Izglītojošā prese un žurnāli vecākiem daudz raksta par problēmām pusaudžu vecumā. Daudz par to runā arī psihologi, pievēršot uzmanību visām šī perioda īpatnībām, kā arī ar kolēģiem, skolotājiem un vecākiem apspriežot visas nianses un stāstot piemērus no personīgās pieredzes. Un tā nav nejaušība… Gandrīz ikviens no vecākiem saskāries ar situāciju, ka viņa vispaklausīgākais un vadāmākais bērns pēc iestāšanās vidusskolā sāk izrādīt nepaklausību, patstāvību, noslēgtību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pusaudžiem 11-14 gadu vecums ir pats nesaprotamākais un grūtākais, kad pieaugot rodas vēlēšanās sajusties gudram, neatkarīgam un "krutam", bet dzīves pieredzes trūkums neļauj ne pareizi rīkoties, ne arī adekvāti novērtēt savas rīcības sekas. Tajā pat laikā arvien vairāk pieaug kolektīvisma un dumpinieka izjūtas, un pusaudzis drīzāk sekos klasesbiedru pūlim nevis mammai… Bet šajā situācijā ir arī savi plusi: tieši šajā vecumā sāk iezīmēties patiesās garīgās vērtības, intereses un rodas jauni draugi…

Savā stāstā es vēlos pavēstīt par kādas Rīgas skolas draudzīgo 6.klasi un par vienu 13-gadīgu meiteni, kas saviem klasesbiedriem un viņu vecākiem sagādājusi daudz sāpes un problēmas…

Kamēr Viktorijas vecāki dzīvoja un strādāja Īrijā, viņa kopā ar vecmāmiņu dzīvoja kādā nelielā Latgales pilsētiņā. Pēc vairākiem gadiem vecāki atgriezās Latvijā un nodibināja firmu, bet pēc tam nolēma meitiņu paņemt pie sevis uz galvaspilsētu. Acīmredzot, lai apliecinātu sevi klasesbiedru vidū, Viktorija pastiprināti sāka izrādīt savu neparastumu un stilīgumu. Viņas uzvedība, maigi izsakoties, bija savdabīga. Pēc rakstura būdama visai nelīdzsvarota, viņa viegli varēja uzkliegt klasesbiedram, kas viņai nejauši uzkāpis uz kājas, pagrūst vai iesist kādam, kas viņai nepatīk, apvainot citu skolēnu. Viktorijas klasesbiedri bija visai pārsteigti, kad kļuva par lieciniekiem skandālam un Viktorijas histērijas lēkmei, ko viņa sarīkoja padzīvojušai skolas garderobistei, kad tā agrāk aizslēdza durvis. Tāpat sestklasniekiem nebija skaidra Viktorijas vēlme vienu dienu sēdēt ar kādu kopā skolas solā un pilnīgā nevēlēšanās to darīt nākamajā dienā. Pat klases jaunpienācēji neviļus brīnījās, cik ļoti Viktorija var būt ļauna un neparedzama…

Neviens nesaprata, ar kādām tiesībām viņa tā drīkst pret citiem izturēties. Viņa nebija skaistule, viņai bija labas, bet ne teicamas atzīmes, un, nezinot, ar ko vēl piesaistīt uzmanību, viņa pārspīlēti lielījās ar drēbēm, kas nopirkti stilīgos firmas veikalos. Vēlme parādīt savu "krutumu" un pārākumu pieauga ar katru dienu, tāpat kā pieauga arī necieņa pret klasesbiedriem un rupja, neadekvāta uzvedība…

… Un tas sāka apnikt. Sākumā parādījās sīkas problēmas – nelieli strīdi, aizvainojumi, vēlāk konfliktos iesaistījās jau vairāki cilvēki, jo bērni nostājās savu draugu pusē. Bet, jo spēcīgāki kļuva bērni, jo agresīvāka kļuva Viktorija. Pakāpeniski viņa sāka strīdēties ne tikai ar meitenēm, bet arī ar zēniem. Un, lūk, pienāca diena, kas izmainīja gan pašas Viktorijas, gan visu šīs klases skolēnu dzīvi.

Jau otrajā semestrī klasē vairs nebija neviena, kurš draudzētos ar Viktoriju. Viņu varēja paciest, kopā mācīties, bet aizvainojumi krājās un milza kā sniega lavīna.

Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu jaunieši arvien vairāk sazinās internetā, un tieši tur sākās Viktorijas pirmā apspriešana un nosodīšana, kuras rezultātā klasesbiedri nolēma izpaust savu attieksmi pret Viktoriju. Par kulmināciju kļuva brīdis, kad viena no meitenēm internetā ievietoja Viktorijas fotogrāfiju, kur meitene kopā ar klasesbiedriem redzama slidotavā. Daži klasesbiedri fotogrāfijā piezīmēja smaidiņus un pierakstīja, cik ļoti nepatīkams cilvēks ir Viktorija. Jāpiezīmē, ka tie komentāri ar sevišķu rupjību neizcēlās, lai gan, protams, varēja būt nepatīkami. Pāris neglaimojošu, kaut arī ciešamu, komentāru, iespējams, būtu palikuši gandrīz bez uzmanības, ja Viktoriju aizstāvēt nebūtu sākusi bijusī klasesbiedrene un labākā draudzene no tās pašas pilsētiņas Linda. Cenšoties glābt savas draudzenes godu, Linda nevarēja izdomāt neko labāku kā tajā pašā foto albūmā izstāstīt visu, ko viņa domā par Viktorijas jauno klasi, turklāt tādiem vārdiem, kurus ne katrs piedzēries krāvējs zina. Lindas rupjie komentāri iedarbojās kā sarkana lupata uz vērsi, un gandrīz ikviens skolēns, kurš todien apmeklēja mājas lapu, Lindai un Viktorijai veltīja komentārus, turklāt "daiļrunībā" cenšoties neatpalikt no iepriekšējās rakstītājas.

Jā, diemžēl 12-13 gadu vecumā bērni neaizdomājas, ka necenzēta lamāšanās – tā ir ne tikai pusaudžu "krutuma" izpausme, bet arī administratīvs pārkāpums. Šķiet, ka Viktorijas tētis ar tādiem pārkāpumiem bija labi pazīstams, tādēļ viņš nekavējoties izdrukāja visus komentārus, bet pēc tam (vēl līdz šim nezināmu iemeslu dēļ) nez' kādēļ izgrieza visus savas meitas draudzenes Lindas rakstītos tekstus un aiznesa izdrukas ne tikai uz skolu, bet arī uz policiju, aicinot palīdzēt un bargi sodīt visus, kas bija stājušies viņas meitas ceļā.

100 kilogramus smagā "cietušās" Viktorijas tēva nopietnais izskats nospēlēja savu lomu, un jau nākamajā dienā klasi apsēda policisti, psihologi, metodiķi un praktikanti, kuri sāka dedzīgi apspriest, no kurām renstelēm bērni uzzina tādus vārdus un kā viņus par to sodīt. Tajā pašā laikā Viktorija izvēlējās atgriezties pie labākās draudzenes Lindas uz iepriekšējo skolu un pēc notikušā klasesbiedriem acīs nelēkt.

Paralēli bērnu pārrunām ar psihologiem, policiju un citiem tikumības sludinātājiem strauji tika sarīkota arī vecāku sapulce, kurā psihologs uzstājās ar lekciju par pusaudžu vecuma grūtībām, bet policija – par administratīvo atbildību, kas stājas spēkā no 11 gadu vecuma. Otrajā sapulces daļā vecākiem tika izdalītas izdrukas ar viņu bērnu citātiem, lai vecāki zinātu, cik viņu bērni ir slikti, un atbilstoši rīkotos. Vēstuli ar atvainošanos un klasesbiedru parakstiem no klases audzinātājās Viktorijas tēvs pieņēma, tomēr acīmredzot nosprieda, ka ar to ir par maz, un nākamajā dienā kļuva zināms, ka septiņiem visrupjākajiem skolēniem (kā gan paveicās pārējiem, kas nebija tik rupji!) Viktorijas vecākiem ir jāsamaksā vairāki simti latu – kā kompensācija par grūtajiem dzīves brīžiem, kad viņiem nācās lasīt meitai adresētās rupjības.

Jāatzīmē, ka Viktorijas tēvs neapstājās ar pie tā. Viņš vienojās ar kādu žurnālistu, kurš sevi neapgrūtināja ar sarunām ar citiem skolēniem un viņu vecākiem (skolotāji no komentāriem atteicās uzreiz), bet no tēva vārdiem uzrakstīja visu "nelaimīgās cietušās meitenes" stāstu, lielu daļu laikraksta slejas aizpildot ar lamām, kuras viņam laipni piegādāja saniknotais meitenes tēvs. Rīkojoties absolūti neprofesionāli, viņš, izmantojot vietējās baumas un paziņu komentārus, iedragāja skolas autoritāti.

