Gunārs Kūtris: Pēcpatiesības laika tiesa jeb spriedums kā sabiedrisko attiecību problēma
Foto: DELFI

Latvijas Universitātes pasniedzējs, kurš jaunajiem juristiem skaidro tiesas spriešanas principu būtību un nozīmi, ar patiesu saviļņojumu uztvēru Tieslietu padomes 29. janvāra sēdē pieņemto lēmumu par tiesas kritikas jautājumiem. Apsveicu padomi par strikto pozīciju! Kas gan cits aizstāvēs tiesnesi un tiesu tādos brīžos, kad publiski redzamām amatpersonām (politiķiem) ir tik viegli nokritizēt tiesas spriedumu, jo populistiski tā "izskatās smukāk"! Kā var kritizēt spriedumu, ja tas nav pat redzēts! Vai tad šīs amatpersonas ir redzējušas krimināllietas materiālus (ja tā, tad interesanti, kādā likumīgā ceļā to varēja izdarīt?)?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tieslietu padome pamatoti iestājās par tiesas neatkarību. Tas būtībā ir tik ļoti nepieciešams tiesiskas valsts interesēs. Ja Latvijā ir politiķi, kuri uzskata, ka noziegums ir pierādīts vēl pirms tiesas sprieduma un tiesas process ir tikai formāla izrāde, tad žēl par tādu tiesiskuma izpratni. Īpaši bīstami tas ir tāpēc, ka abas amatpersonas vistiešākajā veidā ir iesaistītas tiesnešu karjeras jautājumos (tieslietu ministrs izvirza kandidātus, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs vada komisiju, kura vērtē kandidātus pirms iecelšanas amatā).

Cik neatkarīgs var justies tiesnesis, kuram jāizskata lieta, par kuras "pareizo" likteni jau ir izteicies ministrs? Kā jebkurš no mums var cerēt uz taisnīgu tiesu, ja va(l)došās amatpersonas jau pasaka, kas būs pareizi? Vēlreiz uzsvēršu – šeit nav runāts par ikviena (arī amatpersonas) tiesībām kritizēt tiesas nolemto. Taču, pirmkārt, kritizēt var tad, ja esi iepazinies ar spriedumā ierakstīto pamatojumu. Otrkārt, ir amati, kuros ir jāapzinās amata nasta – nemuldēt visu, kas personiski ir patīkams. Dažos amatos šādu rīcību starptautiskos vērtējumos klasificē kā tiesu neatkarības apdraudējumu.

Daži apsvērumi par pašu daudz pieminēto "Magoņa krimināllietu"

Pie amatpersonas atrod 495 500 eiro skaidrā naudā – ļoti gribas domāt, ka tas ir kukulis, jo tik liela skaidra nauda un valsts amatpersona liek domāt par vienādības zīmi ar korupciju. Sabiedrībai tā pēdējos gados ir potēts. Un tas prasa "enerģisku un taisnīgu rīcību no valsts puses", tātad notiesājošu spriedumu. To gaida sabiedrība.

Šis fakts un pirmās instances tiesas spriedums (izskanējusī informācija par attaisnojošo spriedumu) ir iemesls, kāpēc daļa sabiedrība (vairāk gan šķiet, ka tie ir daži politiķi un žurnālisti) pauž sašutumu. Sabiedrībai esot nepieciešams taisnīgums, proti, cīņa pret korupciju prasa reālus rezultātus, tātad nepieciešami upuri un asinis. Kāpēc neatkarīgi no iznākuma tas ir izdevīgi ar šo lietu tieši saistītajiem politiķiem, un kāpēc, lai cik dīvaini tas arī pirmajā brīdī šķiet, šis spriedums ir nelabvēlīgs pašiem apsūdzētajiem un tiesai? Par laimi, mūsdienās protam kritiski domāt, kas, manuprāt, sākas ar jautājumu uzdošanu un šķietami zināmo patiesību (bet varbūt mūsu pašu domāšanas stereotipu) apšaubīšanu.

