Nešaubīgi šis jaunais vīrietis Juris nav vienīgais, kurš pārcietis emocionālo vardarbību bērnībā mūsu sabiedrībā un savas vēlmes gadiem slēpis kā kurmis savu pasauli tumšā alā zem zemes. Juris saņēmās un ignorēja sabiedrības stereotipu “vīrieši nekad neraud” un uzsāka cīņu ar sevi un par sevi – par dzīvi bez emocionālās vardarbības žņaugiem, kuros viņš ticis iejozts bērnībā. Ja vairums mūsdienu jaunās paaudzes pusaudži un jaunieši ir izauguši bez fizisku sodu saņemšanas no vecākiem, tad pašreizējiem trīsdesmitgadniekiem un vecāka gadu gājuma cilvēkiem pēriens ar siksnu vai žagariem viņu bērnībā bija visnotaļ bieži sastopama parādība. Pasaulē mainās viss – arī uzskati un zināšanas par bērnu audzināšanu – izrādās, ka pieaugušie beidzot ir apjēguši, ka bērnu fiziska ietekmēšana – iekaustīšana, brutāla sišana ne tikai nedod vēlamo rezultātu
un ir bīstama viņu veselībai un dzīvībai, bet arī grauj mazās personības – bērna - pašcieņu. Līdz ar gadiem mainījusies arī valsts attieksme pret ģimeni – uzreiz pēc PSRS sabrukuma tika pieņemta Bērnu tiesību aizsardzības likuma norma, nosakot, ka vecāki par bērna fizisku sodīšanu ir saucami pie likumā noteiktās atbildības.
Emocionālā vardarbība – apziņas “baltais plankums”
Tātad - ne viss, kas notiek ģimenē, ir tās „iekšēja lieta”. Zilumi un brūces sadzīst, taču pāri darījuma sajūta paliek. Vairums to mēdz apzīmēt ar frāzēm “nelaimīga bērnība”, “sliktas atmiņas”, nemaz nenojaušot, ka saņemtie vārdu un attieksmes “sitieni” ir nekas cits kā emocionālā vardarbība, kas var būt vērsta kā pret bērniņu, tā pret jau pieaugušu cilvēku - jeb citiem vārdiem sakot – notikusi ir atkārtota, bieži izpausta negatīva attieksme pret bērnu vai kādu līdzcilvēku.
Jautājumi, uz kuriem cilvēki meklē atbildes sev vai saviem bērniem psihologa kabinetā, ir ļoti daudzveidīgi, piemēram, pazemināts pašvērtējums, depresija, agresivitāte, vāja impulsu kontrole, fobijas, alkoholisms, psihosomatiski traucējumi (saslimšanas, kuru izcelsmē liela nozīme ir tieši psiholoģiskajam faktoram). Pat pārāk smalki neiedziļinoties pagātnes pieredzes izpētē, secinu, ka daudzos gadījumos cilvēki savā bērnībā ir pieredzējuši emocionālo vardarbību no saviem vecākiem, citiem pieaugušajiem vai vienaudžiem.
Visbiežāk emocionālā vardarbība pret bērnu izpaužas verbālā formā kā atkārtota lamāšana, apsaukāšana, kritizēšana, izsmiešana, kliegšana uz viņu, tā var izpausties arī kā pastāvīga bērna atraidīšana, atteikšanās palīdzēt, viņa domu, emociju noliegšana, draudi pamest. Emocionālu vardarbību bērns var sajust arī tad, ja vecāki, nevēršoties tieši pret bērnu, ir savstarpēji vardarbīgi viņa klātbūtnē, jo bērns jūtas iesaistīts šajos strīdos un nereti daļu vainas uzņemas uz sevi. Emocionāli vardarbīga var būt arī „stingrā audzināšana”, kad bērnam tiek izvirzītas neadekvāti augstas, vecumam neatbilstošas prasības, noteikts milzīgs daudzums ierobežojumu, un bērna rīcība netiek slavēta, bet tikai kritizēta.
