ka abi esot bijuši muļķi: “Es biju muļķis, jo ticēju, ka Staļins ir varens cilvēks. Mēs toreiz abi bijām pārliecināti, ka tas, lai Padomju Savienība radītu atomieročus, ir ļoti nepieciešams līdzsvaram. Ja nebūs līdzsvara, tad imperiālisti mūs iznīcinās. Tāpēc līdz zināmam brīdim mums nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Tikai daudz vēlāk mēs sapratām, cik tas bija bīstami. Tagad es esmu pārliecināts – ja Staļinam pirmajam būtu bijis šis ierocis, viņš būtu iznīcinājis visu cilvēci.” Un Ginzburgu vairāk par atomieročiem vai savu līdzdalību šajā projektā (pēc paša vērtējuma tas neesot bijis nekāds izcils zinātnisks darbs) tagad satrauc cilvēku muļķība un novēršanās no zinātniski pamatotām patiesībām. Atomu atsvabināšana ir pasaulē daudz ko izmainījusi, bet tikai ar vienu izņēmumu –domāšanu tā neizmainīja. Tā teicis padomju ūdeņraža bumbas līdzautors un humānists Andrejs Saharovs. Atombumba pēc tās izgudrošanas kļuva par politisku instrumentu, taču ne tikai par tādu, kas izraisa šausmas un bailes, bet visupirms – par apbrīnas objektu, kas iemieso cilvēka visvarenību. Kā rakstīja amerikāņu vēstures profesors Džerārds Degrūts, bumba dažkārt rada iespaidu, ka tai piemīt cilvēciskas īpašības, jo uz mums tā iedarbojas kā spogulis, kas atspoguļo cilvēka nepilnību. Bumba pat tās izgudrotājiem nebija nekāds ierocis vai zinātniskās izpētes objekts, drīzāk kaut kas līdzīgs lidojošam paklājam vai septiņjūdžu zābakiem, jau tās idejā bija ielikta iespēja kļūt par mitoloģisku kategoriju. Leģenda par amerikāņu zinātnieku Robertu Openheimeru vēsta, ka atombumbas tēvs pēc pirmajiem izmēģinājumiem Nevadā esot domājis par Bhagavadgītu, kurā apdziedāta tūkstoš sauļu gaisma un pasauļu satricinātājs. Openheimers savu radījumu toreiz nodēvēja par Trinity (Trīsvienība), ar to domājot hinduisma dievības Brahmu (radītāju), Višnu (saglabātāju) un Šivu (iznīcinātāju). Cits Manhetenas projekta dalībnieks Edvards Tellers par notikušo bijis tik sajūsmināts, ka izsaucies saviem draugiem: “Ja jums šķiet, ka jūsu kalni neatrodas pareizajā vietā, tad sūtiet man pastkarti!” Tikai pašās mūža beigās Openheimers nožēlojis savu izgudrojumu un teicis, ka viņa rokas aplipušas asinīm. Atombumba tika nodēvēta par “Ņūmeksikas štata goda pilsoni”, kas pēc uzvaras pār Hitleru un Hirohito pasaulei atnesīs mūžīgo mieru. Nepilnu gadu pēc atombumbas izmēģinājumiem Bikini reportāžas vēstīja, ka šie izmēģinājumi atgādinot ainas no pasaules sākuma un gala, un jaunais izgudrojums esot Dieva radošās un eshatoloģiskās kompetences iemiesojums. Drīz atombumbai sāka piedēvēt seksuālu pievilcību, un tieši tā vēlāk kultūrā ieviesās jēdziens “seksbumba”. Lasvegasas hotelī notika konkurss Mis Atombumba, kurā uzvarētāja parādījās no vates darinātā atomsēnes tērpā. Kāda Ņujorkas tūrisma firma reklamēja braucienus uz Kluso okeānu, lai skatītos atombumbas izmēģinājumus, ar reklāmas saukli “Watching the Bombs Go Off”un 1946. gadā Luijs Reārs nolēma nosaukt divdaļīgo peldkostīmu Bikini atola vārdā. Atomic View motelis piedāvāja vērot atombumbas izmēģinājumus no moteļa peldbaseina.