Vispirms par 495 000 eiro skaidrā naudā. Ja kāds iedomājas, ka teju pusmiljons skaidrā naudā ir veiksme un liela bagātība, tad tas ir paviršs cilvēka domu gājiens. Vismaz Latvijā. Vismaz pēdējos 10 gados. Šāda summa skaidrā naudā ir liela problēma, jo šādu summu nav: a) iespējams noguldīt bankā kā depozītu vai ieguldīt finanšu instrumentos, neveicot attiecīgas pārbaudes, b) iegādāties transportlīdzekļus vai nekustamos īpašumus, c) iegādāties vērtslietas. Šādu summu nav iespējams iztērēt. Labākajā gadījumā par šādiem darījumiem tiks ziņots tiesībsargājošajām iestādēm un tiks veikta tikai padziļināta izpēte. Sliktākajā – naudu konfiscēs. Kā jurists, kas labi pārzina krimināltiesisko jomu, varu apgalvot – ir mums valstī karojošo politiķu virziens, kuri nebaidās apspriedēs pateikt: "Kā var šādu naudu nekonfiscēt?" Šādai pozīcijai seko likuma normu "pieregulēšana", lai būtu pēc iespējas mazāk jāpierāda, lai mantu varētu viegli konfiscēt un līdz ar to varētu uzskatīt, ka svarīgākais ir sasniegts arī tad, ja īsti vainīgā nav. (Izlasiet Kriminālprocesa likuma 392. panta otro divi prim daļu pēc 2020. gada 19. novembra grozījumiem!)

Vai pēdējo 10, pat 20 gadu laikā vispār ir zināmi šāda mēroga darījumi Latvijā vai kaimiņvalstīs, kur norēķini ir notikuši skaidrā naudā? Tas jau nav atļauts. Tiesiskā un brīvā valstī skaidru naudu nevajadzētu lietot, jo tāda rada aizdomas, tādu grūti pakļaut obligātajai (totalitārai?) izsekošanai. Pēdējo publisko diskusiju kontekstā šādu naudas turētāju noteikti nedrīkstētu pieņemt nekur darbā, arī uzņēmējdarbību nedrīkstētu tādam atļaut, jo tas radīs šaubas par "nevainojamo reputāciju". Jā, protams, skaidru naudu var tērēt saimniecisko izdevumu apmaksai, taču amatpersonas vēsturiskās deklarācijas par to neliecina. Savukārt pavisam cita lietu kārtība ir austrumu kaimiņvalstīs, kur, visticamāk, tā ir pieņemta lietu kārtība, kur ir iespējas ar šādu naudas summu norēķināties, neradot sev liekus sarežģījumus, ja vien netīko pēc vietas politiskajā elitē.

Labas pārvaldības prakses trūkums

To, ka bijušais "Latvijas dzelzceļa" vadītājs iesaistījās privātos kontaktos ar Oļegu Osinovski, faktiski pārkāpjot labas korporatīvās uzvedības standartus, neviens nenoliedz. Vēl lielāka muļķība no Uģa Magoņa puses bija vispār iesaistīties šādā avantūrā (neatkarīgi no lietas būtības), apzinoties, ka tajā laikā, ņemot vērā viņa kontaktus ar Krievijas biznesa pārstāvjiem, viņš ir "zem lupas" un viņa rīcībai pievērsta daudzu iestāžu uzmanība. Varbūt līdztekus citām pārdomu vērta ir arī kāda versija, kurai ir savs loģisks pamatojums. Tajā laikā Igaunija, pārsvarā ģeopolitisku iemeslu dēļ, piedzīvoja būtisku dzelzceļa kravu pārvadājumu kritumu, no kura lielākā ieguvēja bija Latvija. Ņemot vērā to, ka Latvijas un Krievijas dzelzceļa uzņēmumu sadarbība nebija formāla, bet pamatā balstījās uz personisku uzticību un labvēlību, tas ir, Magoņa–Jakuņina un viņa komandas savstarpējām attiecībām, loģiski varētu izsecināt, ka Igaunijas interesēs būtu šīs attiecības izjaukt. Vai Igaunijai faktiski tas arī neizdevās? Neatbildēts, bet visai nozīmīgs jautājums ir par to, vai otrs lietas dalībnieks, Oļegs Osinovskis, darbojās saskaņoti ar Igaunijas iestādēm, vai arī notikušais ir tikai postpadomiskās lietu kārtošanas rezultāts. Tas, protams, viens otru galīgi neizslēdz, drīzāk pat papildina.

