Gundars Dāvidsons: Ātri gaistošā vidusšķira
Foto: LETA

Pēdējā laikā ASV un citu valstu presē daudz ir rakstīts par procesu, kas norit jau vairākus gadu desmitus, - pakāpenisku vidusšķiras izzušanu.

Lai arī kādi būtu skaidrojumi šai tendencei - tehnoloģiskais progress, globalizācija vai pat monetārā politika[1], fakts, ka pēdējo 20 gadu laikā ASV vidējā nodokļu maksātāja alga ir stagnējusi, ir satraucošs arī pārējai pasaulei (ieskaitot Latviju, kur nekad šāda vidusšķira īsti nav bijusi) un rosina šaubas, vai globalizācijas ietekme tiešām ir bijusi tik viennozīmīgi pozitīva, kā tika uzskatīts. Kā rāda vēsture, liela un izglītota bijušās vidusšķiras jaunatne, kura nav nodarbināta un neredz savu nākotni esošo institūciju ietvaros, ir sprādzienbīstams materiāls.

Tas attiecas ne tikai uz mikrolīmeni un cilvēkiem. Izskatās, ka līdzīgs "gaistošas vidusšķiras" process novērojams arī starp valstīm. Attēls zemāk rāda gada ienākumus pirms krīzes. 2007. gadā likās, ka Eiropas Savienībā (ES) valstu ienākumi veiksmīgi tuvinās. Tomēr drīz sekojošā krīze liek uz šo konverģences stāstu paskatīties citā gaismā.

Pirmais krīzes vilnis, kurā bija arī Latvija, tradicionāli skāra valstis, kuras vienmēr raksturojas ar augstāku ievainojamību - mazas valstis perifērijā (attēlā - rozā krāsā). Savukārt sekojošā parādu krīze jau skāra augstāku ienākumu valstis (attēlā - sarkanā krāsā). Turklāt interesanti, ka, kā redzam no 1. attēla, visas šīs valstis ir koncentrētas aptuveni vienā ienākumu līmenī - kaut kur pa vidu starp bagātajām Eiropas valstīm un post-komunisma valstīm. Pēc būtības, parāda krīze skāra valstis, kuras var raksturot kā nesen radušos "Eiropas vidusšķiru".

1. attēls. Pirmskrīzes (2007. gada) gada vidējā darba samaksa Eiropas valstīs (tūkst. eiro)[2]

Domājot par iespējamiem skaidrojumiem šādai īpatnībai, pirmais, kas nāk prātā, - varbūt personas un valstis nav nemaz tik atšķirīgas?

Kad runā par personām, augošas nevienlīdzības stāsts ir šāds: tehnoloģiskās izmaiņas pakāpeniski samazina to cilvēku ienākumus, kurus spēj aizstāt mašīnas un datori. Šo procesu cenšas bremzēt valdības - gan tieši, palielinot valsts darbā strādājošo skaitu, gan arī netieši - palielinot regulāciju. Kad šīs iespējas tiek izsmeltas un sāk negatīvi ietekmēt izaugsmi, augošā nevienlīdzības tendence tiek noslēpta ar nākamo paņēmienu - lētiem kredītiem.

Pasaulē šī "attīstība" savu kulmināciju sasniedza 2004. - 2008. gadu burbulī. Kad tas plīsa, ASV un pārējās attīstītajās valstīs pamazām sāka iestāties sapratne, ka turpmākā pasaules kārtība raksturojas ar pamatīgu ienākumu nevienlīdzību - šauru lielu naudu saņemošu "uzvarētāju" slāni un milzīgu masu ar pusnodarbinātiem un mazas algas saņemošiem strādājošajiem.

Izskatās, ka attiecībā uz ES valstīm šis stāsts ir līdzīgs. Globalizācijas apstākļos "vidusšķira" ar regulācijas, transfertu un kredītu palīdzību centās kaut kā turēties pretī dzīves kvalitātes kritumam. Kā visos burbuļos, kāds maksāja par šo ilūziju. Sākumā tie bija ES fondi, kuri līdz 2004. gada ES ekspansijai bija ļoti nozīmīgi visās pašreizējās krīzes valstīs (tā arī ir viela mums pārdomām). 2004. gadā ES jaunpienācēju dēļ šī straume apsīka un lēta kreditēšana kļuva par nākamo izaugsmes dzinējspēku. 2008. gadā pienāca "patiesības mirklis" un tagad valstis pamazām virzās uz jaunu, nezināmu līdzsvaru.