Literatūra un kino bija tie, kas reaģēja uz atombumbu citādi nekā politiskā vara un patēriņa kultūra, tā teikt – māksla izrādījās tuvāk īstenībai. Atšķirībā no padomju literatūras un kino, amerikāņu literatūra izteicās par bruņošanos ar zināmu sarkasmu. 1963. gadā Stenlijs Kubriks uzņēma filmu Doktors Streindžlavs jeb kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu. Tās varonis doktors Streindžlavs, kas vada amerikāņu kodolprogrammu, skaidro savas valsts prezidentam “pasaules iznīcināšanas mašīnas” jēgu – tās uzdevums ir baiļu radīšana ienaidnieka smadzenēs, un tāpēc tās mehānisms ir gaužām vienkāršs. Tā ir tā mašīna, no kuras automātiskās palaišanas sistēmas tik ļoti baidās krievi. Cik dziļi Kubrikam 1963. gadā izdevās ielauzties īstenībā, apstiprina stāsts par Reiganu, kurš pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu vispirms Baltajā namā gribējis apskatīt Kara istabu, to pašu, kurā doktors Streindžlavs klāstīja pasaules iznīcināšanas mašīnas mehānismu prezidentam. Un Reigans sarūgtināts konstatējis, ka tāda istaba atrodama tikai kino. Pirmā Vonnegūta grāmata, kas sasniedza Padomju Latvijas lasītājus, bija Kaķa šūpulis – stāsts arī par atombumbas tēvu Dr. Feliksu Honikeru un viņa bērniem 1945. gada 6. augusta dienā, kad uz Hirosimu tika nomesta bumba. “Šā vai tā, bet todien, kad nometa bumbu, es rotaļājos uz paklāja pie tēva kabineta durvīm. Mana māsa Andžela stāsta,ka es parasti esot stundām ilgi rotaļājies ar spēļu automašīnām, atdarinādams motora rūkoņu: “Burr, burr, burr…” Droši vien es arī todien, kad nometa bumbu, murmināju “burr, burr, burr”, bet tēvs sēdēja kabinetā un virpināja aukliņu.” Vonnegūta Honikera prototips gan neesot ne Openheimers, ne Tellers. Grāmatu Latvijā izdeva 1973. gadā. Kas un kāpēc tika tulkots Padomju Savienībā, ir sarežģīts jautājums. Piemēram, kāpēc Austrumu bloka iedzīvotājiem drīkstēja tulkot Kurta Vonnegūta darbus, ko mani vienaudži Rietumu demokrātijās (pēc neautoritatīvām paziņu aptaujām vēlākos gados) nebija lasījuši? Laikam savas pacifistiskās orientācijas dēļ Vonnegūts gāja cauri pieļaujamības un cenzūras filtram – vai arī tāpēc, ka Honikera tēlā, kā latviešu izdevuma pēcvārdā pamato kāds V. Skorodenko, esot iemiesota viena no 20. gadsimta lielākajām un nopietnākajām pretrunām, pretruna starp revolūciju zinātnē un redzamo atpalicību cilvēka garīgās darbības sfērā: “Piemēram, vai jūs zināt, ko teicis tēvs, kad viņi pirmo reizi izmēģināja bumbu Alamogordo? Pēc bumbas sprādziena, kad kļuva skaidrs, ka Amerika var ar vienu bumbu noslaucīt veselu pilsētu no zemes virsas, kāds zinātnieks uzrunājis tēvu, sacīdams: “Tagad zinātne ir iepazinusi grēku.” Un zināt, ko tēvs atbildējis? Viņš prasījis: “Kas ir grēks?””

