Ģirts Kalniņš: Ukrainas kara bungas kā Latvijas modinātājzvans jeb Ziemeļu Izraēla

Karš Eiropā. Vēl pirms gada, mēneša, pat pirms trim nedēļām es neko tādu nespēju iztēloties. Nespēju pieņemt, ka vēsture, izmetusi dažādus līkločus, atgriezīsies pie mums – kā farss. Krievija uzbrūk Ukrainai, Ukrainai palīdz vācieši (vai pietiekami – tas ir cits jautājums), visa Rietumu pasaule vienojās pret agresoru, utt. Tik daudz pazīstama, apgriezta deja-vu sajūta, ja vēlaties, tik daudz sakritību, vienlaikus, tik daudz kā jauna…

Pilnīgi skaidrs, ka pēdējās trīs nedēļas, ik dienas un, iespējams, naktis, lielākā daļa Latvijas, Eiropas un daudzu citu valstu iedzīvotāji non-stop režīmā ir sekojuši un turpina sekot līdzi varonīgajai ukraiņu tautai tās cīņā ar orku armiju no Mordoras (Krievijas), kurai, turklāt palīdz ūsains kolhoza tarakāns no Izengardas (Baltkrievijas). Tas satrauc, laupa naktsmieru, raisa neziņu, bet vienlaikus ļauj novērtēt to cilvēku devumu, kuri panāca Latvijas dalību Eiropas Savienībā un NATO. Paldies viņiem par to!

Šobrīd pirmais šoks ir pārgājis, ir jaunā realitāte un ir jāsaprot, ko mēs no šīs situācijas varam mācīties, kādus secinājumus izdarīsim un kādus lēmumus pieņemsim. Rakstot šīs pārdomas es vēlējos panākt divas lietas – nedaudz ļaut aizmirsties ikdienas negatīvajam ziņu fonam, kā arī mēģināt pacelt diskusiju par obligāti paveicamajiem darbiem Latvijai kopumā – lai mēs šī kara mācības ņemtu vērā un stiprinātu mūsu valsti un mūsu nācijas vienotību.

Šis karš ir pilnīgi skaidri novilcis līniju, kur ir tikai baltā un melnā puse. Ir skaidrs, ka mums blakus ir impērisku tieksmju pārņemta valsts, kuru vada noziedzīgs režīms. Un, vismaz man, ir pilnīgi skaidrs, ka to atbalsta ļoti liels Krievijas iedzīvotāju skaits, kā tas ir lieliski izskaidrots šajā video https://www.youtube.com/watch?v=9vPHlDR0YkE. Tiem, kuri nesaprot krieviski, varu atstāstīt galvenās atziņas, proti:

a) Krievijas iedzīvotāju lielais vairums tiešām ukraiņus uzskata par "puscilvēkiem" un ar prieku vēro šī kara notikumus;

b) Krievijas vēsture ir caurvīta ar vardarbību, agresiju, naidu un pāridarījumiem gan pret saviem kaimiņiem, gan Krievijas pašas iekšienē, kas liek secināt, ka tāda uzvedība, pieeja dzīvei un sekojoši risinājumi ir jau gadu simtiem iesūkušies Krievijas iedzīvotāju apziņā un ģenētiskajā kodā, ja vēlaties;

c) protams, masīvā propaganda, kura ir sasniegusi tādu līmeni, ka pat normāls eiropietis, pavadot vairākas dienas krievu televīzijas kanālu ielenkumā, neviļus sāks ticēt solovjoviem, kiseļeviem un simonjanām par to, kāda ir lietu kārtība pasaulē un, tam kas ir un nav pareizi.

Galvenais secinājums – mums ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās, ka Krieviju ir iespējams mainīt. Ja nu ir viena lieta, kas mums atkal un atkal tiek sviesta sejā, tad tā ir Krievijas vēsture, kas parāda – jebkādas izmaiņas Rietumu vērtību virzienā Krievijā ilgākā termiņā ir nereālas. Liberalizēt un reformēt Krieviju no iekšienes laika gaitā mēģinājuši vairāki cilvēki – Aleksandrs II, Pjotrs Stolipins, arī Boriss Jeļcins. No minētajiem tikai Jeļcinam izdevās izvairīties no pāragras, traģiskas nāves, kā soda par mēģinājumiem pārāk daudz reformēt Krieviju. Arī Krievijas de-militarizācija (šobrīd šis skan īpaši ironiski, vai ne?) pagaidām ir mazticama. Savukārt 80% valsts iedzīvotāju reāli nav nekādas intereses par to, kas notiek ārpus viņu miesta, pilsētas vai valsts. Citiem vārdiem – "ka tik kotlete un aļķītis". Līdz ar to jebkādas klasiski murgainās idejas par tālākajām sadarbībām, "tiltiem starp Austrumiem un Rietumiem", dažādiem "nejauksim sportu ar politiku" un "biznesam ir svarīgas labas attiecības ar Krieviju" ir jāpārtrauc. Un jāaizmirst.

