Visi mēs skatāmies veco, nedaudz miglaino teātri ar ierasto sižetu. Režisori pamaina dekorācijas, pārgrupē aktierus, pārliek akcentus, bet kopumā nekas jau nemainās. Un skatītājiem paliek garlaicīgi – labprāt dotu kādu padomu režisoriem, bet tie jau neklausīsies... Vidējais Latvijas politiķis ir ap 45 gadiem, politiski pieredzējis un piederošs jau tā niecīgajam vidusslānim, viņa galvenās vērtības ir stabilitāte un izvairīšanās no lieliem satricinājumiem gan politikā, gan paša materiālajā nodrošinātībā. Svarīgi šo snaudošo kaķa laiskumu iztraucēt, politiķu dienas kārtībā ienesot diskusiju par jaunām vērtībām politikā, jauniem mērķiem mūsu valstij un jaunām idejām mums pašiem. Arī es visu laiku esmu bijis šis skatītājs, kura spēkos nav bijis pierādīt režisoriem, ka var arī savādāk. Nu ir mūsu valstī nostabilizējusies sistēma, kad uzklausīti gandrīz vienmēr tiek tie, kas atrodas dažādu „rangu” augšgalā (ministrijas, valsts iestādes, lielie privātie uzņēmumi). Kad pēc pamatīgas laika un līdzekļu tērēšanas tomēr nonāk pie risinājuma ko kāda „rangu” tabulā neatzīmēta persona sākotnēji ir piedāvājusi, bieži vien šis rezultāts tiek pasniegts kā atbilstošas „ranga” personas ierosinājums. Skumji, lai neteiktu vairāk...
Veidot jaunu piedāvājumu, lai mazinātu apātiju
Ar “Jauno Demokrātu Kustības” (JDK) izveidošanos man un vēl daudziem jauniem un ne tik jauniem, bet skaidri domājošiem „skatītājiem” ir radusies iespēja paust savu redzējumu par jautājumiem, kuru risinājums nav vienaldzīgs. Manuprāt, JDK šobrīd ir tā organizācija, kas var palīdzēt šo redzējumu darīt zināmu visai Latvijas sabiedrībai un ļaut cerēt, ka tas tiks vismaz ievērots. Darbojoties JDK biedru rindās es vēlreiz varēju pārliecināties par to ko faktiski jau gan zināju – Latvijā netrūkst skaidri domājošu cilvēku, kuriem ir savs redzējums par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem un ar tiem saistītajiem risinājumiem. Atšķirībā no Atmodas laika, pašreiz politikā vērojamas bailes no reformām, jo sadrumstalotība, īpaši labējā flangā, lai arī ir latviešiem raksturīga, tomēr uztraucoša tendence. Līdz ar to, politiķu terminoloģijā, katra no valdībām pēc apstiprināšanas Saeimā nokļūst hokeja vārtsarga sindroma ietekmē un nodarbojas ar ripu atvairīšanu nevis pārdomāti uzbrūkot problēmām, tās risinot. Arī mūsu, JDK, paustās idejas nebūt nav ne radikāli jaunas, ne atmaskojoši iznīcinošas - „viss ģeniālais ir vienkāršs”. Ideju sintēzi ko jau varētu saukt par JDK redzējumu ir veidojuši galvenokārt tie paši „skatītāji”, kas ir noguruši no bezspēcības un ticības izmaiņām trūkuma. Tomēr tā ir tikai neliela daļiņa no to „skatītāju” kopskaita, kurus ir pārņēmusi apātija jeb oficiāli – „motivācijas trūkums”. Kā piemēru ņemsim politiku, un tieši pēdējās pašvaldību vēlēšanas, kurās piedalījās 53% no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem. Starp citu, arī es nepiedalījos pašvaldību vēlēšanās. Ja šī apātija nemazināsies, vai nākošajās Saeimas vēlēšanās piedalīsies tikai 40%? Lai tā nenotiktu, ir iespējams un varbūt pat nepieciešams, izmantot citur pasaulē pausto un izjusto.
Dinamisms un skats uz nākotni
JDK redzējums sakrīt ar Tonija Blēra pausto Lielbritānijai un, manuprāt, ir aktuāls arī Latvijai. Negribētos domāt, ka tas ir globalizācijas iespaids. Patiesībā, redzējuma būtība JDK izpratnē, man kļuva skaidra un pieņemama tūlīt pēc iesaistīšanās tās darbā. Ar Tonija Blēra redzējumu es iepazinos tikai pagājušajā nedēļā, un šī līdzība, ko konstatēju, mudināja mani pievērsties šim rakstam. Šoreiz es negribētu diskutēt par Tonija Blēra plusiem un mīnusiem, tomēr atzīmēšanas vērts ir viņa ieguldījums Leiboristu partijas uzvarā pār ilglaicīgajiem „režisoriem” un ”reitinga„ līderiem Konservatīvo partiju iepriekšējās Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās, kas norāda uz „skatītāja” tiekšanos pēc kā jauna un viegli saprotama (gaidāmās Lielbritānijas Parlamenta vēlēšanas parādīs vai Blēram tas būs pa spēkam vēlreiz). Bez tam leiboristi ir izvēlējušies dinamiskumu kā iespaidā to manifests sākas ar lozungu – „Britain, forward not back!”, kas JDK centienos skanētu – „Mēs neskatāmies atpakaļ, bet strādājam nākotnei”, tātad diezgan līdzīgi. Dinamisms un skats uz nākotni, kas balstīts uz citu iepriekš padarīto vai iesākto nevis to kritizēšanu ir tas, kas personīgi man palīdz atgūt pazaudēto motivāciju un rada pārliecību, ka JDK virzoties atbilstoši savam redzējumam spēs iedegt kādu liesmiņu Latvijas „skatītāju” sirdīs. Vismaz Lielbritānijas un tās „skatītāju” prakse to pierāda.
Ideju un drosmes trūkst
Pēc lasītā droši vien rodas jautājums vai JDK gatavotos pārņemt Tonija Blēra un Leiboristu idejas un realizēt tās šeit Latvijā? Droši vien nē, jo tas nav mērķis. Tās ir tikai labas idejas, kas jau tā daļēji sakrīt ar JDK idejām un galvenais – varētu būt saprotamas un interesantas tieši „skatītājam”, kas šeit Latvijā ir tieši tāds pats cilvēks kā citur pasaulē. Pēc 2004.gada 1.maija mums jau ir jaunas iespējas noteikt valsts attīstību gan materiālajā, gan garīgajā jomā, jo tagad Latvijas ārējie drošības un ekonomiskās aprites faktori, var nodrošināt paaudžu pārmantojamības principu. Pašreiz politiskajā laukā jārod drosme izvirzīt un ar sabiedrību izdiskutēt jaunas idejas, kuras ir jaunas pēc būtības un nav veidotas uz iepriekšējā noliegumu. Izskatās, ka drosme varētu rasties jaunos spēkos, jo gads pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā liecina, ka pašreizējā politiskajā elitē šādu ideju un drosmes trūkst, to aizstāj nervozēšana par 5% barjeras pārvarēšanu un īslaicīga pieglaimošanās vēlētājiem. Rezumējot paša teikto esmu nonācis pie atziņas, ka kārtējo reizi ritenis nav jāizgudro. Lielākā daļa no tā, kas mums ir vajadzīgs ir atrodama tepat apkārt. Galvenais to izmantot un pie tam saprātīgi.