Pēters Sloterdījks savā Ciniskā prāta kritikā rakstīja, ka atombumba ir Rietumu patiesais Buda – bumba Rietumos laika gaitā kļuva par pašizziņas mediju. Kā norāda britu vēsturnieks Frederiks Teilors, arī vācieši gandrīz 60 gadus savu slepeno upura kultu piekopa, atceroties pirmās atombumbas nomešanu uz Hirosimu un Nagasaki, bet patiesībā emocionāli domājot vairāk par Drēzdenes un citu vācu pilsētu bombardēšanu un tādējādi slēpjoties aiz Hirosimas kā simbola.

Vēlākajos gados pasaules gals atomkara rezultātā kļuva par perifēru tēmu, kas neraisīja vairs nekādas bailes ne nomodā, ne sapņos, ne literāros tekstos, ne kino valodā. Bailes no atomkara vairs nebija radošas, un pat ne neradošas, tās vienkārši apsīka. Tikai pēc 2001. gada 11. septembra un pēc Irākas kara pazīstamā tēma atgriezās – bailes no atomkara un atomieročiem atkal ieguva emocionālu nozīmi, taču nebūt ne tādos apmēros un veidolā kā Aukstā kara laikā. Tas, ka Irākā neatrada atomieročus, kā to visa pasaule gaidīja, ļāva šo tēmu atkal pakļaut kulturālai aizmiršanai, ļaujot atombumbai saglabāt murgaina tēla vai vīzijas apveidus, bet ne radīt reālas bailes. “Bailes ir gaistoša prece,” saka politologs Berijs Būzans – un nevarot prasīt, lai indivīdu bailes sakrīt ar varasvīru bailēm. Ja tu kādam tagad vaicātu: vai tev ir bail no atombumbas? –tevi labākajā gadījumā uzskatītu par jukušu. Taču atomieroču klāsts nav būtiski samazinājies arī pēc Aukstā kara beigām, jo līdz ar divām superlielvarām savas atomieroču programmas izstrādāja arī Lielbritānija, Francija, Ķīna, Indija, Pakistāna un Izraēla. Par potenciālām atomlielvalstīm saskaņā ar ASV valdības 2002. gada Nuclear Posture Review tiek uzskatītas ne tikai Irāka, bet arī Irāna, Ziemeļkoreja un Sīrija. Patiesība esot tāda, ka atomkara izcelšanās iespējas tagad neesot mazākas kā drūmākajās Aukstā kara fāzēs, taču nevienam šis scenārijs mūsdienās vairs īpaši lielas šausmas un bailes nerada. Atomkaru pretinieku 1947. gadā ieviestais slavenais Doomsday Clock, tāpat kā 1947., 1960., 1968. gadā, tagad rādot bez septiņām minūtēm divpadsmit. 1991. gadā tas esot rādījis bez septiņpadsmit divpadsmit un 1995. gadā bez četrpadsmit minūtēm divpadsmit. 2005. gada augusta sākumā Irāna atsāka urāna bagātināšanas pētījumus, savukārt Ziemeļkoreja apstiprināja vēlmi papildināt atomieroču arsenālu. Taču atombumba un kodolkarš pēc seksuālās apbrīnas, pacifistiskās un apokaliptiskās fāzes ir zaudējis spēju izraisīt kultūrā sakņotu refleksiju. Lai gan pasaulē vēl aizvien atrodas vairāk nekā 20 000 kodollādiņu un, kā uzskata amerikāņu pretterorisma programmas šefs ģenerālis Jūdžins Heibigers, jautājums nav par to, vai mēs piedzīvosim kodolterorismu, bet tikai par to, kad tas notiks, literatūra un kino tagad pievēršas gēnu inženierijai un bioloģijai. Vācu filozofs Ginters Anderss, kurš bijis Huserla un Heidegera skolnieks, 1956. gadā par cilvēces aklumu pret apokalipsi rakstīja: “Tāda tad ir tā situācija. Tik biedējoša. Bet kur tad ir mūsu bailes? Es tās neatrodu. Pat vidēja lieluma bailes es nekur nevaru atrast. Kā tas vispār iespējams?”

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form