Bez gara ievada uzskatu, ka Ukrainas – Mordoras karš paver mums virkni iespēju.

1. Nācijas apvienošana

Šobrīd, pēc neatkarības atjaunošanas, mums ir dota otrā iespēja, kad mēs varam saliedēt nāciju un izbeigt dažādos strāvojumus uz latvietis-krievs pretnostatīšanas bāzes. Pirmā iespēja bija uzreiz pēc Barikādēm, kuru mēs, un tas ir jāatzīst, neizmantojām. Rezultātā mums ir divu kopienu valsts un šobrīd ir lieliska iespēja, lai to izbeigtu. Es pat teiktu, ka tas ir absolūts mūsu pienākums un veicamais darbs numur viens.

2. Imigrācija

Šis karš jau ir radījis lielāko bēgļu skaitu Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Jau gandrīz trīs miljoni ukraiņu devušies bēgļu gaitās un Latvijai dota iespēja palīdzēt krietnai daļai no tiem. Vispirms ar uzņemšanu, bet pēc tam ar iespējamo integrāciju Latvijā ar sekojošu palikšanu šeit pavisam. Tieši tas pats sakāms par krieviem, kuri šobrīd masveidā pamet Krieviju, un lielākā daļa – uz neatgriešanos. Šeit īpašs sveiciens Nacionālajai Apvienībai ar aicinājumu pārdomāt savu pozīciju. Atgādinu, ka ar baltkrieviem pirms gada mēs iespējas, lielā mērā, izniekojām. Tur gan īpašs paldies šīs valdības vienaldzībai, nespējai to nodefinēt kā prioritāti, ātri reaģējot un, protams slavenajam Finanšu Kapitālajam remontam, kura rezultātā bankas atteica kontu atvēršanu vairākiem lieliem baltkrievu uzņēmumiem un to darbiniekiem, kā rezultātā ieguvēji bija Lietuva, Polija un… Ukraina. Var izklausīties nedaudz ciniski un nelaikā, taču karš kaut kad beigsies, būs jādzīvo tālāk, un kāpēc gan Latvijai tad nebūt daudz labākā situācijā ar lielāku iedzīvotāju skaitu uz lojālu, integrētu imigrantu rēķina? Arī Krievijas sakarā jāatgādina, ka katrā traģiskajā Krievijas vēstures posmā ir notikusi nopietna "smadzeņu" jeb intelektuālā potenciāla (zinātnieki, akadēmiķi, kultūras darbinieki u.c.) aizplūšana. Šobrīd Krieviju pamet pārsvarā augsti kvalificēti darbinieki (programmētāji, uzņēmēji, mācībspēki, žurnālisti), kuri palīdzētu Latvijai kļūt par valsti, kurā top augstas pievienotās vērtības preces un pakalpojumi, vienlaikus, palīdzot izbēgt no vidēju ienākumu radītā slazda, kurā šobrīd atrodamies.

3. Valsts sektora konsolidācija un optimizācija.

Pirmkārt, skatos Aizsardzības un Iekšlietu nozares virzienā. Ir pilnīgi skaidrs, ka drošība nenozīmē tikai drošību no militārā aspekta, bet arī iekšējo drošību, par ko atbildīga ir Iekšlietu ministrija. Ir jāapzina un visātrākajā laikā jāveic nepieciešamās reformas un darbi Iekšlietu ministrijā, turklāt jāpanāk šo divu ministriju maksimāla tuvināšanās gan ieroču salāgošanas jautājumos (kas jau lēnām notiek), gan, piemēram, funkciju apvienošanā (robežas apsardzes jautājums), kopīgās apmācībās utt. Diemžēl Latvija ir tik liela, cik ir, un mums ir jādomā, kā optimālāk izmantot visus cilvēkresursus.

