Lai atbildētu uz šo jautājumu, iztēlosimies situāciju, ka ATR netiek realizēta un viss paliek pa vecam. Visai droši varam prognozēt, ka šādā gadījumā iedzīvotāju skaits lielākajā daļā Latvijas reģionu turpinās samazināties, bet iedzīvotāju koncentrācija ekonomiskās attīstības centros turpinās pieaugt. Tas neizbēgami palielinās arī labklājības līmeņa nevienlīdzību. Aktuālie pētījumi ir pierādījuši, ka relatīvā nevienlīdzība un nabadzība ir viens no galvenajiem iemesliem iedzīvotāju neapmierinātībai ar dzīves apstākļiem, valsti un ekonomisko sistēmu kopumā. Tam uzskatāms piemērs ir notikumi Parīzē, kad salīdzinoši labi situētie parīzieši izgāja ielās, protestējot pret nevienlīdzību ienākumos un iespējās. Savukārt Latvijas sabiedrības protesta forma jau gadiem ir ekonomiskā emigrācija uz Lielbritāniju, Īriju, Norvēģiju un citām zemēm.
Jaunās ATR lielākais izaicinājums būs izstrādāt tādu reformu, kas ne tikai mazinās jau pastāvošās negatīvās sekas, bet būtiski uzlabos situāciju Latvijas reģionos. Pretējā gadījumā reformas nepieciešamību būs ļoti grūti pamatot. Vienīgā metode, lai novērstu neskaidrības, ir skaidra un precīza pašreizējās situācijas diagnosticēšana, detalizētu reformas mērķu formulēšana, alternatīvu reformas scenāriju apspriešana, kā arī teritoriālās organizācijas kritēriju izstrādāšana un plānoto izmaiņu seku prognožu sagatavošana. Šajā procesā neiztikt arī bez koalīcijas veidošanas un konsultācijām ar pašvaldībām, ekspertiem un plašāku sabiedrību. Tikai tad, kad būs paveikti visi minētie mājasdarbi, var ķerties pie galīgā lēmuma par reformas uzsākšanu. Labā ziņa – mēs nesāksim no baltas lapas, jo iepriekšējā desmitgadē Eiropas Savienībā ir uzkrāta liela pieredze ATR realizācijā, kas sniedz salīdzinoši labu ieskatu izmantotajās pieejās.
Kā par jebkuru reformu, arī par ATR izskanējuši argumenti par un pret. Tie visi ir nozīmīgi un vērā ņemami. Bet, lai konstruktīvi, saglabājot sociālās līdzdalības sajūtu, virzītos uz priekšu, ir nepieciešams nodalīt kritiskos jautājumus no pakārtotiem jautājumiem. Līdz ar to mēs nonākam pie četriem konceptuāliem jautājumiem, kas ir pamats kvalitatīvai diskusijai par ATR un par kuriem ir nepieciešams sociālais dialogs, sociālais līgums un vēlams Latvijas iedzīvotāju konsenss. Ja šāds konsenss tiks panākts, tālākās reformas plāna, tā detaļu izstrāde un diskusijas būs ievērojami konstruktīvākas.
Pirmais jautājums – vai Latvijas jaunajiem novadiem ir jābūt ekonomiski patstāvīgiem, konkurētspējīgiem, ar ekonomiskās izaugsmes potenciālu, vai arī aprobežosimies ar funkcionālo patstāvību – spēju patstāvīgi realizēt deleģētās funkcijas? Būtībā šī ir diskusija par ekonomiskās izaugsmes stratēģiju dažādību Latvijā un atbildības sadalījumu starp valsti un pašvaldībām. Vai mēs sagaidām, ka Latvijas ekonomisko izaugsmi nodrošinās dažas pašvaldības un to pienākums būs daļu ienākumu novirzīt pārējiem, vai tomēr visi piedalīsimies Latvijas ekonomikas izaugsmē un konkurētspējas paaugstināšanā? Latvijā kopumā dzīves kvalitātes uzlabošana bez ekonomikas attīstības nav iespējama, tomēr tā ir iespējama atsevišķās teritorijās.
Otrais jautājums – kādas funkcijas ir jārealizē pašvaldībām? Tiek runāts, ka pašvaldības nespēj realizēt tām noteiktās funkcijas, bet vai mūsdienu elektroniskās pārvaldes apstākļos tiešām visas šīs funkcijas ir jārealizē katrai pašvaldībai? Piemēram, būvvaldes, ceļi, iepirkumi, visi izglītības līmeņi līdz pat augstākajai, vai šīm funkcijām salīdzinoši nelielā teritorijā ir jābūt decentralizētām? Arī par šo jautājumu ir jābūt sociālajam dialogam un sociālajam līgumam, kas dos iespēju jau pēc būtības vienoties par novada lieluma kritērijiem.
Trešais būtiskais jautājums – iedzīvotāju piederības sajūta un jau pieminētā saiknes vājināšanās starp iedzīvotājiem, viņu pārstāvjiem un vietējo pārvaldi. Uz šo jautājumu ir jābūt skaidrai atbildei, kā arī par to jānotiek ļoti nopietnai diskusijai. Latvijas salīdzoši nelielie novadi ir radījuši ļoti vērtīgo piederības un lokālpatriotisma sajūtu, kas ir daļa no Latvijas mūsdienu identitātes. Reformai ir jādod risinājums, kā šī saikne tiks saglabāta arī lielākās vienībās. Viens no risinājumiem ir pagastu lomas pieaugums, funkcionalitāte un pagastu pārstāvība novadu pārvaldības institūcijās, tomēr ir nepieciešama ļoti nopietna diskusija par šiem jautājumiem.
Ceturtais ir jau pieminētais jautājums par dzīves kvalitāti. Kādu dzīves kvalitātes līmeni mēs vēlamies katrā Latvijas novadā, un ko mēs saprotam ar dzīves kvalitāti? Tradicionāli ar dzīves kvalitāti teritoriju skatījumā mēs saprotam darbavietu, izglītības, veselības, finanšu, kultūras, izklaides, infrastruktūras, mobilitātes pieejamību un kvalitāti, fizisko un īpašuma drošību, relatīvo vienlīdzību un ienākumu stabilitāti, kā arī mūsdienās tik nozīmīgo ekoloģiski tīras vides un pārtikas pieejamību.
Šobrīd notiek diskusijas, kas ir lielisks sākums jebkuram pārmaiņu procesam, tomēr spēja šo diskusiju ievirzīt konstruktīvā gultnē ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Lai to panāktu, ir nepieciešama strukturēta un zināšanās, datos balstīta pieeja, kas ietver ne tikai teritoriju pārdali, bet arī to funkcijas, veselības aprūpes un izglītības sistēmas organizāciju, uzņēmējdarbības vides, nodokļu un vēl citu aspektu sakārtošanu, veidojot vienotu redzējumu par Latvijas administratīvi teritoriālo attīstību kopumā.