Savukārt Saeimas deputāta Jura Juraša darbība, no vienas puses, ir labs piemērs, no kura var mācīties tiesu sistēma, bet, no otras, pilnīgi aplams piemērs. Bijušie KNAB vadošie darbinieki labi apzinājās gan to, ka sabiedrība pieprasa "asinis" (populisms prasa, lai parādītu, kā cilvēkam tiek uzlikti rokudzelži, kādas skaļas operācijas veiktas), gan vēl jo vairāk to, ka vienīgais veids, kā saglabāt varu (proti, amatus un ietekmi), ir neatlaidīga un enerģiska savas varas īstenošana (lai cik tiesiski apšaubāma tā arī nebūtu) ar īpaši reklamētiem procesiem. Būtībā KNAB publisko uzvedību tajā laikā varētu uztvert kā sava veida korupcijas propagandas mašīnu – ja jau valstī ir tāda korupcija, tad ir iemesls prasīt lielāku finansējumu cīņai pret to un jebkādas kritiskas piezīmes par korupcijas apkarošanu ir korupcijas piesegšana. Nezinu, cik KNAB operatīvajai vadībai toreiz bija izdevīgs Igaunijas pavediens un kādu mērķu dēļ.

Tiesa – situācijas ķīlniece

Vēl viens krimināllietas aspekts. Ir visai apšaubāmi, ka tiesnesis šādā lietā varētu pieņemt attaisnojošu spriedumu bez pietiekama pierādījumu pamata. Īpaši ņemot vērā to, ka Tieslietu ministrijas interese par šo lietu, maigi teiksim – uzmanība, ir bijusi no pirmās dienas, tai skaitā arī pret pašu tiesnesi. Jura Juraša paziņojumi par korupcijas fonu šajā lietā (mājieni sabiedrībai, lai nomelnotu tiesnesi) liek uzdot citus jautājumus. Pirmkārt, ja ir tāds aizdomu pamats, kā kompetentās iestādes sekoja līdzi šim procesam un kāds ir rezultāts? Otrkārt, vai tiešām tiesnesis, par kuru aplūkojamās krimināllietas iztiesāšanas laikā bija Tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas (cerams, tā nebija politiski veicināta, lai iespaidotu procesu) rosināta disciplinārlieta, varētu bez pamata atļauties nostāties apsūdzēto pusē? Tas būtu amata pašnāvības spriedums pašam sev.

Treškārt, ja publiskā paziņojuma sniedzējam, pieredzējušam operatīvajam darbiniekam, bija un joprojām ir informācija par iespējamiem kukuļdošanas faktiem tiesvedības laikā, viņa pienākums bija par to ziņot. To nosaka likums. Šķiet, ka tas vēl nav noticis. Tātad kārtējo reizi ir tikai versijas (izdomātas? apzinātas?), kuras var izmantot publiskai propagandai.

Taču lielākais izaicinājums, nenoliedzami, šobrīd ir tiesnesim – spēt spriedumā izskaidrot sabiedrībai sevis nolemto, proti, pamatot savu spriedumu, lai sabiedrība saprastu, kas ir noticis un ko katra iesaistītā puse ir vai nav izdarījusi. Tai skaitā arī par apsūdzības pierādījumu ne-pietiekamību. Uzskatu, ka tiesa savu nolemto vislabāk vienmēr "aizstāv" ar labi uzrakstītu, skaidri saprotamu un argumentētu spriedumu. Tiesai citādi nav "jātaisnojas" par spriesto. Vienīgi sarežģītās lietās ir nepieciešams spriedumu paskaidrot īsāk, vienkāršāk (labi zinu, kā pat amatpersonas neizlasa visu spriedumu vai "izrauj" no tā sev visizdevīgāko teikumu).

Ar nelielu ironiju es ieteiktu Tieslietu ministrijai palielināt sabiedrisko attiecību budžetu tiesām, kad tās izskata sarežģītas un sabiedrības uzmanību saistošas lietas, lai varētu vienkāršāk izskaidrot savus spriedumus. Latvijā sabiedrisko attiecību atbalsts visas tiesu sistēmas darbības reputācijas celšanai ir tikpat nepieciešams kā cīņai ar Covid-19 pandēmiju piešķirtais samērīgais finansējums.