Tāpat optimizāciju ir jāveic citur valsts sektorā, piemēram, Finanšu ministrijā, kura ir tā uzblīdusi no sev piešķirtajām funkcijām, ka tas jau reāli padarījis to par valsti valstī. FM ir gan valsts budžeta plānotāja, gan tā sadalītāja, gan investīciju veicēja (caur "Altum" un CFLA), gan vienlaikus tā uzraudzītāja, gan likumdošanas pieņēmēja (jebkuri MK noteikumi primāri tiek skaņoti ar FM). Pēc būtības grāmatvedis nosaka valsts virzību, kas ir netālredzīgi un attīstību bremzējoši.

Ir jāmaina arī ministriju vadošo ierēdņu t.s. "siltās siles" principi, kad vadošie ierēdņi gadiem rotē savā starpā gan vienas ministrijas ietvaros, gan starp tām, turklāt ieņemot papildus (algotus!) amatus dažādās citās valsts vai pašvaldību iestādēs vai uzņēmumos. Un te vēlos kliedēt vēl vienu mītu šajā sakarā, ko, lielā mērā, ir radījuši tieši sabiedriskā sektora pārstāvji, proti – ka sabiedriskajā sektorā algas nav salīdzināmas ar privāto sektoru. Latvijas Statistikas gadagrāmata par 2021. gadu skaidri parāda, ka pagājušajā gadā publiskajā sektorā vidējā alga bija lielāka, nekā privātajā sektorā. Tāpat bijis arī 2020.gadā. Šeit katrs par to var pārliecināties: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/darbs/alga/preses-relizes/8227-darba-samaksas-parmainas-2021-gada.

4. Civilās aizsardzības plānu pārbaude un pārskatīšana

Karš Ukrainā mums devis iespēju no attāluma novērot un analizēt civilās aizsardzības plānus un atbildīgo rīcību dažādu krīžu laikā. Ukrainā tas ir karš, bet iespējamas arī cita veida krīzes – dabas katastrofas, terora akti, u.c. Šobrīd redzam, ka mums valstī akūti trūkst vienots Krīžu Monitoringa centrs, kurā ietilptu dažādu resoru pārstāvji un, kas palīdzētu koordinēt gan savstarpējo saziņu, gan darāmos darbus, gan atbildīgos par konkrētajiem procesiem. To nesen aktualizējis arī bijušais Aizsardzības ministrs un pašreizējais Saeimas Visaptverošās valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs Raimonds Bergmanis. Mums ir dota iespēja šos procesus pārbaudīt, uzlabot un tā ir jāizmanto. Šeit vairāk par to – http://www.aprinkis.lv/index.php/viedokli/31060-raimonds-bergmanis-ja-gribam-mieru-mums-jabut-gataviem-karam.

Mēs Latvijā regulāri esam dzirdējuši dažādas idejas, ka Latvijai jākļūst gan par "otro Šveici", gan par "otro Singapūru", gan dažādus citus šāda veida uzsaukumus. Manuprāt, un tā ir vēl viena šā kara atziņa un ideja – Latvijai (un, visdrīzāk, arī Baltijai) jākļūst par ko pavisam citu. Tāpēc piedāvāju par valsts mērķi nākamajai desmitgadei: "Latvija – Ziemeļu Izraēla!"

Šis karš atgādinājis, ka mēs esam un būsim nedraudzīgas, agresīvas lielvaras kaimiņvalsts. Un, lai arī esam NATO, nekas nevar būt par mazu (vai otrādi – par lielu), lai stiprinātu savu drošību.

Lai pamatotu šo konceptu, piedāvāju sarakstu ar darāmajiem darbiem, ņemot vērā Izraēlas pieredzi gan militārajā, gan zinātnes un "start-up" jomās un šo jomu mijiedarbībā:

1. Latvijas (Baltijas) Dzelzs kupols

Gan Izraēlas vēsture un pieredze, gan Ukrainas karš ir pierādījis, cik svarīgi turēt drošībā debesis virs savas valsts. Ambiciozi, jā, arī dārgi, bet domāju, ka padarāmi. Ja ne vieniem pašiem, tad visām trim Baltijas valstīm kopā. Cik man zināms, aizsardzības nozares pārstāvji kaut ko šajā virzienā sākuši runāt ar NATO partneriem, tāpēc vēlēsim veiksmi.