Ir vēl viena lieta, ko vērts atzīmēt saistībā ar augstāk redzamo attēlu. Pārsteidzoši, cik atšķirīgi pasaule izskatās, kad noņemam parasti iekšzemes kopprodukta aprēķinos izmantoto pirktspējas paritātes kalkulāciju plīvuru! Redzam, ka Austrumeiropas valstu atšķirības nav nemaz tik nozīmīgas, vismaz salīdzinot ar to bezdibeni, kas mūs šķir no Vācijas vai Zviedrijas.

Man tas liekas pārsteidzoši, ja ņemam vērā, ka Austrumeiropā ir valstis ar ļoti atšķirīgām institūcijām, atšķirīgu korupcijas līmeni, tradīcijām un, ļoti svarīgi, atšķirīgu novietojumu attiecībā pret Eiropas ekonomikas gravitācijas centru[3]. Ja salīdzina ar Vācijas ienākumu līmeni, it kā tehnoloģiski attīstītā un uz auto industriju fokusētā Slovākija[4] vai institucionāli spēcīgā Igaunija nav nemaz tik atšķirīgas no Latvijas, kurā noteikti ir vājākas institūcijas un zemāka industrijas koncentrācijas pakāpe.

Turklāt izskatās, ka 2004. gada paplašināšanās kārtas Austrumeiropas valstis tuvinās savā starpā. Igaunija un Čehija līdz 2013. gadam turējās mazliet pretī šai tendencei, tomēr kopumā šo valstu grupa konverģē.

2. attēls. Gada vidējās darba samaksas izmaiņas Austrumeiropas ES-8 valstīs (tūkst. eiro) un šīs grupas variācijas koeficients[5]


Atceros, kā mēs Latvijā 90. gadu sākumā skatījāmies uz Ungāriju kā gandrīz attīstītu Rietumvalsti, ar citu ienākumu līmeni un attīstības pakāpi. Pagāja 10 gadi un ienākumu atšķirība jau bija mazāka, lai arī saglabājās nozīmīga. Vēl 10 gadi, un mēs jau atšķiramies pavisam maz. Kāpēc tā? Mans minējums - kā Slovākijas auto industrijas, tā Latvijas un Igaunijas mašīnu, mehānismu un elektrotehnikas eksporta gadījumā mūsu salīdzinošā priekšrocība ES kontekstā ir viena: lēts darbaspēks, parasti kombinācijā ar zemākām vides, veselības un sociālās aizsardzības prasībām. Salīdzinot ar dziļo specializāciju šajā salīdzinošo priekšrocību jomā, pārējās nianses nav vairs tik nozīmīgas.

Tas noved pie otras un ne tik optimistiskas hipotēzes. Arī nācijas, tāpat kā cilvēki šo nāciju iekšienē, mūsdienās sadalās šaurā uzvarētāju slānītī, kam blakus ir milzīga masa "pārējo". Tāds binārs sadalījums, kur vai nu tu esi "attīstīta valsts/nācija", vai konkurē ar desmitiem un simtiem citu nāciju kā lētais darbaspēks.

Protams, ES ietvaros no šādas lētā darbaspēka konkurences esam daļēji pasargāti, tāpēc īsti līdz Bangladešas algu līmenim diez vai kritīsim, taču, visticamāk, Bulgārijā, Rumānijā un arī Ukrainā, ja tur izdosies noturēt mieru, ienākumi nākotnē izlīdzināsies ar mūsējiem.

Ceļš uz šādu konverģenci diez vai būs patīkams process, jo mums tas nozīmē vājas investīcijas, vāju izaugsmi un algu stagnāciju. Galu galā - vai nu esi tehnoloģiskā progresa avangardā, vai arī esi vienkārši lieks - vienalga, globalizācijas izstumta persona vai maza valsts perifērijā.



[1] Piemēram, "The Economist" http://www.economist.com/blogs/buttonwood/2014/03/markets-inequality-and-monetary-policy

[2] Bruto; kopā ar darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksām; vienai personai bez bērniem; Eurostat, datu kopa earn_nt_net

[3] Eiropas ekonomikas gravitācijas centrs parasti tiek zīmēts bumeranga formā no Ziemeļitālijas, pāri Vācijas rietumiem, tad pagriežoties ziemeļrietumu virzienā uz Londonu

[4] Saskaņā ar viņu pašu aplēsēm Slovākijā esot visaugstākais saražoto auto skaits uz vienu iedzīvotāju pasaulē

[5] Vidējie neto ienākumi vienas personas mājsaimniecībai bez bērniem; Eurostat; sērija earn_nt_net

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus