Guna Kaminska: Vai varam uzticēties tiesas lēmumu objektivitātei?
Foto: LETA

Tikko ir apritējuši četri gadi, kopš Zolitūdē notika lielākā traģēdija neatkarīgās Latvijas laikā. Šo gadu laikā, arī pieminot traģēdijas gadadienu, medijos dzirdami neskaitāmi emocionāli viedokļi, kas saistīti ar daudzajām tiesvedībām Zolitūdes lietā. Vērienīgās Zolitūdes krimināllietas izskatīšana vēl aizvien turpinās, taču civillietās jau pirmie spriedumi bijuši.

Tā šī gada oktobrī tika paziņots Rīgas apgabaltiesas kā otrās instances tiesas lēmums civillietā, kuras izskatīšana bijusi visraitākā. Spriedums ir stājies spēkā, jo tas noteiktajā termiņā nav pārsūdzēts, un līdz ar to lieta ir pabeigta. Apelācijas instances tiesas nolēmums nav labvēlīgs Zolitūdes traģēdijā iesaistītajiem cilvēkiem.

Protams, ka daļu sabiedrības šāds tiesas lēmums mulsina vai šokē – tiesa lēma bojāgājušā radinieka prasību noraidīt. Izskanējuši jautājumi – kā saistībā ar tādu traģēdiju tiesa var lemt pret cietušajiem, it īpaši, ja pirmās instances lēmums bija cietušajiem labvēlīgs? Ne mazāk jautājumu ir par to, vai tiesiskā valstī ir pieņemami, ka vienas instances tiesas spriedums var krasi atšķirties no citas tiesas instances nolēmuma.

Atbilde uz pēdējo jautājumu ir – katra nākamā tiesu instance lietu izskata neatkarīgi un iepriekšējās instances nolēmums nav saistošs augstāka līmeņa tiesai.

Tātad nevienai tiesu instancei – ne otrajai, ne trešajai – nav uzlikts pienākums pievienoties iepriekšējās tiesu instances nolēmumam. Apelācijas jeb otrās instances tiesa lietu skata pēc būtības – atkal no nulles, ja šāds ir bijis lūgums apelācijas sūdzībā. Turklāt pastāv iespēja, ka lietai ir pievienoti jauni pierādījumi, tostarp dokumenti, un tos tiesa ir uzskatījusi par vērā ņemamiem. Līdz ar to tā ir normāla prakse, ka otrās vai trešās (kasācijas) instances tiesas lēmums atšķiras no iepriekšējās tiesu instances nolēmuma. Te gan jāpiebilst, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus nevērtē, bet pārbauda, vai zemākās instances tiesa pareizi piemērojusi materiālo un/vai procesuālo tiesību normas.

Nav noliedzams – katram tiesnesim katrā tiesu instancē ir sava dzīves un profesionālā pieredze, sava izpratne par likuma normām un likumam pakļauto aktu normām. Tam jāpievieno judikatūras un tiesību zinātnes atziņas. Līdz ar to nav pamata komentāram, ka viens tiesnesis ir kompetentāks, bet cits – mazāk kompetents. Likumā "Par tiesu varu" noteikts, ka tiesu spriež, pamatojoties uz likumu. Vēlos piebilst – neaizmirstot sirdsapziņu! Tāpēc kopumā tā nav reta parādība un arī nākotnē nebūs reta, ka dažādu tiesu instanču nolēmumi atšķiras. Tas ir iemesls, kādēļ Latvijas tiesu sistēmā pastāv trīs instances, un tajā nav nekā nepareiza.

Runājot par kaitējuma vai zaudējumu nodarīšanu, spriedumā jāpamato saistība starp notikuma cēloni un sekām.

Ir pilnīgi saprotami, ka tāda mēroga traģēdijas kā Zolitūde iemantojušas lielu sabiedrisko rezonansi. Cilvēki, kuri jūt līdzi cietušajiem (un tāda ir lielākā sabiedrības daļa), vienmēr uzskatīs, ka cietušajiem labvēlīgs nolēmums ir pareizais tiesas lēmums. Vienlaikus lietu juridiski izvērtēt var tikai tas, kurš redz visus lietas materiālus, ir tos pārbaudījis un izlaidis caur savu juridisko sirdsapziņu, zināšanām un praksi to kopumā. Realitātē tikai un vienīgi tiesai ir pieejami visi materiāli, kas nepieciešami objektīva sprieduma pieņemšanai, bet līdz sabiedrībai nonāk tikai atsevišķas detaļas no tā, kas notiek tiesas zālē.

Zolitūdes lietas kontekstā būtisks ir cēloņsakarības jautājums, proti, traģēdijai ir savs cēlonis un sekas un starp tiem obligāti jāvar konstatēt saikni. Ja tā nav konstatējama ar augstu ticamības pakāpi, tad spriedums var būt arī atšķirīgs no tā, ko sabiedrība ir vēlējusies un sagaida no tiesas.

Sabiedrība ir līdzjūtīga un emocionāla, un tās spiediens ir jūtams gandrīz ikvienā tā saucamajā lielajā lietā. Tas ir nenovēršami un arī nepieciešami. Šādai sabiedrības attieksmei ir liels spēks, tostarp, lai cilvēciskā līmenī neatstātu novārtā būtiskus jautājumus, veicinātu ne tikai raitu tiesvedību gaitu, bet sekmētu likumdevēja darbu. Vienlaikus svarīgi, lai sabiedrības spiediens nepārvērstos raganu medībās vai linča tiesā. Diemžēl to pa īstam cilvēki saprot tikai tajā brīdī, kad ir personīgi iesaistīti kādā lietā un taisnīgs, objektīvs tiesas spriedums skar viņus pašus vai viņu tuviniekus.

Tāpēc būtiski neaizmirst, ka tiesa nedrīkst būt ietekmējama un nedrīkst būt aiz valdziņa vadāma. Pretējā gadījumā mēs nevarēsim runāt par neatkarību, taisnīgumu, objektivitāti, veselo saprātu un loģiku tiesas spriešanā mūsu valstī.

Source

Tags

Zolitūdes traģēdija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form