2. Izglītības sektora reformas

Varbūt ir pienācis laiks vienoties par prioritātēm, nosakot galvenās atbalstāmās nozares un speciālistus tām? Kāpēc nenoteikt valsts pasūtījumu konkrētās nozarēs, speciālistu sagatavošanā? Varbūt ir pienācis arī laiks reformēt profesionālās izglītības iestādes, iesaistot Latvijas uzņēmumus, kuri lielāko daļu šo iestāžu audzēkņus laicīgi sāktu gatavot jau savu uzņēmumu iekšienēs, atstājot izglītības iestādēm tikai nelielu daļu teorētisko apmācību?

3. Zinātnes attīstība

Ir stingri jāiestājas par to, ka zinātnes un attīstības jeb R&D vajadzībām mēs sākam novirzīt maksimāli iespējamos līdzekļus. Tieši tik lielā apmērā, lai būtu ES vadošo valstu pirmajā pieciniekā. Līdzekļu iepludināšana jāveic sazobē ar militāro industriju un jaunuzņēmumu vidi, gan identificējot prioritāros virzienus, gan virzoties uz t.s. "dual-use", jeb produktiem, kuri izmantojami gan militārajām, gan, pielāgojot – civilajām vajadzībām.

4. Reāla militārās industrijas izveide

Jāpanāk, ka tuvāko četru gadu laikā Latvijā ar investīcijām, tehnoloģiju pārnesi un inovācijām ienāk kādi no pasaules vadošajiem militārajiem uzņēmumiem, veidojot šeit kopuzņēmumus vai nodibinot partnerattiecības ar vietējiem uzņēmumiem un, ja nepieciešams arī valsti, paralēli attīstot arī dažādas R&D programmas kopā ar Latvijas augstskolām. Un šeit es runāju par reāliem projektiem pretgaisa, pretraķešu, ieroču sistēmu, izlūkošanas, citu augsto tehnoloģiju un jā, arī armijas tehnikas ražošanā. Var iebilst, ka Latvija kopā ar Somiju jau realizē slaveno 6x6 bruņumašīnu projektu, bet pagaidām šajā gana aizplīvurotajā projektā vairāk dominē PR aktivitātes, atstājot analīzi par, piemēram, eksporta plānu un šī projekta ietvaros paredzamo jauno produktu attīstības potenciālu un to ilgtermiņa pienesumu Latvijas ekonomikai un militārās industrijas attīstībai, otrajā plānā. Tas, protams, ir labāk nekā nekas, bet ir straujāk jātiecas uz to, ka pirmkārt, mēs paši iegūstam spējas ražot un uzturēt stratēģiskos produktus Latvijā un, otrkārt, spējam arī nodrošināt to eksportu.

5. Ekonomiskā drošība

Ļoti vienkārši – jo vairāk Latvijā būs ārvalstu investīciju, jo labāk mums. Un drošāk. Ja šeit būtu 2-3 rūpnīcas vai lieluzņēmumi ar Francijas, 2-3 ar Lielbritānijas, 2-3 ar ASV un arī 2-3 ar Ķīnas kapitālu, tas pamatīgi palielinātu mūsu drošību, vienlaikus audzējot arī Latvijas ekonomisko potenciālu.

6. Enerģētikas sektora diversifikācija

Arī te viss ir līdz banalitātei vienkārši – jāattīsta gan vēja parki, gan LNG piegādes kanāli, gan, ilgtermiņā (kopā ar pārējām Baltijas valstīm) – atomelektrostacija. Jāpārskata arī šī brīža skandalozā OIK nozare. Šobrīd esam aizmirsuši par OIK radīšanas pamatmērķi – diversificēt un izkliedēt teritoriāli enerģijas ražošanu. Lai pēc būtības elektroenerģijas ražošana būtu tuvāk pie patērētāja un varētu samazināt energopārvades zudumus. Jāpārtrauc OIK sistēmas valsts atbalsts un vienlaicīgi jānoņem Sadales tīklu lokālais monopols, kas ļaus ražotājiem pa tiešo pieslēgt ražošanu patērētājiem mazajās lauku pilsētās un padarīt elektrību lētāku un neatkarīgāku. Tas īpaši svarīgi šobrīd arī no ģeopolitiskā apsvēruma – vērojot karu Ukrainā.

