Gundars Bērziņš: Atgriezt izglītībā cilvēkus un cilvēcību
Foto: Privātais arhīvs

Latvijas izglītības sistēmas problēmu pamatā jau kopš neatkarības atjaunošanas, ir nespēja atbildēt uz konceptuālu jautājumu - kāds ir izglītības uzdevums 21. gadsimtā.

Iepriekšējos gadsimtos izglītības uzdevums bija skaidrs – iespējami lielākam skaitam valsts iedzīvotāju iemācīt lasīt, rakstīt un rēķināt, respektīvi, iedot cilvēkiem pamata zināšanas un prasmes, kas ļaus cilvēkam par sevi parūpēties un nodrošināt iztiku. Augstās zināšanas bija pieejamas tikai izredzētajiem un piekļuvi tām lielā mērā noteica cilvēku sociālā izcelsme un finansiālais stāvoklis. Savukārt mūsdienās prasības pret izglītību un kopējo sabiedrības izglītības līmeni ir daudz augstākas – mēs vairs negatavojam cilvēkus izdzīvošanai, bet labai dzīvei, nevis tikai vienai konkrētai nozarei, bet konkurencei, gatavībai mācīties un mainīt darbības sfēras visa mūža garumā.

Par to, kas būtu jāzina un jāprot 21. gs. cilvēkam dažādos starptautiskos un nacionālos forumos un darba grupās runāts bezgalīgi, panākot puslīdz vienotu izpratni par tuvāko nākotni. Jau 2016. gadā Pasaules ekonomikas forumā Davosā tika nodefinētas TOP10 prasmes 2020, kas ļaus cilvēkiem nākotnē būt konkurētspējīgiem un strādāt profesijās, kuras šobrīd pat vēl neeksistē. Un tās ir - kompleksa problēmu risināšana; kritiskā domāšana; kreativitāte jeb prasme pilnveidot; cilvēku vadīšana un sadarbība ar citiem; emocionālā inteliģence; sarunu vešanas prasmes un kognitīvā elastība. Tā ir ļoti augsta prasību latiņa gan katram no mums, gan izglītības sistēmai kopumā.

Tāpēc lielākā daļa pasaules attīstīto valstu izglītības sistēmas reformēšana un papildu finansējuma novirzīšana izglītībai un zinātnei pēdējos 20 gadus ir bijusi prioritāte Nr.1. Arī mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem, kas izglītībai un zinātnei jau gadiem atvēl ar kārtu liekāku finansējumu nekā Latvijā. Diemžēl Latvija nevar lepoties ar nozīmīgu progresu ne izpratnē, ne reformās, ne finansējuma nodrošināšanā.

Pašlaik Latvijā tiek reformēta skolu sistēma un plānota pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību. Vienlaikus joprojām nav atrisināts ne pedagogu atalgojuma, ne pedagogu profesijas prestižs, ne mazo skolu jautājums. Arī augstākā izglītība un zinātne tā arī nav atradusi paliekošu vietu politiķu un lēmumpieņēmēju dienaskārtībā, liekot katrai augstskolai un zinātniskai institūcijai pašai cīnīties par savu izdzīvošanu un meklēt labākās attīstības stratēģijas.

Skumjākais visā šajā stāstā ir fakts, ka laikā, kad visa pasaule investē cilvēkos - skolotājos, mācībspēkos un pētniekos, mēs Latvijā esam aizrāvušies tikai ar izglītības formas uzlabošanu, pilnībā aizmirstot par saturu (un te es nedomāju tikai mācību saturu). Jaunu skolu un augstākās izglītības infrastruktūras objektu celtniecība, protams, ka ir svarīga, bet kur paliek cilvēks?! Skola vai augstskola bez studenta, pedagoga un pētnieka, ir vienkārši vēl viena tukša ēka un lieliski apgūta Eiropas nauda. Mēs esam pamanījušies demonizēt gan pašu izglītības sistēmu, gan arī sagraut tajā strādājošo motivāciju un reputāciju.