2004. gadā Bērnu un ģimenes lietu ministrijas un Centra pret vardarbību “Dardedze” veiktais pētījums satraucoši liecina, ka no emocionālās un/vai fiziskas vardarbības ģimenē cietuši 30% aptaujāto 9. un 5. klases skolēnu. Balstoties uz šo pētījumu, var secināt, ka emocionālā vardarbība pret bērnu kļuvusi par izplatītu vardarbības formu, jo šo klašu bērni pieredzējuši pat divas reizes mazāk nekā fizisko vardarbību ģimenē un seksuālo vardarbību ģimenē vai ārpus tās. Tas norāda uz zināmu sabiedrības attīstības fāzi – pieaugušie apzinās, ka fiziski ietekmēt un seksuāli izmantot bērnus ir “slikti”, taču emocionāli “uzbrukt” ir pieļaujami un pat nepieciešami. Protams, šī robeža starp stingru disciplīnu bērna audzināšanā un emocionālu vardarbību balansē uz naža asmens, uz kura vecākiem (arī citiem bērnu audzinātājiem) jāprot un jāspēj noturēt līdzsvaru.
Kas nosaka emocionālās vardarbības esamību ģimenēs?
- · Tās izraisīto seku ilglaicīguma un nopietnības neapzināšana. Atkārtota, bieži izpausta negatīva attieksme pret bērnu nosaka ne tikai negatīvas emocijas, bet arī negatīvas domas par sevi „es esmu slikts”. Pašvērtējums ir mainīgs lielums, taču tā pamati tiek ielikti jau bērnībā;
- · Pašu vecāku negatīvā bērnības pieredze. Tie, kas piedzīvojuši pret sevi vērstu vardarbību, biežāk mēdz būt vardarbīgi pret saviem bērniem;
- · Grūtības apzināt savas emocijas un neprasme regulēt to izpausmes - negatīva stresa pilna darba diena vai neapmierinātība ar dzīves biedru tiek “atspēlēta” pret bērnu.
Ar likumu pret emocionālo vardarbību
Domājot par iespējamiem risinājumiem, svarīgi būtu apzināt emocionālās vardarbības problēmas esamību individuālajā un ģimenes līmenī. Emocionālo vardarbību iespējams nomainīt pret bērnu emocionālo audzināšanu, savukārt neatbilstošu savu dusmu “atspēlēšanu” nomainīt pret „dusmu menedžmentu”. Tas nozīmē spēt iemācīties veselīgā veidā izlādēt dienas steigā uzkrāto negatīvo enerģiju, dusmas.
Nedzīvojām ideālā pasaulē un visi vecāki nav arī ideāli bērnu audzinātāji. Šobrīd Latvijā netrūkst kvalificētu speciālistu un izglītojošu informatīvu materiālu, kur smelties padomus. Var vērsties Bērnu un ģimenes lietum ministrijā, nevalstiskajās organizācijās, piemēram, centrā pret vardarbību “Dardedze”, krīzes centrā “Skalbes”. Taču nereti ir situācijas, ka ir nepieciešams “likuma burts”, lai aizstāvētu mazo cilvēkbērnu no vecāku pārestības, no vecāku neizpratnes, lai bērns neizaugtu par “psiholoģisko” invalīdu.
Valsts attieksme šīs sāpīgās problēmas risināšanā tiek parādīta grozījumos Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas tiek pašlaik tiek apspriesti Saeimā 2.lasījumā. Pirmo reizi Latvijā šī likuma grozījumos skaidri definēts, kas ir emocionālā vardarbība – tā ir „bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, draudot, lamājot, pazemojot vai citādi kaitējot viņa emocionālai attīstībai, t.sk. potenciālo spēju izaugsmei attiecīgajā vecumposmā”. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darba grupa iesniegusi izskatīšanai Saeimas komisijās arī priekšlikumus grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas nosaka administratīvo atbildību vecākiem gan par aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšanu, gan par fizisku, gan emocionālu vardarbību pret bērnu, ja tam nav bijušas smagas sekas un nav jau iestājusies kriminālatbildība. Šiem grozījumiem likumā būtu preventīva loma, lai brīdinātu bezatbildīgos vecākus par savas rīcības iespējamajām sekām. Pilnīgi skaidrs, ka vecāku sodīšanai ar likuma spēku būtu jābūt pēdējam līdzeklim, ko izmantot, lai pārtrauktu bērnu ciešanas no emocionālas vardarbības.