7. Valsts sektora funkciju optimizācija, automatizācija un atbildības

Šim pieskāros jau iepriekš. Papildus – ir absolūti nepieciešams veikt konsolidāciju valsts sektorā, automatizējot procesus un maksimāli samazināt dažādos procesos iesaistītās iestādes un cilvēkus. Piemēram – datu bāžu apvienošana, lai iedzīvotājiem, uzņēmumiem un arī valsts sektoram atvieglotu papīru, e-pastu un cita veida dokumentu aprites un informācijas iegūšanas procesus.

8. Jaunuzņēmumu atbalsta reformas un plāni

Katrs, kurš jebkad saskāries ar jaunuzņēmumu darbības principiem, kā arī starptautisko investoru pieeju investīciju un uzņēmumu attīstības jautājumiem, kā vienu no galvenajiem principiem uzsver ātrus lēmumus un strauju uzņēmumu attīstību, maksimāli mazinot birokrātiju, dažādu plānu, atskaišu, pārskatu u.c. formās. Vismaz uzņēmuma attīstības sākumposmā. Diemžēl Latvijā, īpaši valsts radīto riska programmu ietvaros, šobrīd vērojama pārlieku liela vēlme kontrolēt un regulēt riska investīcijas – neizprotot, ka "riska investīcija" jau savā nosaukumā ietver šo riska faktoru. Sekas tam ir daudzu jaunuzņēmumu tempa zudums. Savukārt, piemēram, "fintech" sektorā uzņēmumu attīstības sākumposmā būtu jāatceļ visas un jebkādas regulācijas formas, kuras ir saprotamas lieliem, t.s. "incumbent" uzņēmumiem, bet ne jaunuzņēmumiem.

9. Saprātīgs zaļais kurss

Mums ir skaļi jāpasaka sev un pasaulei – Latvija jau šobrīd ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Par ekoloģisko jautājumu risināšanu mums ir vispirms jāprasa atbildība no Ķīnas, Indijas, ASV un Vācijas. Tad, kad šīs valstis kaut nedaudz izmainīs kursu, lai co2 izmešu samazinājumā pietuvotos Latvijas līmenim, tad runāsim. Tikmēr mēs varam darīt to, kas ir likumsakarīgs valstij, kuras teritoriju vairāk nekā 50% apmērā klāj meži – mēs varam sākt būvēt daudzstāvu dzīvokļu ēkas, sabiedriskās būves, infrastruktūras objektus, piemēram, tiltus no koka. "Win-win" situācija, kurā izmantojam Latvijas materiālus un, vienlaikus, rūpējamies par zaļo kursu.

Viss augstākminētais ir iespējams, ja kopīgi par to vienojamies, ja izmainām savas nācijas ģenētisko kodu un sākam sapņot, likt lielus mērķus un ambīcijas, bet, galvenais – pārstājam sevi dzīt mazvērtības kompleksos. Tāpat ir jāpārstāj dzīvot Latvijas premjerministra Kariņa pārliecībā, ka "līderu laiks politikā ir beidzies". "No kura vīrieša Tu gaidi ziņu katru rītu, visu laiku, un ir satraukums, ja viņš klusē parāk ilgi? Jā, Volodimir Zeļenski, tas esi Tu!" trāpīgi rakstīja kāda "Twitter" lietotāja. Šobrīd līderu laiks Latvijā un arī Eiropā tikai sākas, jo Ukrainas karš ir parādījis, ka lai stātos pretim autoritārajiem vadītājiem un diktatoriem, neder birokrātiski-ierēdnieciskā tipa politiķi – vajadzīgs, kas daudz vairāk! Un pēc tā būs pieprasījums arī pēc kara.

Un, nobeigumā – ekstrēmās idejas par Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu nocērtam saknē! Tāda ideja var ne tikai palielināt ārējās un iekšējās drošības riskus, bet būtu pretrunā arī ar līguma par Krievijas armijas izvešanu noteikumiem. Toties nekas un neviens mums nevar traucēt mainīt šī pieminekļa jēgu un vēstījumus – piemēram, izveidojot tam apkārt muzeju vairāku karu upuru piemiņai. Tajā skaitā Ukrainas kara upuriem un, cerams, Ukrainas uzvarai tajā.

Слава Україні! Dievs, svētī Latviju!