Somijā, Vācijā, Austrijā un citās attīstītajās Eiropas Savienības valstīs, skolotāja vai pasniedzēja darbs nozīmē nodrošinātu, stabilu un reizē aizraujošu dzīvi, lielu sabiedrības cieņu un augstu valsts novērtējumu. Jo minētās valstis nodrošina ne tikai konkurētspējīgu atalgojumu un augstas sociālās garantijas, tās investē nozīmīgus līdzekļus šo cilvēku ikgadējā kvalifikācijas celšanā un panākumu novērtēšanā (ne tikai materiālā). Tieši investīcijas cilvēkos ļauj šīm valstīm izvirzīt arī augstas prasības kandidātiem un izvēlēties labākos no labākajiem, te konkurss uz skolotāja vai docētāja vietu ir norma, nevis izņēmums. Piemēram, Vācijas vadošajās augstskolās uz docētāju vietu tas var sasniegt pat vairāk nekā 1000 pretendentu no visas pasaules.

Savukārt Latvijā situācija ir diametrāli pretēja – izglītības un izglītības darbinieku prestižs ir kritiski zems. To apliecina virkne iedzīvotāju aptauju un barometru. Pat Latvijas prestižākās skolas un universitātes regulāri cieš no mācībspēku trūkuma, bet par konkurenci varam tikai sapņot. Toties ikvienam par izglītību ir viedoklis, vai tas būtu politiskās diskusijās vai vecāku sapulcēs.

Tāpēc, kamēr mēs nesapratīsim, ka izglītības centrā kopš Platona laikiem ir cilvēks, nekas nemainīsies. Diemžēl Latvijai nav skaidra rīcības plāna, kā panākt, lai tuvāko gadu laikā skolās un augstskolās strādātu tikai izcili un motivēti pedagogi. Un pieeja - uzrādīsiet rezultātus, tad iedosim naudu jeb "iemācīsieties peldēt, tad ielaidīsim ūdeni", sen ir sevi izsmēlusi. Jo visa pasaules prakse rāda pretējo - iedodot naudu, tiek radīti atbilstoši apstākļi, kas nodrošina rezultātu. Un rezultāti neizpaliks.

Viena no lielākajām domāšanas kļūdām gan politikā kopumā, gan saistībā ar izglītības sistēmu, ir nespēja saprast, ka mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, brīvā pasaulē ar brīvu iedzīvotāju kustību un iedzīvotāju iespēju izvēlēties sev piemērotāko dzīvesvietu. Labas izglītības pieejamība ir viena no dzīves kvalitātes būtiskām sastāvdaļām un cilvēki izvēlas labāko, savukārt "labākais" cieši ir saistīts ar pieejamo izglītības finansējumu "cenu". Šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc Latvija zaudē tik daudz izcilu cilvēku, kas pārceļas uz dzīvi citās valstīs.

Pasaules prakse pierāda, ka pastāv dzelžaina sakarība starp konkurenci un izcilību, lai kļūtu par labu augstskolu ir nepieciešami labi studenti. Lielās valstis un prestižās augstskolas šo atrisina ar augstām prasībām un konkursu uz studiju vietām (ne tikai budžeta, bet arī maksas). Tā augstskolu solos nonāk tikai gudrākie, motivētākie un disciplinētākie, tāpēc ar viņiem ir gatavi strādāt labākie pasniedzēji (pieredze rāda, ka labi pasniedzēji, zinātnieki ar nemotivētiem studentiem nevēlas strādāt, lai cik viņiem maksātu). Rezultāts – izcili absolventi, kas kļūst vai nu par pieprasītiem augsta līmeņa praktiķiem, vai zinošiem pētniekiem un jauniem mācībspēkiem.

Latvija ar ierobežoto cilvēku skaitu un demogrāfiju, diemžēl nevar realizēt šo modeli. Tāpēc Latvijai ir jārīkojas gudrāk, jārealizē skolu reforma, līdzīgi Igaunijas modelim, vienlaicīgi paaugstinot skolotāju atalgojumu un veicinot skolotāja profesijas prestižu – jāinvestē papildus nauda augstskolu pētniecība, kā obligātu prasību iekļaujot studentu iesaisti pētniecības procesā. Respektīvi, labāko un spējīgāko studentu agrīnu identificēšanu un labi apmaksātu, stabilu darbu pētniecības projektos. Tādejādi mēs ne tikai iestrādāsim nopietnu pētniecības komponenti studiju procesā un sasniegsim augstākus rezultātus zinātnē, iegūsim mācību un pētniecības motivācijas mehānismu, bet arī pētniecībā pieredzējušus studentus, potenciālos doktorantus, mācībspēkus, zinātniekus. Pie mums studēs ne tikai pašmāju izcilnieki, bet arī ārvalstnieki.

Atgriezīsim izglītībā cilvēkus un cilvēcību.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form