Atgriežoties vēlreiz pie lietas. Vai Magonis un Osinovskis tajā ir uzvarējuši? Tāds apgalvojums būtu gan maldinošs, gan pārsteidzīgs. Attaisnojošs tiesas spriedums vēl nenozīmē uzvaru. Tas nozīmē jaunu tiesvedību, jo spriedumu, visticamāk, pārsūdzēs un lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā vēl tikai priekšā. Nenoteiktība par savu statusu visbiežāk ir vēl smagāka psiholoģiskā nasta nekā notiesājošs spriedums.

Lai gan ilgais process pirmās instances tiesā ir beidzies, nosacīti ne īpaši priecīga var būt arī Vidzemes rajona tiesa Limbažos un pirmkārt jau pats tiesnesis, kuram tagad ir jāpiedzīvo daudz smagāks sabiedrības (bet vai tas tiešām ir sabiedrības, vai arī tikai medijos dažu cilvēku paustais?) spiediens. Par uzdrīkstēšanos taisīt spriedumu, kas nesakrīt ar "sabiedrības" nolemto.

Līdzīgi kreņķi ir arī prokuratūrai, kurai nākas "ņemties" un virzīt uz tiesām iepriekšējos periodos iesāktās skandalozās jeb izreklamētās lietas. Taču tikpat labi visām izmeklēšanas iestādēm un prokuratūrai (arī tiesām) šī ir iespēja pateikt, ka līdzšinējā prakse, kurā kriminālprocess dažkārt tika izmantots komunikācijas vai pat propagandas kampaņai, ir izbeidzama. Te kāds varētu indīgi piebilst, ka padomju laikos gan lietas prata prasmīgi organizēt – ja "pareizā" partija prasīja, tad spriedums bija "ātrs un taisnīgs" (atvainojiet, "vecie" tiesneši, apzinos, ka arī toreiz bija profesionālā neatkarība un gods). Tāpēc teiksim droši – nav vairs vecie laiki.

Bet vissarežģītākajā situācijā būs tā apelācijas instances tiesa, kurai būs jāskata pārsūdzētais spriedums. Tai skaitā arī ņemot vērā "sabiedrības pieprasījumu" un jau izskanējušos amatpersonu viedokļus. Lai cik arī tiesneši neteiktu, ka viņi pilnībā abstrahējas no sabiedrības spiediena un spriež lietas neatkarīgi, tomēr sabiedrības noskaņojums vienmēr ietekmē katru cilvēku. Apgalvot pretējo būtu liekulība. Varbūt tikai triju tiesnešu komandai šādā lietā būs vieglāk pieņemt spriedumu. Kā mēdz teikt: pēc likuma un taisnības.

Noslēgumā vēlreiz uzsvēršu to, kas mani pamudināja paust savas pārdomas. Ja jau ministrs publiski ir apšaubījis tiesneša profesionalitāti, kā būtu jāizturas pret šī tiesneša spriedumiem visās agrākajās lietās, kurās zaudējušajai pusei (arī notiesātajiem) nebija sava atbalstošā sabiedrības uzskata vai amatpersonu viedokļa. Vai visi šie spriedumi būtu apšaubāmi? Nebūtu tiesiski, ja cietumos atrastos personas uz "neprofesionāla" tiesneša sprieduma pamata. Stop! Ievērosim Tieslietu padomes gala secinājumu: "Tiesiskums un demokrātija labi darbojas tikai sabiedrībās ar augstu pilsoniskās apzinātības līmeni un tiesisko kultūru, kas cita starpā sevī ietver arī izglītotību un zināšanas par valsts, tai skaitā tiesas, uzbūves un darbības principiem. Uz faktiem un pierādījumiem nebalstīti, tikai emocijās sakņojošies apgalvojumi neliecina par šādu augstu apzinātību un kultūru un tikai grauj valsts un sabiedrības pamatus."

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Gunārs Kūtris KNAB Latvijas Universitāte
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form