Pirmais ir COVID-19 izplatības ierobežošana un veselības aprūpes sistēmas stiprināšana. Otrais – krīzes seku mazināšana un pēckrīzes atjaunošanas pasākumu izstrāde. Piemēram, Vācijas tautsaimniecības institūts (Cologne Institute for Economic Research) ir izstrādājis 12 punktu programmu, lai ar 2020. gada maiju varētu restartēt Vācijas ekonomiku un pasargātu iedzīvotāju riska grupu no saslimšanas ar Covid-19 vīrusu. Līdzīgus rīcības plānus izstrādājušas arī Ziemeļvalstis, kas mēģina sabalansēt sabiedrības veselības un valsts ekonomiskās intereses.
Arī Latvijas valdība ir paziņojusi par dīkstāves pasākumiem, kas ietver gan atbalstu uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem. Vienlaikus mēs redzam, ka ne viss labi iecerētais ir pilnībā pārdomāts un dod vēlamo rezultātu, jo nav ņemti vērā universāli ekonomikas darbības pamatprincipi un dažādu nozaru darbības specifika.
Krīzēs vairāk kā jebkad valdībai un birokrātijai ir jāieklausās uzņēmējos un sociālajos partneros, kā arī ekonomikas ekspertos, kas spēj piedāvāt efektīvus un praktiskajā pieredzē balstītus risinājumus. Krīzi nevar vadīt no kabineta, tāpat kā birokrātijai nav vietas kara apstākļos!
Esošajā atbalsta sistēmā ir virkne risku, kuru ignorēšana var novest pie nopietnām sekām nākotnē. Viens no tiem ir uzņēmumu likviditātes jautājums, jo samazinoties vai pilnībā izsīkstot uzņēmuma ienākumiem, izdevumi lielākoties nesamazinās. Tas ir tāpēc, ka lielākā daļa uzņēmumu rada produktus vai pakalpojumus, piemēram, pārtikas ražotāji, izejvielu piegādātāji, frizētavas un kafejnīcas, bet ir arī uzņēmumi, kuri nodrošina atbalsta servisu, piemēram, nekustamā īpašuma attīstītāji, bankas un komunālo pakalpojumu sniedzēji.
Ja apstājas preču un pakalpojumu patēriņš, pirmie cieš ražotāji, pārdevēji, izejmateriālu piegādātāji, servisa sniedzēji un tajos strādājošie darbinieki, tikai pēc tam tikai nekustamo īpašumu attīstītāji, bankas, komunālo pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir ilgtermiņa līgumi. Tāpēc pasaulei kopumā un arī valstu valdībām, tai skaitā, Latvijas, apstājoties ieņēmumu sadaļai, tūlīt ir jālīdzsvaro arī izdevumu sadaļas apjoms. Pretējā gadījumā visa veida valdības palīdzība uzņēmējiem patiesībā akumulēsies servisu nodrošinošos, nevis ražojošos uzņēmumos. Sāksies cīņa, kurš pirmais izmantos nodrošinātā kreditora tiesības.
Manuprāt, ir četri nozīmīgi virzieni, kuros valstij pašlaik būtu jādarbojas un jānovirza visi pieejamie resursi, lai Latvija šajā situācijā saglabātu savu konkurētspēju nākotnē. Tie ir: likviditātes atbalsts uzņēmumiem; stabilitātes un attīstības atbalsts uzņēmējiem; nākotnes risku mazināšana; atbalsts darba ņēmējiem un iedzīvotājiem.
Lai nodrošinātu likviditāti un spēju veikt norēķinus par uzņemtajām saistībām, uzņēmumiem ir nepieciešami pietiekami apgrozāmie līdzekļi. Tāpat brīvie līdzekļi uzņēmumiem būs kritiski svarīgi darbības atjaunošanai pēc krīzes. Tāpēc valdībai ir jārod iespēja atlikt visu kredītmaksājumu pamatsummu atmaksu uz krīzes periodu, kā arī jānodrošina uzņēmēji ar vienkārši pieejamiem aizdevumiem uzņēmējdarbības restartam.
Ja valdībai nav iespēju nodrošināt uzņēmumu izdevumu sadaļas ekonomiju (komunālie maksājumi, banku kredītu pamatsummas maksājumi, īres maksājumi utt.), un kopējais parādu apjoms rada maksātnespējas draudus. Ir jārada mehānisms kā kapitāla pietiekamību un attīstības finansējuma jautājumus var risināt ar valsts līdzdalību kapitālā, piemēram, terminēts valsts ieguldījums uz pieciem gadiem. Tāpat risinājums ir valsts ilgtermiņa aizdevumi, piemēram, pārfinansēšanās iespējas uz valsts ilgtermiņa aizdevumiem (Finanšu institūcija ALTUM).