Bērni Viktorijas aiziešanu nenožēlo… Viņi nožēlo tās nepatikšanas, kuras sagādājuši vecākiem un skolotājiem, bet it nemaz nenožēlo par to, ka ļauns un nepatīkams cilvēks viņu klasē vairs nemācīsies. Viņi zina, ka šis notikums viņu klasi padarījis vēl draudzīgāku. Tāpat viņi zina, ka liela daļa "Latvijas avīzē" publicētā raksta ir nepatiesība, izņemot tos citātus, par kuriem, pateicoties "talantīgajam" žurnālistam, diemžēl tagad zina visa valsts. Ja ir apziņa, ka klasesbiedri ir blakus un zina patiesību, pat policijas ierašanās mājās un solījumi nosūtīt viņus uz labošanas skolu vairs nav tik draudīgi!

Droši vien tēvs domā, ka, sodot visus, kas bijuši pret viņa meitu, viņš Viktorijai ir palīdzējis. Droši vien atkal domā, ka ir " krutāka" par visiem, jo tētis taču aizstāvēja un visi tika sodīti. Viņa atkal atgriezās savā mazpilsētā, klasē, kur ir draudzene ar tādu vārdu krājumu, ka visiem muti aizbāzīs, un kas gatava savā ceļā nolamāt jebkuru… Nez' vai viņi domā par to, ka pienāks brīdis, kad Viktorijai pašai nāksies veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un kā viņai tas izdosies…

Vecāku sapulcē kāda mamma ieminējās: "Bet kādēļ jūs domājat, ka citā klasē Viktorijai nebūs problēmu?" Uz to viņas tēvs atbildēja: "Viņa tur agrāk mācījās, un viņu tur visi pazīst". Varbūt tieši tādēļ Viktorija nolēma neiet uz citu Rīgas skolu, bet atgriezties savā pilsētiņā, jo tā ir vienīgā skola, kur viņu zina un pacieš? Vai arī viņai vienkārši blakus trūkst rupjās un drosmīgās draudzenes Lindas?..

Kad vecāku sapulcē es pajautāju tēvam, kādēļ viņš nav devis izdrukas ar visai klasei adresētajiem Lindas vārdiem (es jau zināju, ka tie bija briesmīgāki par mūsu bērnu vārdiem), tēvs atbildēja: "Tas nav būtiski. Viņa tikai aizstāvēja savu draudzeni." Tas, ka klase aizstāvēja savas klases godu, tēvam pat prātā neienāca. "No kā tad viņiem būtu jāaizstāvas?" ar smīnu viņš pajautāja. Kad es viņam teicu, ka, gada sākumā ierodoties šajā klasē, arī mana meitai bija daudz nepatikšanu un "uzbraucienu" no Viktorijas, viņš tikai atcirta: "Tagad tam nav nozīmes! Mēs runājam pavisam par citu!"

Man vienmēr atmiņā palikušas meitas skumjās, nedaudz saraudātās acis. Viņa jautāja: "Māmiņ, kādēļ Viktorija ir tāda ļauna un visu laiku man "piesienas"? Kāpēc klasē visi ir draudzīgi un jautri, bet viņa visu laiku kliedz un strīdas?" Bet es viņu mierināju un teicu: "Esi gatava tam, ka ne visi cilvēki patīk mums, un ne visiem cilvēkiem patīkam mēs. Pat klasē, kur visi ir labsirdīgi un draudzīgi, var būt cilvēks, ar kuru mums var rasties problēmas… Vienkārši centies ar viņu mazāk kontaktēties un pacieties". Un viņa cieta, tāpat kā daudzi citi klasē…

Vēl atmiņā nāk pirmā vecāku sapulce, kad es skolotājai teicu, ka meitai viss patīk, tikai nez kādēļ ar meiteni Viktoriju viņai ir problēmas. Uz to skolotāja atbildēja: "Jā, Viktorija ir savdabīgs cilvēks".

Pēc šī notikuma mana meita atcerējās filmu "Putnubiedēklis" ar Kristīnu Orbakaiti un Juriju Ņikuļinu galvenajās lomās. "Mums sanāca kā filmā "Putnubiedēklis"," viņa teica. "Tikai filmā meitene bija jauka un godīga, un bērni nožēloja, ka viņu padzinuši. Bet mums Viktorija ir ļauna, tāpēc neviens nenožēlo, ka viņa aizgāja," meita sirsnīgi noteica.

P.S. Kad manas meitas klasesbiedri uzzināja, ka ar to viņu mocības nav beigušās un tuvākajā laikā viņus rādīs visās ziņās un rakstīs "Dienā", viņi paši man piezvanīja un lūdza palīdzēt. "Mēs esam gatavi ikvienam žurnālistam izstāstīt visu, kā bija patiesībā. Bet mēs nevēlamies, lai visi mūs neieredzētu par to, kas mums nav bijis! Mūs jau tagad neieredz skolotāji un citi cilvēki – mēs to jūtam! Palīdziet mums!", viņi lūdza.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form