Neraugoties uz to, ka svarīgi ir nodrošināt atbalstu visiem uzņēmējiem, ir tikai saprātīgi, ja tiek īstenota atbalsta pasākumu diferencēšana atkarībā no uzņēmuma lieluma, piemēram, būtiski investējot uzņēmumos ar kapitālu virs 100 tūkst. eiro. Vienlaikus ir jāveido īpašas atbalsta programmas mazajam un vidējam biznesam, kas visās krīzēs cieš vissmagāk.
Lielākās problēmas visa veida atbalsta pasākumu īstenošanā ierasti rada tieši praktiskā puse – ieviešanas mehānisms, kurā izšķiroša loma ir ieviesēju kompetencei. Noteikumos un kritērijos balstīta pieeja vienmēr šķiet vienkārša, bet ne vienmēr ir efektīva, jo ievērojami palielina risku piešķirt finansējumu uzņēmumiem, kuriem nebūs izredzes izdzīvot pēc krīzes, riskējot kļūt par nodokļu maksātāju problēmu.
Tāpēc atbalsta mehānismam ir jāizmanto kombinētā pieeja, apvienojot gan noteikumu un kritēriju pieeju, gan katra gadījuma individuālu analīzi. Tieši šāda pieeja izrādījās visefektīvākā bankām iepriekšējā krīzē izvērtējot uzņēmumu ilgtermiņa dzīvotspēju.
Latvijas ilgtermiņa uzņēmumu atbalsta mehānismam ir jābūt tādam, kas prioritāti tiek piešķirts inovatīviem un produktīviem uzņēmumiem ar skaidru attīstības potenciālu nākotnē. Savukārt atbalsta un atmaksas nosacījumiem ir jāstimulē produktivitātes, efektivitātes un inovāciju ieviešana. Piemēram, nosakot izdevīgākus atmaksas nosacījumus uzņēmumiem, kas īsteno produktivitātes, efektivitātes pasākumu un inovāciju ieviešanu.
Lai īstenotu mērķtiecīgu atbalsta politiku un identificētu pēckrīzes izaugsmes atbalsta punktus, ir nepieciešams Valsts stratēģisko uzņēmumu saraksts, kurā ietverti uzņēmumi, kas ir lielākie nodokļu maksātāji, darba devēji, eksportētāji utt. Tie ir uzņēmumi, kas ir kritiski svarīgi Latvijas uzņēmējdarbības ekosistēmai. Līdztekus atbalsta pasākumiem, ir svarīgi izstrādāt pārliecinošu soda sistēmu krāpniecības gadījumiem, kas mazinātu vēlmi izmantot valsts atbalstu negodprātīgi.
Ne mazāk svarīgs kā atbalsts uzņēmējiem, ir atbalsts darba ņēmējiem un iedzīvotājiem. Katrai sevi cienošai valstij ir jāspēj visiem saviem iedzīvotājiem, kurus skārusi krīze, nodrošināt garantēto maksājumu, kura apjoms ir nevis simbolisks, bet ļauj iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Minimālais apjoms visiem varētu būt – 500 eiro. Attiecīgi maksimālais garantētais atbalsts varētu būt piesaistīts nomaksāto nodokļu apjomam. Tāpat pēc Kanādas parauga būtu jāizveido iedzīvotāju hipotekāro kredītu pārfinansēšana valsts atbalsta programma, kā arī jāizmanto iespēja būtiski pilnveidot bezdarba samazināšanas sistēmu.
Skaidrs, ka izvēles, kas pašreizējā situācijā valdībai ir jāizdara, nav vienkāršas – vienā svaru kausā ir iedzīvotāju un mediķu veselība, kā arī veselības aprūpes un sociālās sistēmas stabilitāte, bet otrā – uzņēmumu un darbavietu saglabāšana, kā arī valsts ekonomiskās ilgtspējas nodrošināšana. Tāpēc ir svarīgi visiem darboties kopā, iesaistīt lēmumu pieņemšanā neatkarīgus ekspertus, sociālos partnerus, uzņēmējus un sabiedrību, kas vislabāk zina, kāds tieši atbalsts visvairāk ir nepieciešams.